'Zaļajiem ceļiem' pa pēdām: Ogre-Suntaži-Ķeipene-Ērgļi-Jaunpiebalga

Vispirms jāsāk ar to, kas vispār ir ''Zaļie ceļi''. Tie ir Latvijas-Krievijas pārrobežas teritorijā izveidots maršruts, kas ved pa kādreizējām dzelzceļa līnijām un pa kuru var nokļūt no Rīgas līdz pat Pleskavai. Maršruts ir piemērots jebkuram nemotorizētam pārvietošanās līdzeklim – uz priekšu var tikt kājām, ar velosipēdu, zirga mugurā, suņu pajūgā vai slēpojot. ''Zaļo ceļu'' var izmantot gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, neatkarīgi no vecuma vai fiziskās sagatavotības līmeņa. Maršruts Rīga-Pleskava sastāv no savienojošiem posmiem: Alūksne-Gulbene šaursliežu ''Bānīša', ''Tour De LatEst'', 15, 160. un 162. velo maršrutiem. Tā kopgarums ir 450 kilometru.

Trīs dienu laikā mēs izbraukājām vien nelielu daļiņu ''Zaļo ceļu'' maršruta no Rīgas līdz Pleskavai, un lielāko daļu no ceļa veicām pārbraucienos ar auto (pa vidu arī nominām aptuveni 30 kilometrus ar velo). Taču ar šo nelielo ieskatu pietika, lai ceļš iespiestos atmiņā, apmeklētajās vietās gribētos paviesoties atkal un tuvākā vai tālākā nākotnē vismaz daļu no maršruta izbraukātu tikai ar velo.

Šajā rakstā sniegšu nelielu ieskatu mūsu brauciena pirmajā dienā, bet liec aiz auss, ka sekos arī iepazīstināšana ar otrajā un trešajā dienā apskatīto un piedzīvoto.

Viscaur Ogrei ir izveidoti vairāki velo celiņi, bet, dodoties ekspedīcijā pa ''Zaļajiem ceļiem'', seko velo ceļam ar numuru 160. Šis ceļš ved cauri arī pilsētas pastaigu ielai, kur atrodamas vairākas kafejnīcas, Tūrisma informācijas centrs (TIC), Ogres Vēstures un mākslas muzejs, naktsmītnes, Digitālā strūklaka, kas veido dažādus rakstus, pilsētas estrāde un daudz kas cits. Un visapkārt atrodami QR kodi, kurus noskenējot, car audiogida stāstiem iespējams par pilsētu uzzināt vairāk.

Vēlos piebilst, ka viens no jaukākajiem ieliņas apskates objektiem ir lācītis Ēriks. Ogres TIC pārstāvji zina stāstīt, ka lācītis reiz bijis visai smagā stāvoklī – tam pat nokritusi viena ķepa. Pilsētas mākslas skolas audzēkņi vēlējušies lācim palīdzēt un pie tā novietojuši ziedojumu kastīti, un par tajā savāktajiem līdzekļiem plānoja zvēriņu saārstēt. Visai labi ar ziedojumiem neveicās, patiesībā bija tikai viens ziedotājs, kurš lāča atlabšanai noziedoja savu pusdienu naudu – vienu latu. Tas bija skolēns vārdā Ēriks, pēc kura Ogres lācis arī ieguvis savu vārdu.

Dodoties izbraucienā pa 160. velo ceļu, tas tevi aizvedīs uz Ogres Zilajiem kalniem. Šķiet, nekļūdīšos, ja teikšu, ka šī ir viena no Latvijas apceļotāju iecienītākajām vietām jebkurā gadalaikā. Un ne velti – no skatu platformas un arī 30 metru augstā skatu torņa paveras apbrīnojamas ainavas kā vasarā un ziemā, tā arī rudenī un pavasarī.

Kas vispār ir Zilie kalni? Tie ir Ogres Lielo Kangaru osu grēdas sastāvdaļa, kam raksturīgs izteiksmīgs reljefs un kas ietilpst Ogres un Ikšķiles novadu teritorijā, teikts ''Zilo kalnu'' mājaslapā. Kopš 2004. gada dabas parks "Ogres Zilie kalni" ir īpaši aizsargājama dabas teritorija 312 hektāru platībā. Parka teritorijas lielāko daļu aizņem skujkoku meži uz osiem – vaļņveidīgu pauguru virknes, kas ir Lielo Kangaru kalnu daļa. Te sastopamas dažādas floras un faunas vērtības: astoņpadsmit augu, sešas putnu un vairākas kukaiņu aizsargājamās sugas. Tiek uzskatīts, ka senatnē Zilajos kalnos atradies lībiešu pilskalns.

Parkā ir izveidotas pastaigu, izglītojošās, velo takas un distanču slēpošanas trases, kuras bezsniega periodā ir pieejamas nūjotājiem, velobraucējiem un citiem aktīvās atpūtas cienītājiem. Parka teritorijā esošajā Dubkalnu ūdenskrātuvē ir īpaši tīrs un dzidrs ūdens, kā arī izveidotas vairākas atpūtas vietas pie ūdens.

Dažu minūšu attālumā no tilta atrodas bijusī Suntažu dzelzceļa stacija, kura zaudējusi savu spozmi un tikusi izmantota kā molberts ielu māksliniekiem. Taču, šķiet, tā tiek atjaunota, par ko liecina tai apkārt notiekošie remontdarbi. Suntaži bija dzelzceļa stacija dzelzceļa līnijā Rīga Preču-Ērgļi starp Kastrānes un Sidgundas pieturām, teikts vietnē ''redzet.eu''. Pirms līnijas slēgšanas Suntaži bija vienīgā stacija posmā no Sauriešiem līdz Ērgļiem, kurā varēja izmainīties vilcieni.

Suntažu stacija tika atklāta 1935. gadā līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga-Ērgļi posma līdz Suntažiem atklāšanu. Divstāvu stacijas mūra ēku, kura celta 1937. gadā, projektējis Jānis Šarlovs (1875-1940). Stacijas ēka gājusi bojā kara laikā, nav saglabājies arī 1939. gadā celtais ūdenstornis. Pēc kara uzbūvēta jauna, mazāka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Stacijā bija trīs sliežu ceļi, bet īsi pirms slēgšanas un sliežu demontāžas bija divi. Dzelzceļa satiksme līnijā Rīga-Ērgļi pārtraukta 2007. gadā, sliedes nojauktas 2009. gadā.

Blakus stacijas ēkai saglabāts salīdzinoši neliels vēsturiskais dzelzceļa sliežu posms, pa kuru iespējams izbraukt ar unikāliem sliežu velosipēdistiem – vari gan mīt pedāļus, gan braucienu izbaudīt pasažiera lomā. Un ikvienam būs arī pa spēkam sliežu ceļa galā velosipēdu apgriezt par 180 grādiem, jā, arī pašiem mazākajiem. Te jāiebilst, ka šis ir vienīgais saglabātais sliežu posms no bijušā vilcienu maršruta Rīga-Ērgļi. Savukārt pāri sliedēm ir izveidots tunelis, kas simbolizē 24 kino kadrus – tieši tik daudz, cik kino pasaulē garš viens kadrs.

Turpat pie stacijas arī atrodas milzu galds un krēsli, lai lielajiem kino dižgariem, kad tie šeit paviesojas, būtu kur piesēst, atvilkt elpu un izrunāt svarīgas lietas. Un uz galda iespējams arī uzkāpt. Tāpat blakus stacijai atrodas aka, kurā vari apskatīt, cik dziļi atrodas kino. Runājot skaidru valodu, atverot akas vāku, iespējams lūkoties kino fragmentos, kas atainoti akas ūdenī. Kā arī turpat atrodas pazemē izbūvēts vides instalācijas objekts ''Potjomkina aka'', kas ir astoņus metrus gara un četrus metrus plata. Aka veidota, iedvesmojoties no bruņukuģa ''Potjomkins'', un tā kalpo kā izstāžu zāle, kurā iespējams iepazīties ar Grigorija Potjomkina dzīves gājumu un darbiem, tostarp viņa slaveno filmu ''Ivans Bargais''.

Staciju visu cauru gadu no ārpuses vari apskatīt jebkurā laikā, bet, ja vēlies apskatīt Eizenšteinam veltīto ekspozīciju, nokāpt pazemē pie Potjomkina un uzzināt kaut ko vairāk par kinostaciju, ņem vērā, ka apmeklējums jāpiesaka iepriekš. Tas jādara, jo ne vienmēr stacijas saimnieki ir uz vietas noķerami.

Māris, protams, Ērgļu stacijā piedāvā dažnedažādu dabas atpūtu – doties izbraucienos ar caurspīdīgiem kajakiem, pārgājienus kopā ar viņu vai vienkārši pārgājienu maršrutus, kurus pat iespējams personalizēt tieši tavām un tavu kompanjonu vēlmēm un iespējām. Tāpat Mārim ir lieli plāni, un taujāt par sapņiem viņš nosaka: ''Ar sapņiem ir bīstami. Tie mēdz piepildīties. Un tad tu tikai saturies.'' Sīkās detaļās par iecerēto Māris neielaižas, taču kā vienu no idejām min slēpošanas trasi, kura varētu atrasties turpat blakus stacijai.

Lai arī, protams, Ērgļu stacijā jāiegriežas laikā, kad atvērts restorāns, lai nobaudītu izslavēto kafiju un gardās maltītes, pie Māra arī vērts iegriezties tāpat – uz sarunām. Viņš ir liels stāstnieks un Ērgļus, it īpaši veco dzelzceļa staciju, ir izpētījis līdz sīkākajai detaļa, šķiet – viņam ir ko pastāstīt par katru stacijas ēkas kvadrātmilimetru. Un stāsti tiek papildināti gan ar fotogrāfijām un citām taustāmām vēstures liecībām, gan elektroniski apkopotajām, kas ļauj vēl vairāk vizualizēt to, kā Ērgļi izskatījās kādreiz.

Vairāk par ''Staciju'' uzzini šeit vai šeit.

Piemēram, nedaudz novirzoties no ''Zaļo ceļu'' maršruta, iespējams mežā atrast un apskatīt seno darvas cepļu paliekas. Tiesa, pie tiem neved nekādas norādes, par cepli liecina vien apsūnojušas iedobes ar dažiem uz āru izspraukušiem cepļa ķieģeļiem. Savukārt, pabraucot tālāk, Eduards mūs aizved uz veco Gaujas gultni un vietu, kur upe ir vien dažus centimetrus dziļa. Turpat blakus arī atrodas senatnīgs namiņš, kurš brīvi pieejams ceļiniekiem vai tiem, kas vēlas izbaudīt pilnīgu mieru. Protams, nakšņošana iepriekš jāsaskaņo ar saimniekiem.

Kopā ar Eduardu piestājam pie vecajai Piebalgas stacijai veltītas jaunuzbūvētas nojumes, un mums palaimējas satikt blakus namā dzīvojošo Jāni, kurš tobrīd grābj zāli, bet jau pēc mirkļa laipni mūs uzņem savā sētā. Kāpēc stāstā par senajiem dzelzceļiem pieminu Jāni? Viņš dzīvo vecās Piebalgas stacijas uzgaidāmajā telpā. Jānis mums izrāda dzīvei labiekārtotās telpas, dalās interesantos stāstos, jo uz mutes nav kritis, un pat nobeigumā, spēlējot ģitāru, nodzied dziesmu par zelta bizēm. Mēs labprāt uzkavētos vēl, bet mūs sauc ceļš.

Turpinot braucienu, Eduards ir savu darba pienākumu augstumos un lūdz piestāt pie vietas, kur atrodas dižpriede, kas saukta arī par Dores priedi. Šādu vārdu varenais koks ieguvis tāpēc, ka kādreiz tajā atradies bišu strops. Eduards arī zina stāstīt, ka pie priedes reiz ieradušies alpīnisti, kas kokā uzrāpušies un tā galotnē uzvilkuši Latvijas karogu.

Te tikai vēl vēlos piebilst, ka vietējie gidi ir savā ziņā nenovērtēta bagātība, jo bez Eduarda mēs nebūtu nedz satikuši dziesminieku Jāni, nedz apskatījuši dažādos dabas objektus.