Zudusī godība: Piecas pamestas Latvijas muižas ar izpostītu likteni  (4)

Iepriekš arhitektūras pieminekļu mednieks Artūrs Tiziks dalījās ar Top 5 interesantākajām un skaistākajām pamestajām Latvijas baznīcām, bet šajā rakstā viņš padalās ar Top 5 vērienīgākajām pamestajām Latvijas muižām.

''Šī gada sākumā nejaušības pēc sāku interesēties par pamestām ēkām Latvijā. Atrast šos objektus nav vienkārši, bet tas noteikti ir iespējams. Pēc pirmās tūres pa Vidzemi āķis bija lūpā, un kopš tā laika brīvdienas tiek pavadītas, medījot grauztus un izbijušus vietējos, kā arī valsts nozīmes arhitektūras pieminekļus. Šis tops viennozīmīgi ir subjektīvs un balstīts uz manām izjūtām," uzsver Artūrs.

Redaktora piezīme – arī turpmāk padalīsimies ar Artūra izveidotajiem pamesto ēku topiem, kuros piedāvāsim ieskatīties ne mazāk iespaidīgās vietās ar krāsainām pagātnēm. Un atgādinām – ja vēlies apmeklēt kādu no rakstā pieminētajām vietām, izturies pret to ar cieņu un atstāj neskartu!

Artūra pamesto vietu meklējumiem vari arī sekot līdzi viņa ''TikTok'' kontā.

Muižas iekšpuse ir diezgan iznīcināta, bet joprojām redzams tās agrākais skaistums un unikalitāte – skaistie gaiteņi, logi, durvis, skatuve, torņi. Kaucmindes muižas apmeklējumu interesantāku padara fakts, ka to ieskauj trīs metrus gari latvāņi.

Muiža būvēta ap 1780. gadu, vairākas reizes mainījusi savus turīgos īpašniekus. Sākotnēji muižu veidoja galvenā māja un palīgēkas, bet 1912. gadā visas ēkas tika apvienotas, izveidojot šobrīd redzamo pusloku.

Kaucmindes muiža joprojām ir pazīstama ar to, ka tajā 1923. gada izveidoja lielisku mājturības skolu un kaucmindietes tika uzskatītas par ļoti izglītotām un lieliskām saimniecēm. Lai gan man šis nosaukums neko neizteica, uz manām publikācijām atsaucās vecāka gadagājuma cilvēki, un tas mani pārsteidza.

Padomju laikā muižā izveidoja tehnikumu "Saulaine", bet pēdējos 30 gados muižu bijis plānots pārveidot, atjaunot, visādi izmantot, bet galu galā nekas no tā nav izdarīts.

2018. gadā Kaucmindes muižu piemeklēja liela nelaime – ugunsgrēks, pēc kura ēka ir pavisam sliktā stāvoklī.

Lazdonas muiža ir milzīga, vairākos stāvos un netipiskā stilā, īpašu akcentu piešķir kvadrātainais tornītis. Muiža ir iespaidīga ne tikai no ārpuses, bet arī tās interjers (jeb tas, kas no tā palicis pāri) neatstāj vienaldzīgu – klavieres, milzīgas zāles, skaisti logi, vijīgas koka kāpnes, kā arī pats tornītis.

Pirmās ziņas par Lazdonas muižu atrodamas 16. gadsimtā. Savukārt Pirmā pasaules kara laikā muiža izmantota kā lazarate, bet pēc Otrā pasaules kara muižā ierīkoja kažokzvēru audzēšanas saimniecību. Vēlāk šeit izvietotas arī citas administratīvās iestādes un pat dzīvokļi.

Kopš 1990. gadiem Lazdonas muižai bijuši vairāki īpašnieki ar dažādiem plāniem, bet diemžēl tie nav realizēti. Šī brīža īpašnieks nav spējīgs uzsākt nekādus darbus, jo liela nauda tiktu iztērēta nodokļu nomaksā.

Šī ēka ir unikāla un ļoti interesanta, kā arī noteikti vēl izglābjama – cerams, tā neaizies zudībā.

Pie iebraucamā ceļa norādīts, ka tālākais ceļš ir aizliegts un, lai saskaņotu muižas apskati, jāzvana un norādīto numuru. Mūs pabrīdināja, ka iekšā ēkā iet nedrīkst, jo muiža ir kritiskā stāvoklī – paklausījām.

Vārenbrokas muiža savas dīvainās atrašanās vietas dēļ (ieskauta lieliem, skaistiem kokiem) un netipiskā stila dēļ (mūris un koks) man šķita kā kaut kas maģisks, unikāls un atšķirīgs no līdz šim Latvijā redzētā. Lielāko iespaidu uz mani atstāja koka daļa ar milzīgajām kolonnām, kas tobrīd šķita skaistākais arhitektūras piemineklis, ko esmu pie mums redzējis.

Pirmās ziņas par muižu atrodamas jau 16. gadsimtā, bet to, kas šodien saglabājies, galvenokārt cēla 18.–19. gadsimtā. Interesanti, ka muižā pēc Otrā pasaules kara tika izveidots kolhoza kantoris ar klubu, kur bija pat kino zāle. Muižā arī neilgu laiku darbojās skola. 1970.–80. gados Vārenbrokas muižā bija iekārtoti dzīvokļi (izklausās ekskluzīvi, bet pastāv bažas, ka šis apgalvojums nav patiess), kas arī bija pēdējais veids, kā muiža izmantota.

Šobrīd ēka ir ļoti sliktā stāvoklī.

Nezinājām, ko gaidīt, bet cerējām, ka tās nomaļā atrašanās vieta būs palīdzējusi ēkai saglabāties. Tā arī bija. Muižas iekšpusē atrodami ļoti daudzi interesanti objekti – seifi, senas instrukcijas, avīzes, mēbeles, grezni logi, neparastas kāpnes u. c.

Felicianovas muižai ir netipiska vēsture – tā piederējusi vienai ģimenei (pirmās ziņas par muižu atrodamas 19. gadsimta vidū) līdz pat Otrā pasaules kara beigām, kad tā to pametusi. Informācija par tālāko muižas likteni grūti atrodama.

Pēc interjera var spriest, ka padomju gados tur bijusi kāda veida administratīvā ēka. Vairāki logi aizsisti ar PSRS laikam tipiskajiem paneļiem.

Kopumā Felicianovas muiža saglabājusies diezgan labā stāvoklī, un varam vien cerēt, ka šis valsts aizsargājamais arhitektūras piemineklis neaizies postā.

Ēkas priekšpuse ar savām kāpnēm un dizainu atkal aizved uz citu laiku un vietu – palikt vienaldzīgam nav iespējams.

Muižas būvniecība pabeigta 1892. gadā. Tā vairākas reizes mainījusi savus īpašniekus, līdz starpkara periodā tā tika nacionalizēta, un 1927. gadā Kalkūnes muižas pilī atklāja Grīvas zīdaiņu namu. Otrā pasaules kara laikā muiža kalpoja kā hospitālis, bet pēc kara darbu atsāka bērnu nams. Līdz mūsdienām Kalkūnes muiža vēl izmantota kā psihoneiroloģiskais bērnu nams, bāreņu aprūpes centrs un sociālais centrs.

Šobrīd šī skaistā ēka stāv norobežota un neizmantota. Atliek cerēt, ka šis piemineklis netiks atstāts laika zobam.''