15, 40 vai 100 kilometru attālumā no Rīgas: kur doties atpūsties dabā  (1)

Vairākas takas var apvienot arī vienā braucienā, piemēram, Nākotnes dabas taku var apvienot ar Zaļenieku taku vai Likvertenu silu var apvienot ar Mežotnes pilskalna taku.

Visās takās esam bijuši kopā ar saviem trīs bērniem, no kuriem jaunākajam ir divi gadi. Gājis ir visādi, bet kopumā visas takas ir piemērotas arī bērniem – mazākajiem varētu būt grūtāk ar garajām takām.

Ar Agritas ieteikumiem, ceļojot ar trīs bērniem, vari iepazīties šeit, savukārt sekot līdzi ģimenes piedzīvojumiem vari blogā "3pluscelo.wordpress.com".

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.

Svarīgi! Pirms dodies uz kādu no šīm vietām, pārliecinies, ka tās ir atvērtas un pieejamas Latvijas apceļotājiem.

Katlakalna priedes ir vairāk nekā 200 gadus veca priežu audze blakus Katlakalna baznīcai. Mežā ir takas un taciņas, ko izstaigājot, sanāks kārtīga pastaiga. Šeit ir arī Baltā kāpa un, nokāpjot lejā pie Daugavas, burvīgs skats uz Rīgu, TV torni un Dienvidu tiltu.

Ar bērnu ratiem: Ērti staigāt arī ar bērnu ratiem, vienīgais būs grūtāka piekļuve pie Daugavas.

Lieliska pastaigu vieta Baložos ir alejā pie Baložu kūdras bānīša sliedēm. Daļa takas iet gar sliedēm, bet tālāk tā turpinās pa skaistu bērzu aleju. Var aiziet līdz Ziepniekkalnam. Takas garums ir aptuveni 1,5 kilometru garš vienā virzienā. Var pagarināt maršrutu un doties pastaigā uz blakus esošo mežu, tad maršruts sanāks apļveida un kopā būs kādi pieci kilometri.

Garums: 3 vai 5 kilometri.

Ar bērnu ratiem: Var iziet īso posmu.

Lejas ezers ir neliels meža ezeriņs. Ezeram var apiet apkārt pa taciņu, kas iet gar ezeru. Pastaiga sanāks ap 40 minūtēm. Var pagarināt pastaigu pa blakus esošajiem celiņiem. Pie ezera ir arī vairākas piknika vietas.

Ar bērnu ratiem: Iziet nevar.

Mežā nav marķētu taku, bet tas ir ļoti skaists un derēs tiem, kam patīk vienkāršas pastaigas pa mežu. Vien jāsameklē Latvijas valsts mežu kartē LVM teritorijas (iekrāsotas tumši zaļā krāsā), jāizvēlas, kur doties, un jādodas piedzīvojumos atklāt jaunas vietas.

Ar bērnu ratiem: Sniega periodā izbraukt nevarēs, bet bezsniega laikā ir meža taciņas, kur ar ratiem var izbraukt.

Zvirgzdes mežos noslēpusies neparasta vieta – Baltā kāpa. Tā ir 32 metrus augsta iekšzemes kāpa. Navigācija meklē kā "Zvirgzdes kāpa" vai "Zvirgzdes baltā kāpa". Pie kāpas ir informācijas stends ar karti un piknika vieta. Lai tiktu augšā kāpā jāseko zaļām norādēm. Blakus kāpai ir daudz un dažādi meža celiņi, pa kuriem var izstaigāties krustu šķērsu. Tur gan nekādas norādes ar maršrutiem nav, bet ir ļoti skaits mežs. Ilgums pastaigai atkarīgs no pašu vēlmēm un izturības. Ja kāpj tikai kāpā, tad būs kādas 40 minūtes. Vēl šeit noteikti ir skaisti viršu ziedēšanas laikā.

Ar bērnu ratiem: Var izstaigāt taciņas pie kāpas, pašā kāpā augšā tikt nevarēs.

Mednieku spēka takas sākums ir aiz Inčukalna medību pils, nokāpjot lejā pa kāpnēm. Sākumā taka ir taisna, bet tālāk ir arī kāpnes, vietām taciņa ir diezgan šaura un gar kraujas malu. Taka ved gar upīti un aizved līdz Velnalai. Velnala ir patiesi interesanta, jo tā nebeidzas tikai ar "priekšnamu", bet kopumā ala ir 15 metrus dziļa (apskatīt var tikai sākumu). Taka ir līnijveida un atgriešanās paredzēta pa to pašu ceļu, bet mēs izvēlējāmies doties atpakaļ pa taisnu meža taku – šeit ceļš sanāk īsāks un taka izved pie daudzdzīvokļu mājas. Kopumā turp un atpakaļceļš aizņēma mazliet vairāk par stundu. Daba šeit patiešām ir skaista.

Garums: 2 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Iziet nevar.

Takas sākumā ir peldošais skatu tornis, kas ir uzstādīts Slokas ezerā. Ezerā siltajos saules staros sildījās ūdens putni. Daži gulbji pat atpeldēja līdz tornim, lai paskatītos – kas tie tādi, kas te staigā? Ļoti jauki šķita tas, ka tornī ir izvietotas info plāksnes ar putnu aprakstiem – uzreiz var sameklēt kāds putns redzams apkārtnē. Vietām ir izbūvētas koka laipas, vietām ir vienkāršs meža ceļš. Ir arī vairāki takas pagarinājumi un maršruti ir marķēti ar atzīmēm. Takas beigās ir arī dažādi rotaļu (sporta) elementi bērniem.

Garums: 3 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Aptuveni pusi no takas var iziet ar bērnu ratiem, otru pusi iziet ir grūtāk, jo traucē koku saknes.

Šī taka ir pievilcīga ar to, ka tā aizved līdz jūrai. Taka nav gara – ap 500 metriem, bet to var pagarināt ar pastaigu gar jūru vienā vai otrā virzienā. Jūras malā šeit bija izskalotas neskaitāmas medūzas un uz vecā mola sapulci bija sarīkojuši vietējie kraukļi.

Garums: Aptuveni 500 metri.
Ar bērnu ratiem: Var iziet.

Mālpils dabas taku gribējām apmeklēt jau pavasarī, bet toreiz šeit bija tik ļoti daudz ļaužu, ka nebija pat īsti, kur mašīnu nolikt, tāpēc taku neapmeklējām. Otrreiz šeit devāmies 1. septembrī. Bijām takas vienīgie apmeklētāji. Taka ir diezgan gara un sākumā šķiet vienmuļa, bet ir vērts dodies tālāk un apskatīt visu taku.

Garums: Aptuveni 6 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Iziet nevar.

Navigācija šo taku nemeklē, arī Zaļenieku muižu īsti nemeklē (jāmeklē kā Zaļā muiža). Sākumā aizmaldījāmies pie pašas muižas (muižā ir amatniecības skola). Nolēmām taku pameklēt pie muižas, bet tomēr sapratām, ka nebūs īstā vieta. Bet arī pie pašas muižas ir skaisti – var nokāpt lejā pie dīķa un apstaigāt apkārt dīķim. Patiesībā arī aiziet līdz takai var no šejienes, bet sanāks gabaliņš, ko iet. Atradu "latvia.travel" karti ar takas shēmu, un tad nu pēc tās mēģinājām nokļūt līdz īstajai vietai. Takas sākums ir aiz stadiona, braucot pa Jelgavas ielu Jelgavas virzienā un iegriežoties otrajā ceļā. Tur ir neliels laukumiņš, kur novietot mašīnu, un piknika vieta. Informācijas stends gan diemžēl ir bez informācijas. Takā nav arī nekādu virziena norāžu – gājām pēc intuīcijas. Arī informācijas stendi takā ir nolietojušies, un kas tur bijis rakstīts – var vien nojaust. Nogājām vien aptuveni 1/3 daļu no takas un kaut kā galīgi šī taka negājās – nešķita saistoša. Tālāk negājām, jo arī pie muižas nostaigājām labu gabaliņu, griezāmies atpakaļ. Pastaiga pie muižas šķita daudz jaukāka un skaistākiem skatiem.

Ar bērnu ratiem: Daļu, ko nogājām, var iziet arī ar bērnu ratiem.

Parks pie A. Pumpura muzeja ar koka skulptūrām, pilsdrupām un burvīgu skatu uz Daugavu. Parku var izstaigāt aptuveni 30 minūtēs, bet var aiziet līdz Rumbiņas ūdenskritumam un turpat blakus esošajiem smilšakmens atsegumiem.

Ar bērnu ratiem: Var iziet.

Taka atrodas ciemā ar nosaukumu Nākotne. Arī šo taku neatradām uzreiz. Navigācija aizveda citā virzienā. Takas sākums ir pabraucot garām PII "Taurenītim" pa Centra ielu labajā pusē. Taka apved apkārt ezeram un iet gar Auces upi. Kalniņā ir arī neliels tornītis, no kura var apskatīt apkārtni. Visgleznainākās vietas ir gar Auces upi, ir arī neliels ūdenskritumiņš. Takas sākumā ir arī vingrošanas elementi, ir diezgan daudz atpūtas soliņi, arī piknika vietas. Kopumā mums patika. Arī cilvēku šeit nav daudz (satikām vien divus). Iespējams, ka vasarā situācija ir pavisam citādāka, jo šeit iekārtota arī pludmale.

Garums: 1,5 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Var iziet.

Arī ziemas periodā šeit var gan izstaigāties, gan iepazīt jaunus augus un kokus. Pie ieejas mūs sagaidīja divi draiski suņi, kas mūs pavadīja visu pastaigas laiku. Parkā ir vairākas tematiskās takas. Viena – ar raganu un mošķiem. Ir arī bērnu spēļu laukumiņš ar namiņu, šūpolēm un citām atrakcijām. Kopumā parkā pavadījām aptuveni 1,5 stundu. Turklāt – nesezonā ieejai parkā ir 50 procentu atlaide un ģimenes biļete izmaksāja 3 eiro.

Ar bērnu ratiem: Ar bērnu ratiem var izbraukt pārsvarā visur.

Visi zina Tērvetes dabas parku, bet turpat netālu ir Māla krauja ar dabas takām. Atrast īsto vietu gan sanāca mazliet pamaldoties, jo nekādas norādes nav. Vislabāk ir braukt gar baznīcu un tālāk uz priekšu caur kapiem (izklausās mazliet baisi) līdz nonāk mežiņā ar solu ceļa malā. Tālāk nekādu norāžu arī nav un jāiet uz intuīciju – jāuzkāpj kalnā. Mazliet tālāk taka sadalās un var iet dažādos virzienos, bet beigās tāpat nonāksiet pie kraujas. Nokāpjot lejā pa trepēm, pagājām gabaliņu gar upi un beigās sanāca griezties atpakaļ, jo atdūrāmies pret mājām. Vēl turpat ir arī purva laipa ar informāciju par purvu, augiem, dzīvniekiem.

Garums: Aptuveni 2 kilometri.
Bērnu rati: Var iziet daļēji līdz kraujai.

Dabas takas sākums pie Vilces muižas. Jau sākumā pirmā pozitīvā satikšanās ar divām draiskām vāverēm, kas, neskatoties uz mūsu bērnu sajūsmas saucieniem, nemaz nejutās īpaši traucētas. Taka ir marķēta ar norādēm un informatīvajiem stendiem. Zaķu pļavā ir piknika galdi. Taku no pils līdz Zaķu pļavai var iziet aptuveni stundas laikā, bet tālāk var doties vēl arī pa Mūrmuižas taku, kas ir vēl 1,3 kilometrus gara. Kopā sanāk aptuveni divas stundas. Ieeja bez maksas.

Ar bērnu ratiem: Var iziet daļēj – ir divas vietas ar trepēm, kur rati būs jāuznes un pēc tam jānones.

Nav klasiskā dabas taka, bet ar papildus bonusu – dzīvniekiem. Šeit var izstaigāties un pie reizes apskatīt dzīvnieciņus. Ar bērnu ratiem gan var iziet tikai pa ceļu, bet tad visus dzīvnieciņus nevarēs apskatīt. Ir gan lūši, gan mežacūkas, gan lāči, gan daudzi citi. Jārēķinās vismaz ar divām stundām, lai visu izstaigātu. Vietām ir arī bērnu rotaļu laukumiņi. Šeit ir maksas ieeja, bet pozitīvais – ģimenēm ar bērniem ir 20 procentu atlaide biļetēm.

Bērnu rati: Var iziet daļēji, pie interesantākajām vietām gan klāt ar ratiem netiek.

Takai ir divas daļas, viena labiekārtota ar laipu. Ejot pa laipu, paveras burvīgs skats uz Lielupi un Mežotnes pili, kas majestātiski slejas otrā krastā. Laipas galā Vīna kalns ar piknika vietu. Lai nokļūtu atpakaļ uz pilskalnu, jādodas pa to pašu laipu atpakaļ. Pilskalnam var apiet apkārt, uzkāpt augšā. Mazliet tālāk ir arī Mežotnes luterāņu baznīca, ko šobrīd atjauno. Kopumā takas izstaigāšana aizņem aptuveni 1,5 stundu.

Ar bērnu ratiem: Var iziet.

Taku sākums ir pie labiekārtotas piknika vietas. Ir četras dažāda garuma pastaigu takas, kas ir apzīmētas ar bultiņām uz kokiem. Mēs gan redzējām tikai trīs krāsu norādes – sarkanu, zaļu un pelēku, bet visdrīzāk, ka ceturtās krāsas norāde ir posmā, kuru negājām. Izvēlējāmies doties pa zaļās krāsas taku. Taka viegli izejama. Šo taku izgājām aptuveni 40 minūtēs. Nevienu cilvēku nesastapām, neskatoties uz to, ka sākumā pie piknika vietas stāvēja vēl viena mašīna. Taka derēs tiem, kam patīk vienkārša pastaiga mežā.

Ar bērnu ratiem: Zaļo maršrutu var iziet.

Taka ir netālu no Jaunpils. Takā ir rotaļu elementi, senlatviešu apmetnes imitācija. Takas ir vairākas ar dažādiem garumiem. Izstaigāt visas var aptuveni 1,5 stundā. Ir arī piknika vietas. Ja taka šķiet par īsu, tad var aiziet līdz Jaunpilij, kas ir aptuveni 1 kilometra attālumā.

Ar bērnu ratiem: Var iziet daļēji – ir vietas, kur iziet ērti, bet ir dažas vietas, kuras iziet nevar.

Taka ir lokveida un tajā izvietoti dažādi informācijas stendi par augiem, dzīvniekiem, putniem. Taka ir interesanta, jo ir daudz kāpnes lejā un augšā, kāpieni pa kalnu augšā un atkal lejā, šauri celiņi ar gravu. Skati šeit burvīgi, it sevišķi, ja uzsnidzis sniegs. Takas sākumā ir arī piknika vieta.

Garums: 1,1 kilometrs + 700 metri pa meža ceļu līdz takai.
Ar bērnu ratiem: Iziet nevar.

Uz šejieni iesaku braukt tikai tiem, kas gatavi braukt pa netīrītiem un grūti braucamiem ceļiem. Mašīnu jāatstāj ceļa malā un tālāk jābrien mežā iekšā. Pēc kādiem 400 metriem būs ezers.
Un šeit mēs bridām – tā kārtīgi un pilniem zābakiem sniega. Bridām apkārt ezeram.

Garums: 1,5 kilometrs.
Ar bērnu ratiem: Nevar iziet.

Taka nepavisam nav gara – vien aptuveni 600 metri abos virzienos kopā, bet kaut kas piesaistošs šeit ir. Takas galā ir Ellītes sēravots. Sēravota smaržu sākumā gan nejutām, bet mazliet uzkavējoties, uzjundīja arī neliela "smaržiņa". Taka ir vienkārša un arī ar bērnu ratiem viegli izbraucama. Pats grūtākais posms ir pašā sākumā pie tiltiņa, kur ir nedaudz stāvs un slidens. Stāvlaukumā ir arī piknika vieta.

Garums: Aptuveni 600 metri.
Ar bērnu ratiem: Var iziet.

Taka ved divos virzienos – gar Kokneses pilsdrupām uz parku un uz otru pusi – uz Likteņdārzu. Kopējais garums ir aptuveni seši kilometri, bet var iet tikai vienu takas daļu. Mašīnu var novietot stāvlaukumā pie pilsdrupām un doties pēc takas norādēm vai pie Kokneses baznīcas. Parkā ir dažas koka skulptūras, bērnu rotaļu laukumiņš. Interesantākais takā ir Pērses ūdenskrituma atveids un skats uz Kokneses pilsdrupām no lapenes. Otra takas daļa ved uz Likteņdārzu gar Daugavu. Šajā takas posmā nav nekādu atraktīvu elementu, bet ir skaisti skati uz Daugavu.

Garums: 6 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Var iziet posmu pie pilsdrupām, otru posmu nevar.

Taka gan nav pārāk gara – 500 metri gar klinti un aptuveni kilometrs pa mežu. Takas sākumā ir Rūcamavots, uz kuru vietējie un ne tikai vietējie brauc pēc ūdens. Taku iziet dodas tikai retais, un cilvēki bija tikai pie avota. Takas beigās ir arī lielformāta gleznas, kuras veidotas, iedvesmojoties no Kārļa Skalbes pasakām.

Garums: 2 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Gar klintīm taku iziet ar bērnu ratiem nevar, jo ir gan kāpnes, gan šaurs, gan arī slidens (dubļi un māls), bet var izstaigāties pa mežu (tad gan pašas klintis apskatīt nesanāks).

Par Pokaiņiem runā daudz un dažādi. Kādam šeit ir svētvieta, kādam vienkāršs mežs. Mums tas šķita parasts mežs ar dabas takām. Ir dažādas dabas takas gan ar koka skulptūrām, gan akmens krāvumiem. Izstaigāties šeit var, jo, lai visu izstaigātu, nepieciešams diezgan ilgs laiks. Pavadījām šeit vairāk nekā 2,5 stundas. Ieeja šeit ir par maksu.

Ar bērnu ratiem: Vietām ar bērnu ratiem iziet ir viegli, vietām traucē saknes.

Šķiet, ka Katvaru muižas liepas ir viens no populārākajiem objektiem pagājušajā gadā. Novembrī braucām uz Limbažu pusi un pie reizes iebraucām apskatīt arī slavenās liepas. Liepas, protams, ir interesantas, bet ne mazāk interesanta ir arī muiža, kas diemžēl savu dzīvi jau ir nodzīvojusi, un ezeriņš pie muižas. Kamēr šeit uzkavējāmies, daudzi atbrauca, atnāca līdz liepām, uzņēma pāris kadrus un devās prom nemaz, neapskatot apkārtni. Šeit ir vērts uzkavēties mazliet ilgāk par pāris minūtēm.

Šī taka ir ļoti īsa – jāuzkāp kalnā augšā, un pie pilsdrupām ir lokveida koka laipas. Apskatīt var 13. gadsimta pilsdrupas un Augstrozes ezeru no augšas. Skats uz ezeru diezgan iespaidīgs. Vēl var apstaigāt pilskalnu. Pavadījām šeit aptuveni pusstundu.

Garums: Aptuveni 500 metri.
Ar bērnu ratiem: Nevar iziet.

Šī ir garā taka garākam gājienam. No stāvlaukuma takas sākums ir gabaliņu uz priekšu. Šeit var izvēlēties arī vairākus maršrutus – var iet un var neiet uz atzīmētajām vietām. Mēs gājām īso variantu un negājām nost no takas. Sanāca noiet aptuveni četrus kilometrus. Vietām ir koka laipas, vietām meža taciņas. Ir vairākas atpūtas vietas. Vietām ir arī diezgan dubļains (gājām bezsniega laikā).

Garums: Aptuveni 4 kilometri.
Ar bērnu ratiem: Iziet nevar.

Noslēpumiem apvīta vieta netālu no Valmieras. Zilaiskalns ir 127 metrus augsts kalns Kocēnu novadā. Agrāk šeit bijusi svētvieta un viduslaiku kapsēta. Runā, ka tieši šeit dziedniece Zilākalna Marta smēlusies savu enerģiju. Nezinu, kā ar to mistisko pusi, bet kalns un apkārt esošais mežs ir laba pastaigu vieta, turklāt šeit var izstaigāt dažāda garuma maršrutus. Kalnam var apiet apkārt vai arī uzkāpt vienā pusē un nokāpt otrā. Gar kalnu ir dažādi mazāki un lielāki meža celiņi. Augšā kalnā ir skatu laukums, uguns novērošanas tornis (uzkāpt nevar), enerģijas apļu instalācija un atpūtas vieta. Mašīnu var atstāt pie Zilākalna informācijas centra, vai mazliet iekšā mežā ir stāvlaukums.

Ar bērnu ratiem: Var uzkāpt pa vienu pusi un izstaigāt platākās meža taciņas.