Jauni saimnieki un cerība par atdzimšanu: Līves muižas stāsts  (4)

"Tagadējā Līves muiža ir izveidojusies ap 17. gadsimtu. Mūra celtne ir apmēram 400 gadus veca, bet šī ēkas daļa vēl nav izpētīta. Ir izpētītas abas ēkas koka celtnes. Un zināms, ka viena tās daļa, B korpuss, ir celts 1721. gadā, bet C – korpuss 1770. gadā. Muiža piederējusi baroniem Līveniem, precīzāk Zemgales Līveniem, jo Līveni ir plaša dzimta, kas bijusi visā Latvijā. Muiža celta baroka stilā, kas apvienots ar klasicisma stilu," muižas saimnieks Āris Ozoliņš atklāja "Tūrisma Gidam". Pie muižas atradies arī tornis ar pulksteni, ar ko Līves muiža bijusi pazīstama, taču padomju laikos šis tornis ir nojaukts.

Šobrīd Līves muižā saimnieko Ozoliņu ģimene, kura oficiāli īpašumu ieguvusi šī gada martā, taču, kā stāsta muižas saimnieks, par to sākuši cīnīties jau gadu iepriekš, jo īpašuma iegūšanas ceļš bijis ļoti sarežģīts. "No sākuma atradām muižu un tad meklējām tās īpašnieku, izrādījām vēlmi pirkt. Pēc tam, kad bijām iemaksājuši rokas naudu, izrādījās, ka viņš mums neko nevar pārdot, jo nav nekādu īpašuma dokumentu. Saimnieks uzreiz pateica – ja gribam pirkt, tad pašiem arī dokumenti jākārto. Tā nu paši pētījām muižas vēsturi, kā mainījušies tās īpašnieki un ar jurista palīdzību sakārtojām muižas dokumentus, bet šogad izveidojām pirkuma līgumu. Tas nebija viegli."

Tieši šo muižu Ozoliņu ģimene izvēlējusies pēc ilgas meklēšanas. Āris Ozoliņš stāsta: "Paši esam jelgavnieki un Jelgavas apkārtnē gandrīz vairs nav pieejamas tukšas muižas, kurām nebūtu saimnieka. Tad vērsos pie vēsturnieka Andra Tomašūna, jautājot, vai viņš varētu ieteikt kādu vēsturisku īpašumu. Viņš ieminējās, ka šo vajadzētu glābt, un es to ņēmu un arī darīju. Aizbraucu apskatīties vienreiz, tad otrreiz. Un celtne šķita arvien interesantāka."

Par to, kādā stāvoklī muiža bijusi sākumā, Āris Ozoliņš skaidro: "Muiža sākumā bija aizaugusi kokos, tādēļ ir pamatīgi bojātas ēkas konstrukcijas, jo jumts vietām ir caurs. Tās salija, nežuva un pūdēja. Viens ēkas stūris ir uz sabrukšanas robežas, bet tuvākajā laikā uzsāksim ēkas stabilizāciju. Arī pagalma pusei pirms tam vispār nevarēja iziet cauri – tur bija četrrāpus jārāpo, lai vispār cauri krūmiem varētu tikt klāt pie ēkas. Ēkā un tās apkārtnē bija ļoti daudz sadzīves atkritumu, kuri bija jāsavāc un jāizved."

Muižas jaunie īpašnieki iegulda daudz darba, lai muiža būtu sakopta. "Sākumā domājām vai to visu vispār ir iespējams izdarīt, bet kopš mēs muižu nopirkām, nolēmām tur obligāti pavadīt katru svētdienu. Bija arī reizes, kad strādājām abas brīvdienas. Tagad praktiski ēka ir pilnībā atbrīvota, viss būs izvākts. Teritorijas sakopšanas darbi gan ilgs līdz pat rudenim, jo teritorija ir plaša – 3,5 hektāri. Paies laiks, kamēr to sakopsim un iztīrīsim. Iedzīvotāji, kas te agrāk ir dzīvojuši, nav noslēguši līgumu ar atkritumu vedējiem, bet to visu metuši upes gultnē. Tur atrodas ļoti daudz sadzīves atkritumu. Lielajā talkā bija atbraukuši arī palīgi – ir cilvēki, kas ir entuziasti un labprāt piedalās, palīdz ar vākšanu, zāģēšanu un citiem darbiem," stāsta Āris Ozoliņš.

Uz jautājumu, vai Līves muižu aicināti aplūkot tūristi, muižas saimnieks atbild: "No sākuma nepieciešams ēku nodrošināt, lai tā nebūtu bīstama cilvēkiem, kas to vēlas aplūkot, kā arī jāizveido neliels ekskursijas piedāvājums. Iespējams, uz vasaras beigām varēsim sākt rādīt tūristiem to, kāda muiža izskatās šobrīd, jo nākamajā pavasarī atkal sāksies restaurācija un būvniecības darbi, un tūristus iekšā laist nevarēs."

"Nākotnē mēs vēlamies izveidot vietu, uz kurieni cilvēki varētu atbraukt, lai pavadītu laiku pie dabas. Pastaigāties parkā, pasēdēt tējas namiņā, palikt pa nakti un atpūsties no lielpilsētas burzmas, no visa. Būs iespējams arī izīrēt telpas pasākumiem. Mēs neplānojam attīstīt šo vietu kā viesnīcu, taču tie, kuri vēlēsies, varēs izmantot arī nakšņošanas iespēju. Tuvāko trīs līdz piecu gadu plāns ir atjaunot arī tornīti, kas kādreiz atradies pie Līves muižas," rezumē Āris Ozoliņš.

Sekot līdzi muižas jaunumiem iespējams šeit.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.