Vien ar mugursomu plecos. Latviešu ceļotājas stāsts, šķērsojot Austrāliju  (2)

Mugursomnieki ir tāda kā sava veida cilvēku suga, kas Austrālijā tiek īpaši uzsvērta. Uz jautājumu "Ar ko tu nodarbojies?" var droši atbildēt "Esmu mugursomnieks", un tas sīkāku paskaidrojumu neprasīs. Šajā Covid-19 laikā, it īpaši gada sākumā, mugursomnieki bija tie, kas no sabiedrības uzskatiem cieta visvairāk. Skarbi acu skatieni, asi komentāri un saucieni, lai braucam mājās, bija dzirdami it visur. Šķita, ka ceļot un dzīvot dzīvi nepārtrauktā kustībā bija kaut kas ļoti nepareizs, lai gan iepriekš šī tēma nekad nebija pacelta. Daudzi mugursomnieki atstāja Austrāliju, bet bija tādi, kas izlēma palikt un cīnīties par saviem plāniem un pat sapņiem. Tajā skaitā arī es.

Septembra vidū es biju beigusi strādāt fermā Emeraldas pilsētā, par ko var lasīt manā iepriekšējā rakstā šeit. Izlēmu, ka nu ir pienācis laiks atpūsties, redzēt kaut nedaudz vairāk par Sidneju un niecīgu daļu Kvīnslendas. Biju iekrājusi nedaudz naudiņas un plānoju to izmantot lietderīgi. Par to, kas redzēts un piedzīvots, varētu rakstīt un rakstīt, bet šoreiz dalīšos ar savu garāko braucienu trīs nedēļu garumā no Austrālijas dienvidiem (Adelaides) uz ziemeļiem (Dārvinu).

Pēc pāris nedēļām – pavadītām Kērnsā, Austrālijas ziemeļaustrumu daļā, par ko stāstīšu citā reizē, izlēmu bēgt no tropu klimata uz pašiem dienvidiem – Adelaidu. Latvijas rudens ir Austrālijas pavasaris, un katrā Austrālijas daļā klimats ir ļoti atšķirīgs, kas ir viens no iemesliem, kāpēc šis kontinents ir tik neparasts. Nopirku biļeti un jau pēc divām dienām biju lidmašīnā. Nezināju, kāpēc tur dodos. Nezināju, kur palikšu. Nezināju, cik ilgi. Katra diena ir jauns ceļojums, jaunas emocijas. Nākotne šķiet pārāk tāla, lai par to satrauktos.

Izkāpjot no lidmašīnas un paveroties apkārt, sapratu, ka esmu vienīgais cilvēks šortiņos un vieglā krekliņā – šķiet, pavasaris Adelaidā bija kaut kur ieķēries. Cilvēki garās biksēs, džemperos un pat ziemas jakās, bet es biju uzvilkusi tikai zosādu. No 30 grādiem tikai trīs stundu laikā biju ielidojusi 13 grādos.

Pirmās pāris dienas pavadīju lētākajā pilsētas hostelī, kur istabiņu dalīju ar trīs puišiem. Lai gan maksāju gandrīz tikai ar smaidu, pirmdienās viesnīca pasniedza svaigas pankūkas un trešdienās –vakariņas. Bez maksas. Pavārs bija 28 gadus jauns puisis no Indijas, kura priekšā jānoņem cepure! Astoņas pannas ar pankūkām vienā laikā un neviena piedegusi!

Par pašu Adelaidu. Nebiju gaidījusi, ka tā ir tik ļoti maziņa, lai gan plaša. Šķiet kā pilsēta, kurā cilvēki rod mieru no visa trakā, kas notiek gan pasaulē, gan viņu galvās. Kā pāris satikto cilvēku minēja "neviens par Adelaidu nerunā, lai nenodotu to, cik tā skaista". Adelaidieši mīl savu pilsētu un noteikti nevēlas, lai tā augtu gan platības, gan cilvēku daudzuma ziņā. Staigāju daudz, centos rast saikni ar pilsētu – bet nekā. Nolēmu mēģināt citādāk– meklēšu "savus cilvēkus". Pateicoties varenajam internetam, ievietoju ierakstu, ka meklēju latviešus. Lai gan pirmie komentāri nebija vieni no laipnākajiem (saistībā ar Covid-19 un manu ierašanos), saņēmu arī privātas ziņas no tiem latviešiem, kas vēlējās ielaist mani savā mazajā Adelaides Latvijā. Mārīte, kas vada Adelaides latviešu skolas darbību, uzaicināja pievienoties skolēniem un skolotājiem nākamās sestdienas rītā. Ar atvērtām sirdīm un laipniem smaidiem no skolotāju un vecāku puses jutos kā mājās. Latviešu bērniņi katru sestdienu ierodas uz nodarbībām un mācās par to, no kurienes tie nākuši un to, cik daudz skaistā ir mūsu mazajā Latvijā. Iegriezos arī veikaliņā "Sakta", kur iegādājos savu pirmo Nameja gredzenu. Vēlāk tiku aicināta uz Daugavas Vanagu namu, par kuru biju dzirdējusi tikai vēstures stundās. Man bija tas gods satikt tās dienas galveno jubilāri Geņu, kurai tikko apritēja 99 gadi. Geņa bija izcepusi kūku un skaitīja dzejoli, kas no senseniem laikiem vēl joprojām mājoja viņas atmiņā.

Daugavas Vanagos biju trāpījusi arī uz Pankūku dienu. Tajā pēcpusdienā satiku vairāk nekā 30 Austrālijā dzīvojošus latviešus, kā arī iepazinos arī ar draudzīgo un pozitīvo Smaidoni (īstajā vārdā Valdi) un Andreju, kas parūpējās par maniem izbraukumiem apkārt Adelaidai nākamo nedēļu laikā.
Pēc Pankūku dienas devos pie Anitas un Imanta, pie kuriem biju sarunājusi apmesties uz toreiz nenoteiktu laiku, kas ar nelielu pārtraukumu izrādījās aptuveni divas nedēļas – skaistā mājā ar brīnišķīgu dārzu un to mieru, kas man bija ļoti nepieciešams.

Anita un Imants dzīvo pie Morialtas parka. Morialta bija pirmā vieta, kur ieraudzīju brīvā dabā dzīvojošas koalas. Skaitījām tās katrā mūsu pastaigā. Šķiet, rekords bija 18 dzīvnieciņu vienā pastaigas laikā. Ja esat dzirdējuši par Sidnejas zilajiem kalniem, šī vieta ir kā miniatūras variants, bet pietiekami liels, lai dienas pavadītu, staigājot pa kalniem, gar maziem un lieliem ūdenskritumiem, pa ceļam ielienot arī Lielajā alā. Parka nosaukums tulkojumā nozīmē "mūžīgi plūstošs". Augu un putni dažādība pavisam noteikti ir jūtama vairāk nekā citos Austrālijas parkos.

Pāris dienas mitinājos arī pie Smaidoņa, kurš ne tikai izguldīja un parūpējās par brokastu kafiju, bet arī izvizināja pa noslēpumainākajām Adelaides vietām. Devāmies ziemeļu virzienā. Te vēlos uzsvērt Mansona pludmali, kas ir gara smilšu strēmele, kura noslēdzas ar sarkanīgām klintīm. Cietas smiltis, skaļa jūra un klintis – ar to pietika, lai šeit atgrieztos vēl vienu reizi. Adelaide ir pazīstama ar savām vīna plantācijām, kas sniedzas tik tālu, cik acis var saredzēt. Būtu nepareizi palaist garām vīna degustāciju. Smaidonis bija izvēlējies nevis kuru katru vīnotavu, bet tādu, kuras galvenais dzēriens saucās "Māja". Brīnišķīgi redzēt Austrālijas vīnu ar tik skaistu nosaukumu, tīrā latviešu valodā un latvietes ražotu.

Pēc divām vai nedaudz vairāk Adelaidā pavadītām nedēļām biju nolēmusi doties ceļā. Kā jau mugursomnieks, centos atrast lētāko veidu, kā īstenot ceļošanas plānu. Atradu kompāniju, kurai bija nepieciešams nogādāt auto no Adelaides līdz Dārvinai (3030 km), kas gadījās tieši man pa ceļam. Izmaksas? 1 dolārs dienā un pašai jāmaksā par degvielu. Būtu jau perfekti, bet tad draudzene, ko pirms sešiem mēnešiem biju iepazinusi Sidnejā, ļoti vēlējās braukt līdzi vai pareizāk – braukt kopā, bet ar viņas mašīnu. Izlēmu, ka brauciens ar savu auto mums dotu vairāk laika un elastības. Tā nu pēc pāris dienām Šeina bija veikusi braucienu no Sidnejas uz Adelaidu (1660 km), kur viņu jau gaidīju.

Atvadījāmies no Anitas un Imanta un devāmies ceļā uz Dārvinu caur Austrālijas Sarkano centru, apstājoties turpmāk minētajās vietās.

Bumbunga ezers. Šis ir viens no daudzajiem Austrālijas sālsezeriem, bet man – pats pirmais. Bumbunga ezeru šad un tad sauc arī par Rozā ezeru. Tas maina krāsu atkarībā no tā, cik bieži līst, bet gadās, ka labā lietus sezonā tas pastāvīgi spēj noturēt savu rozā toni. Citās dienās tas var būt gaiši zils vai brūns un citās dienās to pat nevar saukt par ezeru, bet gan vienkāršu planci nekurienes vidū (reizēs, ka viss ūdens ir izžuvis). Biju pārsteigta, cik maz tūristu redzēju, ko var izskaidrot ar to, ka šī nav tipiska tūristu pietura ar suvenīriem un tamlīdzīgi. Ezers atrodas pavisam mazā miestiņā Bumbungas pilsētā, kur var atrast tikai nelielu pārtikas veikalu un labierīcības. Jāpiemin, ka lai gan ezers ir sekls, tomēr ļoti, ļoti sāļš, tāpēc ar atvērtām brūcēm ūdenī labāk nekāpt.

Vūmera ("Woomera"), ko dēvē par ieroču pilsētu acīmredzamu iemeslu dēļ. Šī vieta kādreiz ir bijusi slēgta publikai, jo te tika testēti gan ieroči, gan raķetes un vienīgie pilsētas iedzīvotāji bija tie, kas nodarbojās ar testēšanu un ieroču ražošanu. Toreiz ap 5000 iedzīvotājiem, bet šodien vien 120. Šī ir pirmā spoku pilsēta, kurā iegriezāmies braucienā uz augšu. Daudzu gadu testētās raķetes izmantoja ne tikai Austrālijas, bet arī Anglijas un Amerikas kara spēki. Pat NASA un Rietumu Vācija atrada tām pielietojumu. Vūmera šķita kā atgādinājums tai trakajai pagātnei, ko ir piedzīvojusi ne tikai Latvija, bet arī pasaule. Mazajā miestiņā nesatiku nevienu cilvēku – apkārt tikai raķetes, lidmašīnas un pašā centrā atliekas no trešā kosmosā izsūtītā satelīta 1967. gadā (pēc Krievijas un Amerikas).

Kūberpedija ("Coober Pedy") – pazemes pilsēta. Kūberpedijas nosaukums cēlies no aborigēnu vārda "Baltā cilvēka caurums". Šī apbrīnojamā pilsēta nekurienes vidū pasaulei nodrošina 90 procentus opālu rezerves. To varētu saukt par pasaules Opālu galvaspilsētu. 1915. gadā 14 gadus vecs puisis vārdā Vilijs Hačinsons bija devies ūdens meklējumos un pavisam netīšām ne tikai atrada ūdeni, bet arī neticamu daudzumu opālu. 1919. gadā šīs pilsētas vārds bija izskanējis. Tā kā ūdens bija pieejams ļoti minimālā daudzumā, valdība uzcēla 2 000 000 litru ūdens torni, glābjot racējus no slāpēm. 1960. gadā arī Eiropa sadzirdēja pilsētas nosaukumu un sākās imigrantu plūdi, kas to vien vēlējās kā rakt un kļūt bagāti. Mazajā pilsētiņā var sastapt vairāk nekā 45 dažādu tautību cilvēkus. Bet kāpēc pazemes pilsēta? Pavisam vienkārši – toreiz racēji no ēnas atvilka elpu raktajos caurumos, līdz brīdim, kad saprata, ka no karstuma var patverties zem zemes un tad nu sākās ēku būvēšana. Pretstatā tradicionālajam "uz augšu", mājas tika celtas "uz leju".

Ieradāmies pilsētā līdz ar tumsas iestāšanos. Biju rezervējusi apbrīnojamu hosteli Kūberpedijas centrā, kas, protams, atradās pazemē. Bez logiem un ar akmens un smilšu sienām tas bija tieši tāds, kādu to biju iedomājusies! Naktī devāmies vērot zvaigznes kalniņā, kas atradās tieši virs mūsu naktsmājām. Noslēdzot Kūberpedijas paragrāfu, vēlos piebilst, ka ne tikai mājas atradās pazemē, bet arī baznīcas un šādi tādi veikaliņi! Fantastiski!

Dingo žogs. Daudziem šis varētu izklausīties kā kaut kas garlaicīgs un nepievilcīgs, bet es nevarēju vien sagaidīt, kad ieraudzīšu pasaules garāko nepārtraukto konstrukciju, kas stiepjas 5614 kilometru garumā caur Kvīnslendas un Dienvidaustrālijas štatiem. Dingo žogs ir paredzēts, lai pasargātu aitas valsts dienvidos no dingo suņiem, kas ceļojot no ziemeļiem.

Pasaulslavenais Uluru ("Ayers" akmens). Par 24 metriem augstāks kā Eifeļa tornis, tas stāv pilnīgi viens. 348 metru augsto akmeni var apstaigāt divu līdz piecu stundu laikā. Atkarīgs no tā, cik daudz gribas sajust un pētīt un cik aborigēnu stāstus gribas izlasīt. Uluru ir bijis aborigēnu patvērums laikos, kad tie šķērsoja tuksnesi. Vieta, kur patverties no saules un atveldzēties. Akmenim ir vairākas sejas. Katra tā puse nedaudz vai pat ļoti atšķiras no iepriekšējās. Tik daudz stāstu iegravēti šajā objektā tieši par "sapņu laiku", kas ir kā "aborigēnu Bībele". Ja ticam vietējiem stāstiem, "sapņu laiks nekad nav beidzies". Gari un enerģijas vēl joprojām ir ap mums. Kādreiz tūristi varēja uzkāpt pašā akmens virsotnē, bet tagad? Tagad nav iespējams pat pieskarties pie noteiktām sienām, kur nu vēl uzņemt foto no gravējumiem, kas stāsta paši savus stāstus. Interesanti, ka noteikti zīmējumi tika izveidoti tikai sievietēm un citi – vīriešiem. Stāsti, kurus pretējam dzimumam zināt nav ļauts. Esmu dzirdējusi daudzus ceļotājus sludinot, ka šis akmens ir tikai akmens, bet citus – ka tas ir mistisks un apkārt jūtamas pat tumšas enerģijas. Ej nu sazini, bet, manuprāt, tas nav kaut kas, kam būtu jāpabrauc garām aizvērtām acīm. Vienā no naktīm, kad palikām kempingā, tika organizēti braucieni uz "gaismas klajumu", kuru izgaismoja tūkstošiem dažādu krāsu laternas, pārvēršot zemi par visuma spoguli.

Aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā aplūkojams "Kata Tjuta" jeb citā vārdā – Olgas akmens. Tas sastāv it kā no vairākām daļām. Olgas akmens ir kā kalns 546 metru augstumā, kurš noteiktā vietā ļauj tūristiem izstaigāt tam cauri. Šo taku sauc par Vēja ieleju. Vēja ieleja ir daudz aizraujošāka, ilgāka un interesantāka nekā pastaiga apkārt Uluru, bet tā nespēj piedāvāt ne uz pusi tik daudz stāstu un vēstures, cik "Ayers" akmens. Abi minētie objekti ir apskates vērti un, lai gan līdzīgi, savā būtībā ļoti atšķirīgi.

Karaļa kanjons ("Kings canyon") jeb Austrālijas lielais kanjons ir nākamā pietura. Pastaiga gar pašu krauju ļauj ieskatīties 270 metrus dziļā ielejā, kurā redzami pat ievēlušies koki ar visām to saknēm. Šis būtu iemesls, kāpēc tūristiem silti iesaka turēties vismaz divu metru attālumā no aizas malas. Tā kā taka ir saules apspīdēta visā tās garumā, dienās, kad temperatūrai jāpārsniedz plus 36 grādus, tūristiem iesaka sākt ceļu pirms deviņiem no rīta, jo vēlāk trase tiek slēgta. Jāpiemin, ka reindžeri dara lielisku darbu un izstaigā trasi vairākas reizes dienā, pārliecinoties, lai cilvēkiem pietiek ūdens un visi jūtas labi.

Nakti pirms pārgājiena pavadījām netālu no kanjona, lai varētu sākt pavisam agri. Toreiz izvēlējos gulēt zem zvaigznēm uz kempingā atrastās skautu gultas. Biju ievērojusi pāris dingo suņus šur un tur, bet tajā naktī sanāca pavisam interesanta iepazīšanās. Tikko pēc ieslīgšanas miegā, sadzirdēju mazus solīšus pavisam netālu no gultas un jutu dīvainu sajūtu, ka kāds mani vēro. Atverot acis, intuīcija nebija likusi vilties. Dingo, pelēcīgi zeltainā krāsā, nedaudz tievāks kā parasts suns, stāvēja turpat pie pašas gultas un vēroja mani, kā kaut ko nesaprotamu un interesantu. Īsti nezināju, ko darīt, tāpēc ar puspievērtām acīm nolēmu vērot viņu tikpat cītīgi, kā viņš mani. Biju dzirdējusi, ka puspievērtās acis ļauj dzīvniekiem justies droši un neuztvert cilvēku kā uzbrucēju. Nezinu, cik tur tiesa un cik nē, bet pēc pāris sekundēm mans tuksneša dingo turpināja ceļu. Cik ļoti es vēlējos iemūžināt notikušo.

Alisspringsa ("Alice springs"). Aborigēnu pilsēta. Esam nonākušas kontinenta vidū, kur apmetāmies lielākajā pilsētā braucienā no Dienvidaustrālijas uz Ziemeļaustrāliju. Šeit, kā nekur citur, uz katra stūra bija nopērkams kāds no pirmiedzīvotāju mākslas darbiem, kurus pārdeva paši mākslinieki (ja runājam par tiem, kas nopērkami uz ielām). Tukšas vilcienu sliedes, tukšas takas un vispār – interesanta sajūta. Pirmiedzīvotāji vairāk sastopami uz ielām un parkos, diemžēl bieži alkohola reibumā. Pastāv ļoti spēcīgs uzskats, ka pie alkohola lietošanas vainojami baltie cilvēki, kas to importējuši.

Ierodoties Alisspringsā, apmetos "YHA" hostelī, kas Austrālijā ir viena no vadošajām mugursomnieku nakšņošanas vietām. Šajā hostelī pāris lietas izrādījās atšķirīgas no tiem "YHA", kur biju palikusi iepriekš. Vairākums cilvēku bija dzimuši Austrālijā un nu strādāja šajā mazajā pilsētā. Bija arī tādi, kas, kā šķita, visu laiku ir narkotiku ietekmē. Un visbeidzot, bija viens vai šad tad pāris mugursomnieki. Nevarētu teikt, ka pilsētā jutos pavisam droši. Hosteļa recepcijas darbiniece stingri noteica pēc tumsas ārā vienai neiet, jo apkārt klaiņojot daudz aborigēnu pusaudži, kas tā vien alkst pēc uzmanības. Tādos brīžos, it īpaši meitenei, labāk vienai nestaigāt.
Neskatoties uz to, kas notiek vai nenotiek Alisspringsā, gan uz austrumiem, gan rietumiem to iekļauj skaistās Makdonela kalnu grēdas. Kalnu skati, dziļas aizas, zaļas oāzes un tajā pašā laikā vietām atrodamas nedzīvas smiltis (kas palikušas no laika, kad Austrāliju klāja ūdens). Nav grūti iedomāties to ainavu, kas ieskauj Alisspringsu.

"Devils Marbles". Lielisks nakšņošanas un saulrieta sagaidīšanas punkts. Bumbiņveidīgie akmeņi izmētāti pa diezgan lielu zemes platību. Pakāpjoties augstāk, lauks izskatās ļoti skaisti. It īpaši, zinot, ka cilvēks to nav ne būvējis, ne apstrādājis. Saullēktā katrs var izvēlēties sev tīkamāko punktu, jo, lai kur tas būtu, saules un ēnas spēles būs labi vērojamas uz katra akmens sāniem.

"Bitter Springs" jeb Rūgtie avoti. Vēl viena nakts pavadīta sutoņā un karstumā, bet, tuvojoties Austrālijas ziemeļiem, neko citu jau nedrīkstēja gaidīt. Lai gan ūdens temperatūra izrādījās gandrīz kā siltā vannā, bija patīkami paslēpties no siltā gaisa. Rūgtie avoti ir kā daļa no upes, kurā tikai noteiktās vietās ļauts peldēties. Minētās zonas ir diezgan strikti norobežotas krokodilu dēļ, kas, tāpat kā cilvēki, mīl atveldzēties. Avoti ir atšķirīgi no citiem tūristu objektiem, jo tāpat kā "Devils Marbles", cilvēku iejaukšanās peldvietas izstrādē ir bijusi minimāla. Peldot pa straumi, jāuzmanās no zirnekļu tīkliem, kas vīti praktiski visur un, protams, pašiem zirnekļiem, kas sēž un vēro peldētājus. Gar strautiņa malu var gadīties redzēt arī kādu varānu, kas dažiem ceļotājiem var izskatīties pēc krokodila mazuļa.

Austrālijas ziemeļi un ziemeļaustrumi ir galvenā mājvieta sālsūdens krokodiliem, tāpēc, jo augstāk uz ziemeļiem braucām, jo mazāk vietu, kur varēja peldēties (izņemot kalnu avotus). Šie reptiļi dzīvo ne tikai upēs, bet arī jūrās, taču par drošību nav jāsatraucas, ja ievēro brīdinājumus.

Nitmilukas nacionālais parks. Pavisam tuvu Dārvinai iegriezāmies Nitmilukas parkā. Gribējām sākt ar Katrīnas kalnu grēdas iespaidīgāko taku, bet, kad ieradāmies, trase bija slēgta, jo bez vēsts bija pazuduis cilvēks. Visi reindžeru spēki bija koncentrēti uz pazudušā meklēšanu. Kā alternatīvu izvēlējāmies citu opciju – "Leliyn" trasi, kas atšķīrās no sausajām takām ar to, ka tā veda caur vairākiem maziem ūdenskritumiem un baseiniem. Karstajā laikā auksts ūdens bija tieši tas, kas nepieciešams. 4,3 kilometru gājiens līdz augšējam baseinam un ūdenskritumam atmaksājās ar saulrietu, vēso ūdens temperatūru un skaisto skatu uz ieleju.

Ličfīldas nacionālais parks – pēdējā dabas pietura pirms Dārvinas sasniegšanas. Izstaigājām vairākas mazas lietusmežu trases, pāris stundu laikā atsvaidzinājāmies visos iespējamos avotos un aptaustījām termītu būves, kas kā statujas ceļa malās pavada ceļiniekus desmitu gadu garumā. Lai gan turpat esošais Kakadu nacionālais parks ir izpelnījies lielāku popularitāti, es pavisam noteikti dotu priekšroku Ličfīldas parkam.

Ierodoties ziemeļu galvaspilsētā, sutoņa un gaisa mitrums izrādījās tieši tik liels, cik par to biju dzirdējusi no cilvēku atsauksmēm. Laikapstākļu dēļ, šķita, ka divas dienas Dārvinā būs pilnīgi pietiekami, bet gadās, ka ne viss notiek tā, kā plānots. Hostelī nodzīvoju gandrīz divas nedēļas, dalot istabu ar pieciem ļoti interesantiem puišiem. Bet par pašu Dārvinu un to, kur devos pēc tam, pastāstīšu citu reizi, jo mugursomniekiem ceļš nekad nebeidzas.

Austrālija ir viens liels kontinents, kas ir slavens ar savām atmiņā paliekošajām ainavām, mainīgo klimatu, arhitektūru, dzīvnieku dažādību, interesanto vēsturi un daudz ko citu. Ziemeļi un dienvidi ir pilnīgi atšķirīgi, tāpat kā dienvidrietumi un dienvidaustrumi. Šķiet, ka šī zeme ir paņēmusi šķipsniņu gan no Eiropas, gan Āzijas, gan Āfrikas un Amerikas. Tiem, kas vēl meklē savu vietu pasaulē, atliek vien spert soli uz aborigēnu zemes. Nedaudz paceļot un atrast nākotnes mājas izrādīsies vieglāk, nekā cerēts. Protams, necenšos apgalvot, ka "kaimiņu sētā zāle ir zaļāka".

Šajā rakstā centos sniegt ieskatu tajās pilsētās un objektos, kas šī brauciena laikā palika atmiņā visvairāk, tajā pašā laikā vēlos minēt, ka ir vēl daudz un dažādu citu vietu, kuras būtu jāceļ "saules gaismā", bet, lai to izdarītu, būtu jāsaraksta grāmata, un te pasaules slavenā lasāmviela "Lonely Planet" jau ir izdarījusi lielāko darbu. Arī mūsu pašu latviešu ceļotāji ir sarakstījuši vairākas lieliskas grāmatas par Austrāliju, šoreiz izceļot Pētera Strūberga darbu "Ceļojumu mozaīka".