Jūrtaka Igaunijā. Otrā diena - 1
Kad Latvijā gar visu jūras piekrasti nočāpots, tad jādodas iepazīt igauņu jūras malu, vai ne? Tā sola varenas kraujas un dižas klintis, akmeņiem rotātus liedagus un vientulīgas pludmales, mežrozīšu paklājus un kadiķus vientuļniekus, staltas bākas, jaudīgus ūdenskritumus un ko tikai vēl ne.

Man pat grūti definēt, kurā brīdī sākas šis ceļojums. Rīgas lidostā? Tallinas dzelzceļa stacijā? Paldisku dzelzceļa stacijā? Jau kādu laiku izrādu Latviju un Igauniju saviem ārzemju draugiem, amerikānim Ērikam un tadžikam Ošuram. Piemēram, iepriekšējo pusotru dienu esam pavadījuši Naisāres salā, kas mūs pārsteidza ar savu bagātīgo militāro mantojumu. Kad no Naisāres esam atgriezušies Tallinā, soļojam uz dzelzceļa staciju, lai dotos uz Paldiskiem. Jā, laikam jau tieši Paldiskus var uzskatīt par šī pārgājiena sākumpunktu. Vilciena kontroliere pārbauda biļetes un angliski jautā kaut ko, kas izklausās apmēram šādi: "Pikes? Do you have pikes?" Samulstu un pirmajā mirklī nesaprotu, ko viņa īsti grib. Bet tad pār mani nāk apgaismība – "bikes", nevis "pikes"! Nē, nē, velosipēdu mums nav. Ak, šī amizantā igauņu mode "b" pārvērst par "p", pat runājot svešā mēlē.

Paldiskos ierodamies, kad saule sāk posties uz rietu. Izkāpjot no vilciena, pāris reižu apgriežamies ap savu asi, lai atrastu "Jūrtakas" marķējumu. Atrodam! Tā kā Paldiski ir ostas pilsēta ar dažādiem neceļiem un slēgtām teritorijām, takas marķējumam būtu jāpalīdz vieglāk atrast jūru. Vismaz teorētiski. Diemžēl nākas saskarties ar to, ka taka nav pārāk labi iezīmēta, un drīz vien marķējums pazūd. Nevar būt, ka trīs acu pāri nepamanītu zili balto krāsojumu, ja tāds būtu! Ejot bez marķējuma, nonākam strupceļā, izlīkumojam cauri dzīvojamo māju masīvam, līdz beidzot atkal nokļūstam pie marķējuma. Ļoti industriāla vakara pastaiga, kas ved pa asfaltētu ceļu. Kad beidzot sasniedzam jūru, mūs sveicina izslavētie Igaunijas kadiķi, kuru trūkums mani pārsteidza Naisāres salā. Meklējam pirmo gana līdzeno zemes pleķīti, lai slietu teltis. Atrodamies starp jūru, augstu krauju, šoseju un vēja ģeneratoriem. Nākas cīnīties ar vēju, kas pūš tik traki, ka telti iespējams uzcelt tikai divatā. Mūsu dzīvi neatvieglo arī fakts, ka zemes vietā šeit ir ciets akmens šķembu segums, kurā mietiņus var mēģināt iedzīt tikai ar akmens laikmeta metodi. Ar uzsvaru uz "mēģināt". Tā kā lielajā vējā, kas robežojas ar vētru, prīmusu pat nav vērts slēgt iekšā, Ēriks rosina darīt to, kas visādi citādi rindojas aizliegto darbību sarakstā, – lietot prīmusu teltī. Pēc kāda laika viņš mūs ielūdz uz vakariņām savā "viesistabā". Ieturam omulīgu maltīti, kamēr aiz telts sienas ārdās daba.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Nosaki "Delfi" auditorijas mīlētākos autorus "Delfi autoru balsojumā 2024"!Iepazīsties ar visiem autoriem un viņu saturu ŠEIT