'Nobijusies, bet gatava jauniem piedzīvojumiem.' Beātes ceļojums uz daudzšķautņaino Panamu

Vairāk par konkursa noteikumiem, kurā var laimēt apmaksātu braucienu ģimenei ar prāmi, lasi šeit. Ņem vērā, ka pēdējā diena, kad vari iesūtīt savu ceļojumu stāstu, ir 31. jūlijs, kas jau ir tepat aiz stūra!

''14 dienu garajā ceļojumā devos kopā ar latviešu grupu, kuru pārstāvēja aptuveni 20 jaunieši, bet līdz pat aizbraukšanas pēdējai minūtei manā ceļā bija visi iespējamie šķēršļi, lai no brauciena atteiktos. Pēdējā brīdī saslima draudzene, kura bija plānojusi doties ceļojumā kopā ar mani, lidojums bija jāveic ar citu lidmašīnu, nevis grupai norezervēto, kā arī beigu beigās es tik pat kā nokavēju savu reisu. Taču ceļojumam bija lemts būt, un tā pēc gara ceļa (gandrīz 24 stundu savienotā reisa) mēs ieradāmies galamērķī – saulainajā un viesmīlīgajā Panamas galvaspilsētā Panamā.

Tā kā devāmies uz Panamu Jauniešu dienās (World Youth Days), mūs, latviešu grupu, ar lielu satraukumu un prieku sagaidīja viena no daudzajām Panamas katoļu draudzēm, kas bija atbildīga par visām mūsu aktivitātēm uzturēšanās laikā. Tikām sadalīti pa nelielām grupiņām, divi līdz pieci cilvēki, un mums tika iedalītas uzņemošās viesģimenes. Man ļoti paveicās, un pirmajā vakarā noskaidroju, ka dzīvošu kopā ar vēl četrām meitenēm no mūsu grupas – viss iepriekšējais uztraukums par to, ka nevienu nepazīstu, bija zudis, un mēs devāmies pie savas ''jaunās'' ģimenes.

Cilvēku, kas bija pieteikušies uzņemt jauniešus no visas pasaules savās mājās, bija patiešām daudz. Bija tik pārsteidzoši apzināties to, cik daudzu cilvēku sirdis un māju durvis bija atvērtas pilnīgi svešiem cilvēkiem. Viesģimenes bija gatavas uzņemt savās mājās un ģimenēs jebkāda vecuma, dzimuma un tautības jauniešus, turklāt vairums vietējo mājas rotāja pašu darināti plakāti ar sveicieniem atbraucējiem.

Pirms ierašanās Panamā skatījos dažādus raidījumus, lai uzzinātu to, kā tad dzīvo vietējie. Un visos galvenokārt redzēju modernās augstceltnes, galveno avēnija un grezno dzīvi. Taču mūsu divas nedēļas šeit aizritēja tālu no galvenās avēnijas un greznajām celtnēm – mazā privātmāju rajoniņā, kuram līdzīgos dzīvo aptuveni 90 procenti Panamas iedzīvotāju. Mūs, piecas meitenes, uzņēma ģimene, kurā jau dzīvoja pieci cilvēki – mamma Jazmina, tētis Alberto, māsas Leyda un Luzlenis, kā arī Cris – trešā māsa, ko ģimene adoptējusi no kara skartās Venecuēlas.

Māja bija pavisam neliela – māsas bija pārvākušās visas vienā guļamistabā, lai trīs no mums, varētu dzīvot atsevišķā istabā, taču vēl divas no mums naktsmieru baudīja koridorā. Lai arī apstākļi mājās bija pieticīgi, visur valdīja tīrība, katru rītu tika ieturētas brokastis, kuras nevarēja sākties bez kopīgas ģimenes lūgšanas. Katrā istabā, pēc ģimenes vārdiem, mūs sargāja Svētās Marijas statujas, 24 stundas dienā bija iedegtas vaniļas sveces, kuru smaržu atceros vēl joprojām. Ģimenes sirds bija mājā izveidotais nelielais altāris, kas, pēc mammas vārdiem, sargāja, vienoja un svētīja ģimeni ik brīdi.

Lieki piebilst, ka vairākums jeb aptuveni 70 procenti panamiešu ir katoļi. Tas jūtams arī ikdienas dzīvē – pilsētā atrodamas ļoti daudz greznu katedrāļu, ikvienā pilsētas rajonā ir pa vietējai draudzei. Taču lielākais pierādījums stiprajai ticībai, ko šeit sastapu, bija mazie bērni. Kāda septiņus gadus veca meitene, ko sastapu mūsu uzņemošajā draudzē, jau vairākas nedēļas bija gatavojusies Pāvesta atbraukšanai, kas bija paredzēta Jauniešu dienās. Dienu pirms viņa ierašanās viņa ļoti aktīvi jautāja visiem atbraucējiem, vai mēs nezinot ceļu, pa kuru Pāvests plāno šķērsot pilsētu. Viņa bija sagatavojusi apsveikumu, kas bija sagatavots par godu pāvesta atbraukšanai.

Diemžēl ielas, pa kurām pārvietosies pāvests pasākuma laikā, iepriekš netika izziņotas drošības apsvērumu dēļ, un sastapt viņu varēja tikai tie, kuriem paveicās. Šī mazā meitene vairākas dienas bija gleznojusi plakātu un vēlējās kaut pa gabalu pamāt ilgi gaidītajam viesim, taču viņa nebija vienīgā. Divu nedēļu laikā redzējām desmitiem bērnu zīmējumu, kas bija veltīti gan mums, Panamas viesiem, gan pāvestam.

Ātri vien sapratu, ka cilvēki šeit ir ļoti viesmīlīgi un draudzīgi, daudzi gan nepārvalda angļu valodu, bet gatavi palīdzēt, kā vien var. Taču šeit noteikti der atcerēties, ka uzticēties visiem nedrīkst. Lai arī dzīve šeit ir saulaina un krāsām piepildīta, jo tālāk atrodies no galvenās avēnijas un elitārajām augstceltnēm, jo lielāka noziedzība un kriminālā pasaule tevi ieskauj. Mašīnu zādzības, apšaudes, laupīšanas – tie ir tikai daži no piemēriem Panamas ikdienas dzīvē.

Pirmās dienas, ko šeit pavadījām, tika veltītas dažādiem brīvprātīgajiem darbiem kopā ar mūsu uzņemošās draudzes cilvēkiem. Mēs kopā ar tulkiem devāmies pie apkārtnes draudzes locekļiem, kas slimību vai vecuma dēļ paši nav spējīgi piedalīties draudzes dievkalpojumos. Es kopā ar jauniešiem no Filipīnām un Vācijas devos pie kundzes, kas cieš no kustību traucējumiem. Kopā ieturējām pusdienas, dziedājām dziesmas, un nemanot sirdi piepildīja neviltots prieks par to, cik mazi apciemojumi, kādam var būt tik nozīmīgi.

Tāpat visi kopā piedalījāmies dažādās aktivitātēs ar vietējiem bērniem – kopā spēlējām panamiešiem tik iemīļoto futbolu, apmainījāmies ar karodziņu rokassprādzēm, ēdām saldējumu. Kopā ar draudzi gatavojām pusdienu pakas un devāmies uz vietām, kurās dzīvo tie, kuriem palīdzība ir nepieciešama visvairāk. Ar šādiem un citiem darbiem Jauniešu dienu ietvaros nodarbojās ikviens atbraucējs.

Viena no pirmajām vietām, ko apmeklējām, bija pati pilsētas sirds – galvenā avēnija Balboa. Šī ir pilsētas daļa, kas it kā atspoguļo pašu Panamu – neskaitāmas augstceltnes, luksus viesnīcas, jaunas automašīnas un turīgi cilvēki. Šī pilsētas daļa tiešām ir iespaidīga, un jau pēc pirmajām desmit minūtēm, ko šeit pavadījām, zinājām, ka atgriezīsimies šeit vēl un vēl. Ikviens šeit var atrast sev nepieciešamos iepirkšanās centrus, kafejnīcas, izbaudīt galvu reibinošu naktsdzīvi un iegriezties kazino, kas atgādina pašu Lasvegasu.

Taču noderīgi atcerēties, ka Balboa avēnija ir tikai pilsētas vizītkarte. Kaut mazliet nomaldoties no tās, acīm paveras ''īstā'' vietējo dzīve – ielas bez gājēju celiņiem, mazās dzīvojamās mājas, ko sargā augsti metāla žogi, un rajoni, kuros iegriezties baidās pat policija. Likumus šeit nosaka vietējie.

Casco Viejo – pilsētas vēsturiskais rajons jeb vecpilsēta. Vietējie šo mēdz dēvēt arī par ''spāņu rajonu''. Pilsētas daļa celta 17. gadsimta beigās un mūsdienās ikvienu tūristu pārsteigs ar romantiskajām ieliņām, greznajām katedrālēm un mājīgajām kafejnīcām. Mums stāstīja, ka vietējie šo vietu apmeklē tikai brīvdienu vakaros, jo šeit vienuviet pulcējas tie, kuru ceļš ved uz pilsētas labākajiem klubiem un bāriem.

Panamas kanāls – pat neko nezinot par pašu Panamu, teju ikviens pasaules iedzīvotājs noteikti zinās, kas ir Panamas kanāls. Kanāls, kas savieno Panamas līci Klusajā okeānā ar Atlantijas okeānu ir pati atpazīstamākā apskates vieta ne vien pašā Panamā, bet, iespējams, pat visā Centrālamerikā. Diemžēl ar savām acīm mums šo vietu apskatīt neizdevās pasākuma piesātinātās programmas dēļ, taču no mūsu uzņemošās viesģimenes uzzinājām visu par tā ''asiņaino'' un skumjo vēsturi.

Lai arī kanāla maksimālā caurlaidība diennaktī ir 48 kuģi, ikviens, kurš dienas laikā pastaigājas pa Balboa avēniju, ne tik tālu no krasta var redzēt desmitiem kuģu, kas gaida savu kārtu, lai šķērsotu kanālu. Kuģu dreifēšana diemžēl ir iemesls tam, kāpēc pašā pilsētā nav nevienas pludmales – ūdens Panamas pilsētas krastos ir pārāk netīrs, lai tajā peldētos. Tāpēc, lai atpūstos pie ūdens, gan vietējie, gan tūristi dodas ārpus pilsētas.

Taboga sala – viena no skaistākajām vietām, ko ieteiktu apmeklēt ikvienam Panamas viesim. Uz salu devāmies ceļojuma beigās, lai atpūtos pēc pasākuma piepildītās programmas. Taboga ir pavisam neliela vulkāniska sala Panamas līcī, kuru klāj baltas smiltis un apskalo kristāldzidrs ūdens. Uz salu pārsvarā dodas vietējās ģimenes, pāri un draugu grupas, taču neiztrūkst arī tūristu. Sala ar savu šarmu apbur pirmajās desmit minūtēs, un atgriezties šeit noteikti vēlēsies ikviens. Šeit ieteicams doties no paša rīta, kad ārā vēl nav liela svelme, un to izdarīt ir vienkārši – katru dienu uz salu atiet vairāki kuģīši dažādos laikos, to cenas ir no 10 līdz 15 eiro.

Taboga sala ir lieliska vieta nacionālo ēdienu baudīšanai vietējo iedzīvotāju kafejnīcās, kuras ieskauj palmas un mūzika spāņu ritmos. Noteikti jādodas pastaigā pa nelielo salas ciematiņu – šeit redzamas pasakainās vietējo mājiņas, iekoptie dārzi ar skaistajiem ziediem un sulīgie augļi, kas tiek pārdoti pie vietējo mājām. Arī šeit spilgti atspoguļojas vietējo stiprā ticība – gandrīz ikvienas mājas ieeju rotā iekopts altāris ar Svētās Marijas statuju un svaigi grieztiem ziediem. Tuvāk pie pludmales katru dienu līdz pat rīta gaismai strādā nelieli bāri, kuros iespējams iegādāties visu, ko sirds kāro. Šeit iespējams nodoties garām un interesantām sarunām ar vietējiem vai citiem ceļotājiem, nesteidzīgi baudīt atpūtu šūpuļkrēslos vai nodoties trakulīgām dejām. Pludmalē paveras satriecošs skats uz baltajām smiltīm, gliemežvākiem un smaidīgiem atpūtniekiem, kuru šeit nav nemaz tik daudz.

Savukārt skaistākais laiks, kad pamest salu, ir vakars, kad horizontu iekrāso saulrieta sārtās krāsas un matos iezogas vējiņš. Turklāt mēs sava brauciena laikā bijām liecinieces romantiskam bildinājumam uz kuģīša klāja, dzīvās mūzikas pavadījumā.

Runājot par ēdienu, lai arī Panama ir ūdeņu ieskauta zeme, jūras veltes šeit atrast nav nemaz tik viegli, kā tas sākumā varētu šķist. Turpretim lielā cieņā šeit ir vistas ēdieni, tako un pilnīgi viss, kas gatavots lielā eļļas daudzumā jeb jo vairāk eļļas, jo labāk. Veikalos ir tik pat kā neiespējami atrast mums pašsaprotamos produkts – krējumu, biezpienu, bietes un pat kartupeļus. Taču ikvienā veikalā iespējams iegādāties 50 veidu Panamas kafijas pupiņu un 30 veidu konservētu cīsiņu, kas šeit ir lielā cieņā.

Te noteikti jānobauda tradicionālais ēdiens patacones. Patacones gatavo no plantāna augļa, kas pēc izskata ir gandrīz tieši tāds pats kā banāns. Auglis tiek sagriezts šķēlītēs, saplacināts un fritēts eļļā. Vietējie to ēd kā piedevu ikvienam ēdienam. Varētu pat teikt, ka patacones šeit mīl tik pat ļoti, kā latvieši mīl kartupeļus.

Vēl kāds brīnums, ko noteikti jānobauda ir pipa. Kokosriekstam līdzīgais auglis nopērkams ikvienā mazajā veikaliņā kādā no dzērienu ledusskapjiem un maksā aptuveni vienu eiro. Pērkot to veikalā, pārdevējs uzreiz tajā ''izurbj'' mazu caurumiņu, kurā ieliek salmiņu, un tas uzreiz ir gatavs dzeršanai. Garša ir savdabīga, līdzīga kokosriekstu ūdenim, un, dzerot to katru dienu, šķiet, ka tas aizstāj pat rīta kafiju un ir pilnīgi pašsaprotams dzēriens, ko iegādāties veikalā kokakolas vietā. Šos augļus vietējie iedzīvotāji iegūst no palmām, un bieži vien jaunie puiši rāpjas tiem pakaļ paši, nevis pērk veikalā. Savukārt mūsu ģimenē bija pieņemts pēc tā izdzeršanas augli sašķelt uz pusēm un izēst arī iekšā esošo, kokosriekstam līdzīgi garšojošo želeju, lai auglis neietu bojā tikai izdzerts.

Ēdiens nav vienīgais, kas šeit pārsteidz. Noteikti vērts pieminēt arī citus Panamas brīnumus, piemēram, Diablos Rojos. Tie ir nelieli dzelteni autobusi, tieši tādi paši, kādus esam redzējuši amerikāņu filmās. Tikai atšķirība tāda, ka Panamā šie autobusi ir apzīmēti ar to īpašnieku mīļākajiem filmu un datorspēļu varoņiem.

Autobusi kursē kā sabiedriskais transports, un, piestājot pieturā, šofera palīgs pa atvērtām durvīm skaļā balsī sauc autobusa galamērķi, aicinot pasažierus. Tūristiem gan braukt ar šiem autobusiem neiesaka – to maršruti ne ar vienu nav saskaņoti, un, ja kaut kas atgadās, neviens par to neuzņemas atbildību. Labā ziņa – pilsētā izbūvēta pavisam jauna metro līnija, ar kuru pārvietoties ir ļoti vienkārši, lēti un ātri. Tāpat ikvienā krustojumā iespējams ''noķert'' taksi, par kuru cenu gan vienmēr nākas kaulēties.

Vēl vērts pieminēt, ka, dodoties uz šejieni, ieteicams padomāt par labu veselības apdrošināšanu. Divu nedēļu laikā manām ceļa biedrenēm nācās apmeklēt slimnīcu divas reizes – vienreiz ar salauztu kāju, klūpot aiz neaizvērtas akas gājēju ceļa vidū (kas šeit ir pilnīga norma), un otrreiz, ar ļoti smagiem saules apdegumiem (jā, saule šeit ir ļoti stipra, un SPF krēms šeit ir obligāti nepieciešams). Ja vien neesiet spāņu valodas zinātājs, tad vietējās slimnīcās iegriezties jūs nevēlēsieties – šeit neviens pat necentīsies ar jums sarunāties kādā citā valodā, izņemot spāņu.

Noslēgumā vēlos teikt, ka Panama ir kontrastu pilna valsts. Krāsainas drēbes, cilvēku neizsīkstošais smaids un viesmīlība ir tikai mazumiņš no visa, kas sagaida ikvienu ceļotāju no visas pasaules. Panama, šķiet, nekad neguļ, viss vienmēr plūst ātrā ritmā. Nav svarīgi, no kurienes esi ieradies un kādu mērķu vadīts. Beigu beigās tāpat nāksies attapties, mājās dodoties ar zeltainu iedegumu, saulē izbalējušiem matiem un ar kripatiņu pielipuša dzīvesprieka, kas šeit sastopams ik uz soļa.''

Lai iedvesmotu sevi un citus nākotnes ceļojumiem, portāls ''Tūrisma Gids'' aicina dalīties ar saviem līdzšinējo ceļojumu stāstiem, un, iespējams, tieši tu laimēsi apmaksātu braucienu ar prāmi visai ģimenei. Konkursa uzvarētāju paziņosim 1. augustā ''Tūrisma Gids'' ''Facebook'' lapā, kā arī ar uzvarētāju sazināsimies e-pastā. Ņem vērā, ka spilgtākie ceļojuma stāsti un foto var tikt publicēti portālā ''Tūrisma Gids''. Vairāk par nosacījumiem lasi šeit.