Mugursomnieki ir tāda kā sava veida cilvēku suga, kas Austrālijā tiek īpaši uzsvērta. Uz jautājumu "Ar ko tu nodarbojies?" var droši atbildēt "Esmu mugursomnieks", un tas sīkāku paskaidrojumu neprasīs. Šajā Covid-19 laikā, it īpaši gada sākumā, mugursomnieki bija tie, kas no sabiedrības uzskatiem cieta visvairāk. Skarbi acu skatieni, asi komentāri un saucieni, lai braucam mājās, bija dzirdami it visur. Šķita, ka ceļot un dzīvot dzīvi nepārtrauktā kustībā bija kaut kas ļoti nepareizs, lai gan iepriekš šī tēma nekad nebija pacelta. Daudzi mugursomnieki atstāja Austrāliju, bet bija tādi, kas izlēma palikt un cīnīties par saviem plāniem un pat sapņiem. Tajā skaitā arī es.
Septembra vidū es biju beigusi strādāt fermā Emeraldas pilsētā, par ko var lasīt manā iepriekšējā rakstā šeit. Izlēmu, ka nu ir pienācis laiks atpūsties, redzēt kaut nedaudz vairāk par Sidneju un niecīgu daļu Kvīnslendas. Biju iekrājusi nedaudz naudiņas un plānoju to izmantot lietderīgi. Par to, kas redzēts un piedzīvots, varētu rakstīt un rakstīt, bet šoreiz dalīšos ar savu garāko braucienu trīs nedēļu garumā no Austrālijas dienvidiem (Adelaides) uz ziemeļiem (Dārvinu).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
