Ikdiena skarbos apstākļos: kā dzīvo inuīti?

Šie aukstuma rūdītie ļaudis apdzīvo četras teritorijas – Grenlandi, Kanādu, Aļasku un Sibīriju. Viņu interesantais dzīvesveids un kultūra aizrauj ne tikai zinātniekus un pētniekus, bet arī jebkuru, kurš ir ceļotkārs. Svarīgi piebilst, ka tagad, kad klimata pārmaiņu dēļ strauji kūst ledāji, tiek apdraudēts līdzsvars starp inuītu kopienām, zemi un dabu. Arī vairākas naftas ieguves vietas atrodas tieši ledājos, tā cilvēkiem attīstot pasauli pretēji dabas principiem. Tādējādi tas ietekmē ne tikai reģiona nākotni, bet arī viņu tradīcijas un pavisam citādāko dzīvesveidu.

Žurnāls "National Geographic" skaidro, kā inuītu ikdienas dzīve atšķiras no mums ierastā.

Satiksme Arktikas reģionā ir visnotaļ mainīga. Nokļūt pie inuītiem var tikai ar lidmašīnu vai kuģi – nav ne ceļu, ne dzelzceļu. Dzīvojot apgabalā, kur visu cauru gadu ir sniegs, svarīgi atrast vieglākus pārvietošanās veidus par staigāšanu.

Joprojām viens no svarīgākajiem inuītu pārvietošanās līdzekļiem ir suņu pajūgā iejūgtas kamanas, kas gatavotas no koka un vaļu kauliem. Aukstākajos mēnešos, kad ezeri un okeāna daļas ir pietiekami sniegainas un apledojušas, inuīti seko līdzi laikam un izvēlas sniega motociklus vai suņu pajūgus. Siltākajos mēnešos – izmanto kvadriciklus, lai veiktu garus pārbraucienus un dotos medībās.

Protams, arī lidmašīnas tiek lietotas arvien biežāk, jo tas ir ne vien efektīvāks veids, kā apciemot attālus ciemus, bet arī ērtāk pārvadāt pastu, pārtiku un citas preces.

Inuītu starpā sasveicināšanos un cieņas izrādīšanu pret sastapto cilvēku dēvē par "kuniku". Šis žests izpaužas kā deguna berzēšana vienam ar otru, un to savā starpā satiekoties izmanto ģimenes locekļi, tuvi draugi un viesi. Visā pasaulē šis sasveicināšanās veids tiek dēvēts par inuītu jeb eskimosu skūpstu.

Teorija par to, kāpēc viņi sveicina viens otru, satuvinot degungalus, ir saistīta ar skarbo klimatu, kurā viņi dzīvo. Inuītiem vienmēr nācies ģērbties no galvas līdz kājām, lai saglabātu siltumu. Vienīgā ķermeņa daļa, kas ir redzama skarbajos laika apstākļos, ir seja. Tādēļ arī sveicinoties ar viesi, vietējie cilvēki ir pieraduši saskarties deguniem un pieņem to kā sasveicināšanos. Tomēr, ir arī citi paņēmieni, piemēram, otra cilvēka vaigu vai matu smaržošana, ko arī uzskata par sasveicināšanās veidu, bet šāda tuvības pazīme novērojama tikai starp ģimenes locekļiem.

Gandrīz katrs no mums ir centies ziemā uzbūvēt sev sniega cietoksni, kurā paslēpties. Arktikā šādas mājas sauc par iglām. Igla ir no sniega celts mājoklis, kas ir raksturīgs tieši Kanādas ziemeļos dzīvojošiem inuītiem. To parasti veido no sniegā izcirstiem bluķiem, un pēc ārējā izskata tas atgādina kupolu. Šādā mājoklī parasti uzturas medību laikā, kad ir nepieciešams patverties no lielā aukstuma. Lai būtu siltāk, parasti tā sienas no iekšpuses izklāj ar ādām. Iglu iekšpusē gaisa temperatūra ir no −7 līdz +16 grādiem pēc Celsija.

Tūkstošiem gadus inuīti ziemā izgatavoja šādus patvērumus ar sniega soliem un gultām, siltām segām un ieejām ar tuneļiem, lai pasargātu sevi no vēja un aukstuma. Toties vasaras mēnešos tika būvētas ādas teltis, kuru karkass sastāvēja no vaļu kauliem.

Mūsdienās inuīti ziemas medību laikā joprojām ceļ un izmanto iglas kā patvērumu, taču par patstāvīgu mājvietu ir kļuvušas pašu būvētas mājiņas ciematos. Inuītu māju infrastruktūra ir balstīta uz Arktikas mūžīgo sasalumu un stabilitāti. Tās ir uzbūvētas ar speciālām sasalumam pielāgotām ūdens un kanalizācijas sistēmām.

Mūžīgās ledus zemes iedzīvotāji par pārtikas krājumiem rūpējas paši, taču imports arī nav svešs. Inuītu senči labi pārzinājuši ārstniecības augus un informāciju nodod no paaudzes paaudzē, lai arī pēcteči saglabātu veselību. Vēsturiski liela daļa pārtikas produktu lietoti neapstrādāti – saldēti vai novecojuši, jo nozīmīgākais resurss ēdiena gatavošanai, apkurei un apgaismojumam bija roņu tauki, bet tie ne vienmēr bijuši pieejami visos ciematos. Tauki kā galvenā tirdzniecības prece bijuši ļoti dārgi un visas mājsaimniecības nebija tik nodrošinātas, lai vienmēr tos sarūpētu. Otrs veids, kā tos iegādāties, – apmainīt taukus pret kažokādām, žāvētu gaļu vai citiem vērtīgām lietām.

Mūsdienās ēšanas paradumi ir mainījušies – visvairāk uzturā inuīti lieto tieši arktisko paliju, roņus un polārlāčus, kurus ēd saldētus, žāvētus vai neapstrādātus. Visbiežāk, kad izdodas nomedīt vaļus un putnus, tos nes mājās, lai visai kopienai tiktu gabaliņš tauku, gaļas un ādas.

Samazinoties tradicionālajiem pārtikas avotiem, arvien vairāk inuītu ģimeņu pievēršas importētiem, veikalos nopērkamiem pārtikas produktiem. Diemžēl tie ir ārkārtīgi apstrādāti un veicina diabētu un citas veselības problēmas.

Temperatūra Arktikā pieaug straujāk nekā jebkur pasaulē un tiek apdraudēts ziemeļnieku dzīvesveids, skaidro "National Geographic". Smagie laika apstākļi un ledus kušana ir padarījusi gan medīšanu, gan ceļošanu daudz grūtāku un bīstamāku. Nepastāvīgi laikapstākļi ir mainījuši arī dzīvnieku migrācijas paradumus, tādējādi medniekiem ir jāmaina medību vietas un laiki, kas prasa arī dažādu citu medību rīku un taktiku izmantošanu. Tradicionālās vaļu medības katru gadu notiek pavasarī, bet tagad inuīti tos medī rudenī, kad vaļi atgriežas pa dienvidu migrācijas ceļu.

Katra kopiena ziemeļos cīnās ar ārkārtēju krasta eroziju un strauji postošu noteci, kas nodara smagus postījumus ciematiem. Arī ledus kušana nav paredzama – tika reģistrēts, ka ledājs Jukonas apgabalā atkāpies tik tālu, ka tā kausētais ūdens ir mainījis virzienu, plūstot uz dienvidiem no Aļaskas līča, Klusā okeāna virzienā, nevis uz ziemeļiem uz Beringa jūru.

Lai gan dzīvo skarbos apstākļos, inuīti mīl savu dzīvesveidu – valodu, kultūru, ledu un ūdeni.

Tiem, kas par šo dzīvesveidu vēlas uzzināt vairāk, tiek piedāvāta jauna dokumentālā filma "Pēdējais ledus", kas stāsta par inuītu kopienām un viņu centieniem aizsargātu kūstošo Arktiku – viņu mājas. Filmas pirmizrāde būs skatāma kanālā "National Geographic" jau 17. janvārī pulksten 22.