Cīņā ar dabu, tehniku un sevi pašu. Ar moci pa bezceļiem no Marokas tveices līdz Gruzijas kalniem

No ērgļa par vardi

Stāsts par Kristianu un motocikliem aizsākās tajā vasarā, kad mans sarunas biedrs zem šīs saules bija pavadījis 18 gadus. "Man piederēja mūzikas iekārta, savukārt draugam un studiju biedram Fredim – mocis. Kādā ballītē izdomājām ar tiem samainīties, un tā es tiku pie vienas foršas "Jawa" un pavadīju savu pirmo motociklista vasaru. Varēju aizvest meiteni uz Bernātiem nopeldēties," atceras Kristians. Tomēr liktenīga izrādījās cita dzimšanas diena. Kristianam tobrīd bija nedaudz virs trīsdesmit, galvā grozījušās dažādas domas, kā pats saka, "nāk viens brīdis, kad tā īsti nevari saprast, ko darīt tālāk. Vīrietim dzīvē mēdz būt vairāki tādi brīži". Sarunā ar to pašu draugu Fredi ieminējies, ka gribētos iegādāties motociklu, bet tad, redz, jākārto tiesības... Pienāca Kristiana dzimšanas diena, un dilemma atrisinājās pati no sevis, jo draugs viņam pasniedza dāvanu – motociklista cimdus. Un, ja jau cimdi ir, tad atliek vien tāds sīkums kā nolikt tiesības un iegādāties braucamo! Tā Kristians tika pie "Yamaha" MT01, ko viņš raksturo kā klasisku pilsētas modeli ar diezgan lielu jaudu. Pirmajam motociklam varbūt pat pārāk jaudīgu...

Vienu no savām pirmajām moču tūrēm pa asfaltu un arī pirmo pieredzes kļūdu Kristians piedzīvoja Zviedrijā. To sarīkoja viens no Kristiana biznesa partneriem, aizrautīgs motobraucējs vārdā Ulfs, kuram patlaban ir tuvu astoņdesmit, bet tas protams nav nekāds šķērslis, lai sēstos uz motocikla. Uz Zviedriju Kristians un vēl viens kompanjons no Latvijas devās ar motociklu, pareizāk sakot, ar prāmi šķērsoja jūru un tālāk jau uz diviem riteņiem. Vienīgais izņēmums bija tad, kad vajadzēja nokļūt no vienas salas uz otru. Šim nolūkam kalpoja nelieli prāmīši. "Piestātnē gaidījām pienākam prāmīti. Piepeši piebrauca grupa ar raženiem, bārdainiem vīriem uz čoperu stila motocikliem. Mans mocis visā kompānijā izrādījās pats sportiskākais, tādēļ tad, kad bijām pārcēlušies otrā pusē, zviedru draugs man saka: "Tur tālāk būs līkumains ceļš, tu droši brauc ātrāk, galā tiekamies." Es tā arī darīju – apdzinu čoperistus un tik spiedu gāzi. Uzbraucu augšā kalnā, priekšā pirmais pagrieziens, turklāt nepārredzams, pirms pagrieziena kārtīgi ieskrējos un... nepratu savaldīt motociklu. Iebraucu grāvī, apmetu kūleni. Brīdī, kad tā bārdaino veču grupa brauca garām, es mierīgi pastaigājos pa pļaviņu un viņiem māju ar roku, sak, čau, čau, brauciet vien tālāk, bet domās gribējās izkrist cauri zemei, tik liels bija mans kauns. No ērgļa, kurš sākumā lepni izgāzis krūtis sēž uz sava spīdīgā motocikla, pārtapu par vardi," atminas Kristians. "Ir daži knifi, ko iemācies laika gaitā - ko nevajadzētu darīt."

Tā aizsākās tradīcija reizi, divas gadā kopā ar domubiedriem izbraukāt tuvākas un tālākas valstis. Zviedrijai sekoja Norvēģija, centrālā Eiropa, Portugāle, vēlāk arī Skotija.