Itālijas vietā Islande: pasakains ceļojums ūdenskritumu, melno pludmaļu un geizeru zemē

Anda savos piedzīvojumos dalījusies "Tūrisma Gids" organizētā ceļojumu stāstu konkursa ietvaros. Vairāk par noteikumiem lasi šeit.

Ieraksts tapa 14. dienā – pašizolācijā, mājās. "Islande. Man Tevi tik ļoti vajadzēja. Tad, kad pasaule krīt panikā, esmu vietā, kur ir pilnīgs miers un sajūta, ka atrodies uz pamestas salas. Patiesībā, sala jau vien ir, bet – vai pamesta?

Pirms visa lielā vīrusa trakuma bija doma doties uz Itāliju un nosvinēt savu dzimšanas dienu. Marta bērns, kā man tas patīk. Saule, pavasara siltais vējš, zilās debesis un jūra, kur gan vēl būtu labāka vieta, lai nosvinētu dzimšanas dienu, ja ne Itālijā.

^{Foto: Privātais arhīvs}

7. marts, rīts, playlistē skan Dīns Mārtins – "Volare", "Lunna mezza mare", "Mambo Italiano" un citi viņa skaņdarbi. Klišejiski, bet man patīk. Vakarā lidojums uz Bari, Itālijas dienvidiem. Itālija ir viena no manām mīļākajām valstīm Eiropā, un, kā es saku, turp vari braukt un braukt, bet katru reizi redzēsi un piedzīvosi ko citu. Pamazām noskaņojos ceļojumam, taču kaut kur dziļi mīt mazs satraukums par to, kas notiek pasaulē un jo īpaši Itālijā šajā laikā. Pēkšņi zvans no izmisuša tēva, kurš ne tik izmisis, vairāk satraukts, saka: "Anda, man liekas, ka šoreiz jums tiešām nevajadzētu lidot."

Aptuveni stundu ilga saruna ar draugu un labāko ceļabiedru Mārtiņu par tālāko rīcības gaitu, ātra lidojumu maiņa un kofera pārkrāmēšana. Lidojums no Bari jāmaina, bet – uz kurieni? Mārtiņš nešauboties ierosināja Islandi, jo tieši tā bija viena no pasaules malām, kura bija mūsu "must see" sarakstā jau ilgu laiku.

Patiesību sakot, zvans no tēta bija tieši laikā, labs pamudinājums, lai dotos uz vietu, kur sen jau vēlējāmies doties – Islandi, kurā mīt aptuveni 350 tūkstoši iedzīvotāju un kuru kā lokācijas vietu savam videoklipam ir izvēlējies Džanstins Bībers. Šeit ir uzņemtas atsevišķas epizodes pasaulē tik ļoti populārajam seriālam "Game of Thrones", kā arī šeit ir filmēti skati no zinātniskās fantastikas filmas "Rogue One: A Star Wars Story". Katrā ziņā nav nekāds brīnums kāpēc Holivudas grandi izvēlas tieši Islandi. Paradīze pašos zemes ziemeļos – neaprakstāmi skaista!

Tā nu tas sākās. Siltais pavasaris un dzimšanas diena Itālijā palika kaut kur citā dimensijā, tēta zvans, kā jau teicu, bija pamudinājums mainīt lidojumu un doties uz īstu ziemeļu paradīzi, kuru jau sen vēlējāmies apciemot. Paldies viņam par to! (Viena no retajām reizēm, kad neizdarīju pa savam un neļāvos pārgalvībai).

Ka es saku, āķis lūpā – pamatīgs! Lai kā būtu ar ceļošanu turpmāk, lai cik ļoti es mīlētu tveici, siltu jūru un aukstu saldējuma kokteili blakus tai… Islande, es tā gribu tevi piedzīvot vēlreiz, – un ceru, ka pavisam drīz.

Vakars, 11. marts. Ņemot vērā, ka Islande latvietim – parastajam nav tā lētākā atpūtas vieta, kofera sastāvs top pavisam neparasts. Vismaz mums abiem tā šķiet, jo pirmo reizi ceļojumā ņemam līdzi oriģinālos roltonus, "Rimi" desiņas, siera iepakojumus, "Knorr" zupas, kā arī lietusmēteļus un daudz silto ziemas drēbju.

Sapakojušies, katram kabatā pa vairākiem ziemas cimdiem un zeķu pāriem – vietas koferī tik, cik ir, tāpēc jāizlīdz ar virsjakas kabatām. Esam Reikjavīkas – Keflavīkas starptautiskajā lidostā. Raitā solī sagaidām savu pārbāzto somu un laižam pēc auto, ko noīrējām iepriekšējā vakarā. Mazais censonis jeb Wolkswagen Polo nav tas drošākais auto, ja vēlies pārvietoties pa Islandes sniegotajiem kalnu ceļiem. "Brauc kā nelabais," tā Mārtiņš.

Iesēžamies auto, lai noslēptos no Islandes skarbā un stiprā vēja, kas nemaz nelīdzinājās tam siltajam pavasara vējam, par kuru runāju pašā raksta ievadā.

Izbraucot no lidostas, pirmais, ko ieraugām, ir ieputināts auto ceļa malā un, pabraucot uz priekšu, vēl viens no ceļa noslīdējis auto grāvmalē. "Laikam jābrauc ļoti piesardzīgi," izskan no Mārtiņa mutes.

Apmetāmies "Keflavik Micro Suites", nieka trīs kilometru attālumā no Keflavīkas lidostas – tā mūsu maciņiem šķita izdevīgāk, kā arī gribējās būt kaut kur tālāk no visas burzmas un citiem tūristiem. Tieši tāpat kā auto, arī dzīvesvietu noīrējām iepriekšējā vakarā pirms lidojuma par ļoti labu cenu. Vispār Keflavīka tāds mazs ciematiņš vien ir, bet visnotaļ mājīgs – 24/7 pārtikas veikals, troļļu māja jūras krastā un maza osta, kurā vasaras sezonā tiek piedāvāti izbraucieni jūrā ar vietējiem zvejniekiem par mazākām naudiņām nekā Reikjavīkā. Katrā ziņā, labprāt apciemotu Keflavīku atkārtoti.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Iekārtojamies savā istabiņā un dodamies gulēt. Noguruši, bez plāna, ko apskatīsim un kur dosimies. Arī tas man ir pavisam neierasti, jo esmu cilvēks, kuram vienmēr vajag plānu A un plānu B, ja kaut kas noiet greizi. No rīta pieceļamies, daži ieraksti "Google" meklētājā, un plāns pirmajai dienai gatavs. Pavisam netālu no mūsu mājvietas, 20 minūšu attālumā atrodas "Blue Lagoon", par kuru dzirdēti dažādi viedokļi: pārāk daudz tūristu, nav vērts naudu tērēt uz šo vietu utt. Taču nolēmām izmēģināt paši un nebalstīties uz citu pieredzi, viedokļiem. Pa ceļam uz "Blue Lagoon", vietējā radio stacija atskaņo "Arctic Monkeys", spīd saule un šķiet, ka vakardienas vējš ir pārlaidis nakti Islandē un no rīta devies uz citu pasaules daļu. Tik mierīgs, pat silts, jūtams pavasaris. Esam stāvlaukumā. Veiksmīgi noparkojuši auto, izkāpjam ārā, un te pēkšņi – mini zemestrīce! Tā vienkārši, viss sāk drebēt un mēs knapi spējam noturēties kājās. "Tā jau visa pasaule krīt panikā ar to vīrusu, vēl tikai trūka zemestrīce," dusmīga noburkšķu Mārtiņam, un mēs dodamies uz "Blue Lagoon" ēku, lai pārģērbtos un izbaudītu karstos avotu ūdeņus.

Domājām, ka tur pavadīsim maksimāli kādas divas stundas, taču nespējām pat attapties, kad puse no dienas jau bija pagājusi. "Nu taču bija to vērts, ne? Gan tā cena, gan sajūtas, ko piedzīvojām, noteikti labākais SPA kādā jeb kad esmu bijusi!" priecīga saku Mārtiņam. Atgriežoties pie tēmas par zemestrīcēm, kā vēlāk noskaidrojām, šādas mini zemestrīces notiek diezgan regulāri, tā kā nav no kā baidīties, un mana nervu sistēma var iet atpūsties.

Tajā pašā dienā aizlaidām uz vietu ar nosaukumu "Gardur", kuru biju uzgājusi vietnē "Instagram". Veca bāka, no kuras pavisam netālu atrodas "Gardur Folk museum" ar pāris kuģīšiem ārpusē un sievietes skulptūru, kura raugās tālu jūrā, meklējot pazudušās, ieskalotās jūrnieku dvēseles.

Ne miņas no sniega, taču vējš, nākot vakaram, paliek aizvien stiprāks. Kā sapratām, Islandē laikapstākļi mainās ik pa minūtei – te sniegs, te saule, te lietus, tā kā labāk iepriekš sagatavoties un paņemt līdzi vairāk silto drēbju.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Netālu no mums aitu ganāmpulks, ik pa laikam piebrauc kāda tūristu grupa, "izlien" ārā no mašīnas, ātri uztaisa dažus foto un dodas tālāk, savukārt mēs, pilnīgā mierā, malkojam citronu-piparmētru tēju, sēžot pie vecās bākas.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Auto, termoss, siltie ziemas zābaki, un laižam uz geizeriem. Pa ceļam, izmetot līkumu caur Reikjavīku, protams, nomaldāmies no galvenā ceļa – vismaz trīs stundas ilgāk braucām līdz mūsu galapunktam, nekā bija plānots. Taču novirzīšanās no galvenā ceļa nepavisam nav tā sliktākā lieta, jo pa ceļam vērojam savvaļas zirgu barus, kuri tik tiešām Islandē ir ļoti daudz. No sākuma šķita, ka tie kādam pieder, taču nē.

Pāris reizes gandrīz noslīdam no sniegotā, apledojošā ceļa, kas ir praktiski neizbraucams, jo īpaši mūsu mazajam auto. Pretim braucošie lielo džipu šoferi manāmi nošķielē uz mums, un varu iedomāties, ko viņi par mums domā. "Atkal trakie tūristi, jābrauc ātrāk garām, netaisos atkal vilkt kādu ārā no grāvja."

^{Foto: Privātais arhīvs}

Laimīgi esam nonākuši galapunktā pie "Strokkur" strūklakas tipa geizera, kas izšaujas no zemes dzīlēm pēc 6-10 minūtēm, aptuveni 15-30 metru augstumā. Viss smaržo pēc sēra, un zeme tik tiešām "kūp". Tūristu daudz, visi gaida, kad notiks kārtējais šāviņš! Turpat netālu no "Strokkur" atrodas geizers – orģinālais, kuram arī nosaukums ir "Geysir".

Lēnu garu izstaigājam, apskatām, pabrīnāmies un tad atkal pabrīnāmies. Noteikti ir vērts atbraukt uz šo vietu! Jāpiemin, ka nekāda ieejas maksa nav piemērota. Turpat, netālu suvenīru veikalā, iegādājamies pāris magnētus un laižam tālāk, pirms tam gardi notiesājot degvielas uzpildes stacijā nopirktās franču bagetes.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Ūdenskritumi Islandē ir "pa pilno". Tā noteikti ir īstā vieta, kurp doties, ja vēlies ūdenskritumu medības. Esam nonākuši pie "Gulfoss" ūdenskrituma. Skats visnotaļ iespaidīgs! Šķiet, ka ūdens plūst tik strauji, ka lauž ledu un nekas pāri tur nepaliek. Takas, kuras ved pavisam tuvu ūdenskritumam, ir ciet, aizsnigušas, un tuvāk netiekam, bet tas noteikti nav šķērslis, lai izbaudītu šo acīm tīkamo skatu.

Pa ceļam uz Keflavīku saule riet pavisam lēnām un ik pa brīdim piestājam iebraucamajos ceļos, lai apskatītu Islandes savvaļas zirgus, kuri, šķiet, pieraduši pie tūristiem, jo pavisam droši tuvojas aploka malai, uz mūsu pusi.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Tāda mazliet episka sajūta – lēni ripojam, neizdvešam ne vārda viens otram, taču smaids gan man, gan Mārtiņam līdz ausīm. Nav izsakāms vārdos, kā tobrīd jutos, daba tik ļoti spēj iedvesmot un liek aizmirsties.

Atpakaļceļā piestājam Reikjavīkā. Biju atradusi labu vietiņu – "Cafe Loki", kur nogaršot tradicionālos islandiešu ēdienus, tādus kā fermentēta haizivs un izslavēto Islandes kūpināto jēra gaļu. Fermentētu haizivi otrreiz laikam nemēģinātu, bet, ja esi Islandē, noteikti pamēģini!

Nākamajā dienā turpinām ūdenskritumu medības. Dodamies uz Islandes dienvidiem.

Maršruts: Keflavīka – "Skogafoss" ūdenskritums – "Dyrholaey" melnā smilšu pludmale – "Reynisfjara" melnā smilšu pludmale – "Seljalandsfoss" ūdenskritums – "Gljufrabui" ūdenskritums – Keflavīka

Par "Skogafoss" biju lasījusi jau iepriekš, un tas ir viens no apmeklētākajiem ūdenskritumiem visā Islandē. Bijām necerēti labā laikā, un saule šajā dienā sekoja mums ik uz soļa. Saules staros rotājies, te nu tas ir, varenais "Skogafoss"! Pēcāk arī uzkāpjam kalnā pa augšup izveidotu taku un nonākam virs dižā ūdenskrituma, kur prātā iezogas vēlme pacelt dronu un uztaisīt pāris labu kadru. Taču tā momentā izgaist, ieraugot lidojošā ceļabiedra aizlieguma zīmi. "No drones allowed," they said." Jā, ņemot vērā, ka sodi par drona izmantošanu un it īpaši dabas parkos ir lieli, sapratām, ka šoreiz nav ko riskēt.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Tālākais galamērķis šai dienai bija melno smilšu pludmales, kuras iepriekš biju redzējusi tikai internetā. "Dyrholaey" un "Reynisjara" ir vulkānisko iežu pludmales, kuras apskalo Atlantijas okeāns. Galvenokārt, vulkānisko iezi ar nosaukumu bazalts var apskatīt un sataustīt visās iespējamās formās.

Pie katras no pludmalēm uzstādītas piesardzības zīmes, brīdinot noteikti netuvoties ūdenim, kā arī vēstot, ka jābūt ļoti uzmanīgiem no okeāna viļņiem. Tā arī darām! Tuvāk ūdenim netikām, jo pludmale lielā vēja dēļ bija slēgta, tik vien kā uzraksts – "Bīstami, apmeklētājiem pieeja liegta".

Dodamies tālāk uz "Reynisfjara" melno smilšu pludmali aptuveni 20 minūšu brauciena attālumā.

Okeāna viļņi, kuri iedveš bailes, taču reizē arī pilnīgu mieru un atslābumu. Šķautņainas klintis, lērums tūristu, kuri vēlas iemūžināt šo skaistumu no dažādiem rakursiem. Turpretī mēs kā tādi mazie bērni lēnītēm beram melnās vulkānisko iežu smiltis tukšā ūdens pudelē, kuru vedīsim mājās. "Sabērsim mazās pudelītēs un uztaisīsim foršus suvenīrus draugiem". Ak, kad mēs to vēl izdarīsim...

"Halsanef" noteikti ir visiespaidīgākā klints, ko savā mūžā biju redzējusi, ne tik daudz izmēra ziņā, bet tieši tās neparastās formas dēļ.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Jā, arī Islandes folklorā ar šo vietu saistās daudz un dažādu leģendu – viena no tām vēsta, ka lielās bazalta kolonnas esot bijuši troļļi, kuri nodarbojās ar kuģu izvilkšanu no okeāna, taču viņus piemeklējusi neveiksme un, nespēdami izvilkt kādu kuģi no okeāna, troļļi pārvērtušies cietā akmenī.

"Oh, trolli, kas tev vispār lika to kuģi vilkt ārā!"

^{Foto: Privātais arhīvs}

Pati pēdējā pietura šajā dienā bija "Seljalandsfoss" un "Gljufrabui" ūdenskritumi, kuri atrodas gandrīz viens otram blakus.

Mašīnu noparkojuši stāvlaukumā, lietusmēteļos ietērpušies, dodamies uz "Gljufrabui". Pretimnākošās dāmas pabrīdina par slidenajiem akmeņiem, taču tas mūs noteikti neattur.

Lai redzētu "Gljufrabui" ūdenskritumu pilnā dailē, sākumā ir uzmanīgi jāmanevrē uz slideniem akmeņiem, jācenšas nepiesmelt kājas un neiegāzties ūdenī, jāizlien cauri alai. Protams, manas kājas bija pilnībā slapjas, taču beigās jau bija tik ļoti vienalga… Jo skaistums, ko redzi, ir neaptverams!

Iespējams, šis arī bija neaizmirstamākais brīdis visā ceļojumā. Ieraugot 40 metru augsto, it kā necilo ūdenskritumu, paveros uz augšu un redzu, cik daba spēcīga spēj būt. Ūdens šalcas aumaļām, no augšas iespīd pēdējie saules stari. Viss pēkšņi izslēdzas, es esmu šeit un tagad, apkārt neviena cita bez Mārtiņa nav, un atkal abi brīnāmies, šoreiz tikai pilnīgi slapji. Diemžēl arī lietusmēteļi mūs nepaglāba.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Izlienam cauri alai un ātrā solī dodamies uz auto, kuru mums vēl joprojām patīk dēvēt par mazo censoni. Pārģērbjamies, slapjās zeķes nomainām uz sausām un laižam tālāk uz blakus esošo "Seljalandsfoss" ūdenskritumu burtiski divu minūšu brauciena attālumā. Tur arī viens no retajiem stāvlaukumiem, kurā ir jāmaksā, proti, 700 kronas atstājam tur, kas ir nieks, ņemot vērā, ka vairums vietās, kurās pabijām, par ieeju nebija jāmaksā nekas.

Nu ko, baudām skatu, un viss ir tiešām tā, kā tam ir jābūt!

Nākamajā dienā lēnu garu sākam atgriezties realitātē, esam priecīgi, jo ceļojums ir bijis tiešām lielisks. No draugiem un vecākiem ik pa laikam saņemu ziņas, ka Rīgas lidostu 17. martā taisās slēgt, un vai mēs tiksim atpakaļ. Pasteidzoties notikumiem priekšā - jā, tikām!

Somas sakrāmētas, un laižam apskatīt Reikjavīku.

Aši izstaigājam pašu pilsētas centru, dikti daudz krāsainu, mazu mājiņu. Tāda mājīga pilsēta tā Reikjavīka! Ielās klīst tūristi, un vietējos gandrīz vispār nemanām.

Pēdējā kafija Islandē, pavisam jaukā, mājīgā vietā "Reykjavik Roasters". Ah, kas par labu latti pašā Reikjavīkas centrā! Šeit arī iegādājāmies uz vietas grauzdētas kafijas pupiņas, kuras paņemt līdzi uz mājām. Par ļoti labu cenu!

Lai ekonomētu, visu ceļojuma laiku dzērām kafijas, kuras bija iespējams iegādāties vietējās degvielas uzpildes stacijās. Secinājām, ka Latvijā kafija ir daudz garšīgāka.

Nododam mašīnu, un lidojums atpakaļ ir pavisam neierasts. Sajūta, it kā atrastos tādā kā spoku lidostā. Gandrīz nekādas dzīvības, tikai lidostas apkalpojošais personāls, tāda dīvaina sajūta. Skatāmies informāciju par lidojumiem, lielākā daļa atcelti, Varšava – atcelts, Stokholma – atcelts, Denvera – atcelts… tik Rīga stāv kā stāvējusi. Nododam somas un pie pašas izlidošanas sāk uzrasties pārējie, kuri arī dodas uz Rīgu. Cilvēki dažādi – cits satraucies, cits aizsedzis seju ar masku, cits manāmi iereibis un dzīve izdodas, cits atkal ievēro distanci un turas nostāk, mēs – laimīgi, bet nezinām, kas notiks tālāk. Precīzāk, zinām gan, 14 dienas mājas karantīnā.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Uz Islandi:

Lai iedvesmotu sevi un citus nākotnes ceļojumiem, portāls ''Tūrisma Gids'' aicina dalīties ar saviem līdzšinējo ceļojumu stāstiem, un, iespējams, tieši tu laimēsi apmaksātu braucienu ar prāmi visai ģimenei. Konkursa uzvarētāju paziņosim 1. augustā ''Tūrisma Gids'' ''Facebook'' lapā, kā arī ar uzvarētāju sazināsimies e-pastā. Ņem vērā, ka spilgtākie ceļojuma stāsti un foto var tikt publicēti portālā ''Tūrisma Gids''. Vairāk par nosacījumiem lasi šeit.