Pirms dažām nedēļām kopā ar Vidzemes Tūrisma asociāciju devāmies trīs dienu garā braucienā, lai iepazītu ''Zaļos ceļus''. Apbruņojos ar lietusmēteli un vairākiem liekiem zeķu pāriem, jo vēl pirmās brauciena dienas rītā solīja nepārtrauktas lietus gāzes, bet mums palaimējās – salīt dabūjām vien trešajā dienā. Taču arī tas bija vajadzīgs, jo, tikai piedzīvojot visus vasarai raksturīgos laika apstākļus, iespējams ''Zaļos ceļus'' un tā apkārtnes vietas sajust tā pa īstam. Ko redzējām un piedzīvojām? Par to raksta turpinājumā.
Vispirms jāsāk ar to, kas vispār ir ''Zaļie ceļi''. Tie ir Latvijas-Krievijas pārrobežas teritorijā izveidots maršruts, kas ved pa kādreizējām dzelzceļa līnijām un pa kuru var nokļūt no Rīgas līdz pat Pleskavai. Maršruts ir piemērots jebkuram nemotorizētam pārvietošanās līdzeklim – uz priekšu var tikt kājām, ar velosipēdu, zirga mugurā, suņu pajūgā vai slēpojot. ''Zaļo ceļu'' var izmantot gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, neatkarīgi no vecuma vai fiziskās sagatavotības līmeņa. Maršruts Rīga-Pleskava sastāv no savienojošiem posmiem: Alūksne-Gulbene šaursliežu ''Bānīša', ''Tour De LatEst'', 15, 160. un 162. velo maršrutiem. Tā kopgarums ir 450 kilometru.
Trīs dienu laikā mēs izbraukājām vien nelielu daļiņu ''Zaļo ceļu'' maršruta no Rīgas līdz Pleskavai, un lielāko daļu no ceļa veicām pārbraucienos ar auto (pa vidu arī nominām aptuveni 30 kilometrus ar velo). Taču ar šo nelielo ieskatu pietika, lai ceļš iespiestos atmiņā, apmeklētajās vietās gribētos paviesoties atkal un tuvākā vai tālākā nākotnē vismaz daļu no maršruta izbraukātu tikai ar velo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
