Foto: Sabīne Košeļeva
Teikšu godīgi – manas atmiņas par kaimiņzemes galvaspilsētu pēc tur aizvadītām maģistrantūras studijām galīgi nebija no tām labākajām. Bija sajūta, ka esmu no sevis šai pilsētai atdevusi pārāk daudz, bet pretī saņēmusi pārāk maz, ko, saprotams, nekādi nevarēju aizmirst un uztvēru kā netaisnīgu pāridarījumu. Tieši tāpēc nolēmu, ka mans pirmais ceļojums pēc pusotra gada ilgas pauzes "pašizinātkāpēc" būs tieši uz Viļņu. Un galīgi to nenožēloju. Gluži otrādi!

Viļņa manās atmiņās bija auksta un pelēka, un tajā mītošie cilvēki tādi paši. Atminos, cik trāpīgs man toreiz šķita Ričarda Gavēļa izcili meistarīgajā romānā "Viļņas pokers" lasītais pielīdzinājums Visuma pakaļas caurumam. Nu es sastapu diametrāli pretēju pilsētu – zaļu, atvērtu un dzīvīgu, pat neskatoties uz to, ka pandēmija ir darījusi un aizvien turpina darīt savu. Kad vaicāju vietējiem, kā tas nākas, ka tik īsā laikā pilsēta ir tik krasi mainījusies, ne reizi vien atbildē saņēmu teikumus, kas saturēja vārdu "humanization". Proti, kopš pilsētas mēra Remigija Šimaša stāšanās amatā 2015. gadā notikusi apzināta un mērķtiecīga pilsētas "cilvēciskošana", lai tajā būtu ērti un patīkami pārvietoties, uzturēties, atpūsties un dzīvot. Un šim kungam tas nudien izdodas teicami.

Vecpilsētas ielas, kas slēgtas automobiļu satiksmei, ir nosētas ar ielu kafejnīcām, kur var izēsties uz velna paraušanu, pa ntajiem veloceliņiem veselām strīpām pārvietojas cilvēki uz dažādiem braucamrīkiem, bet zālienos laiski vaļojas bezrūpīgi atpūtnieki ar saviem četrkājainajiem draugiem (vietējie smejas, ka pandēmijā katrs otrais ir iegādājies suni). Tā vien šķiet, ka Viļņa ir izgājusi kādus labjūtības un apzinātības kursus pie dzīves mākslas guru, un nu saviem iedzīvotājiem un viesiem piedāvā īstenu baudījumu gan miesai, gan garam, nemaz nerunājot par veselu jūru kārdinošu "Instagram" fotogrāfiju. Bet par visu pēc kārtas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!