'Zaļajiem ceļiem' pa pēdām: Gulbene-Pededze-Balvi-Litene  (1)

''Zaļie ceļi'' ir Latvijas-Krievijas pārrobežas teritorijā izveidots maršruts, kas ved pa kādreizējām dzelzceļa līnijām un pa kuru var nokļūt no Rīgas līdz pat Pleskavai Krievijā. Maršruts ir piemērots jebkuram nemotorizētam pārvietošanās līdzeklim – uz priekšu var tikt kājām, ar velosipēdu, zirga mugurā, suņu pajūgā vai slēpojot. ''Zaļo ceļu'' var izmantot gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi, neatkarīgi no vecuma vai fiziskās sagatavotības līmeņa. Maršruts Rīga-Pleskava sastāv no savienojošiem posmiem: Alūksne-Gulbene šaursliežu ''Bānīša'', ''Tour De LatEst'', 15., 160. un 162. velo maršrutiem. Tā kopgarums ir 450 kilometru.

Trīs dienu laikā mēs izbraukājām vien nelielu daļiņu ''Zaļo ceļu'' maršruta no Rīgas līdz Pleskavai, un lielāko daļu no ceļa veicām pārbraucienos ar auto (pa vidu arī nominām aptuveni 30 kilometrus ar velo). Taču ar šo nelielo ieskatu pietika, lai ceļš iespiestos atmiņā, apmeklētajās vietās gribētos paviesoties atkal un tuvākā vai tālākā nākotnē vismaz daļu no maršruta izbraukātu tikai ar velo.

Šajā rakstā sniegšu nelielu ieskatu mūsu brauciena otrajā dienā.

P.S. Ieteikums velo braucējiem – tā kā mūsu ''Zaļo ceļu'' iepazīšanas programmā bija paredzēti tikai daži pārbraucieni ar velosipēdu, nodomāju, ka visu varēšu pieveikt džinsa biksēs. Tagad zinu – tas bija slikts lēmums. Ne jau tāpēc, ka bija grūti. Nē, arī džinsa biksēs var visai ērti un ātri mīt pedāļus. Bet tāpēc, ka tagad manu bikšu sēžas vietā rēgojas bālgans, padilis riteņa sēdekļa siluets. Es, protams, bikses turpinu nēsāt un izliekos, ka tam tā ir jābūt.

Lai atdzīvinātu gandrīz neizmantoto ēku un papildinātu tūrisma piedāvājumu Gulbenes pilsētā, 2018. gada 1. septembrī Gulbenes dzelzceļa stacijas ēkā tika atvērts izglītojošs un interaktīvs centrs "Dzelzceļš un tvaiks". Tajā izvietotas 30 interaktīvas ierīces, ar kuru palīdzību var iepazīt dzelzceļa darbību, vēsturi un attīstību.

Centrs paredzēts dažādu vecumu mērķauditorijai – pirmsskolas, vispārizglītojošajām, profesionālajām izglītības iestādēm, ģimenēm ar bērniem, uzņēmumu kolektīviem un ikvienam interesentam. Apmeklētāji var kļūt par vilces līdzekļa vadītāju (mašīnistu), kā arī iegūt biļeti braucienam uz savu sapņu galamērķi. Var prātot, kā lokomotīvei ātrāk nokļūt depo, izmantojot pēc iespējas mazāk pārmiju, un veikt uzdevumus, lai, piemēram, piekrautu vagonus un iepazītu dzelzceļa profesijas. Var uzzināt par lokomotīvju attīstību un pasaulē modernāko un ātrāko vilcienu, kas spēj sasniegt ātrumu līdz 600 kilometriem stundā, un pašam pamēģināt to vadīt.

Ir iespēja izmēģināt, noskaidrot, pašiem saprast un redzēt, kā darbojas dīzeļdzinējs, trīša mehānisms. Iespējams nofotografēties kā vēsturiskas lokomotīves vadītājam un aizsūtīt foto uz savu e-pastu, un izbaudīt daudzas citas aizraujošas aktivitātes. Paši mazākie centra apmeklētāji var darboties bērnu rotaļu stūrītī, iepazīstot un izzinot dažādas lietas, kas saistītas ar dzelzceļu.

Centrā darbojas suvenīru veikaliņš, kur iespējams iegādāties ar dzelzceļa tematiku un Gulbenes novadu saistītus suvenīrus, kā arī amatnieku darinājumus – filca un koka rotaļlietas. Centrs piedāvā arī tematiskos pasākumus dažāda vecuma skolēnu grupām, kompleksos ekskursiju piedāvājumus, kas saistīti ar Gulbenes dzelzceļa vēsturi. Piedāvājumā – arī izlaušanās istabas spēle "Perons 13".

No Gulbenes dzelzceļa stacijas vasaras sezonā (no maija līdz septembrim) kursē arī Gulbenes elektrovilcieniņš, kas nepilnas stundas garā braucienā ļaus apskatīt un iepazīt skaistākās Gulbenes pilsētas vietas, bet vilcieniņa vadītājs-gids pastāstīs dažādus faktus par pilsētas vēsturi un attīstību.

Protams, iespējams arī izbraukt ar maršruta Gulbene-Alūksne bānīti, kas ir vienīgais Baltijas valstīs regulāri kursējošais šaursliežu vilciens, kas nodrošina pasažieru pārvadājumus 33 kilometru posmā, savienojot divu novadu centrus – Alūksni un Gulbeni. Šis posms ir saglabājies no 1903. gada 210 kilometru garās šaursliežu dzelzceļa līnijas Stukmaņi(Pļaviņas)-Valka. Šaursliežu dzelzceļš Gulbene-Alūksne ir atzīts par valsts nozīmes kultūras pieminekli. Maršrutā Gulbene-Alūksne vilciens ik dienu veic divus reisus katrā virzienā atbilstoši kustības sarakstam. Regulārajiem pārvadājumiem izmanto dīzeļlokomotīves. Vasaras sezonā tiek piedāvāti speciālie tvaika reisi ar restaurēto tvaika lokomotīvi "Ferdinands".

Kas būtiski – gan centrā "Dzelzceļš un tvaiks", gan SIA ''Gulbenes-Alūksnes bānītis'' strādā aizrautīgi, runātīgi un patiesi laipni cilvēki, kas ar savu stāstījumu un degsmi paraus līdzi ikvienu viesi.

Vairāk informācijas par piedāvātajām iespējām meklē te un te.

Velo brauciena laikā visapkārt skatam paveras dažnedažādas, bet Latvijai raksturīgas dabas ainavas, tostarp meži, lauksaimniecības zemes, pļavas, aizauguši grāvji, nelielas upītes u. c. Lai arī dažbrīd brauciens šķiet visai vienmuļš, kaut uz brīdi apstājoties un novērtējot apkārtni, tevī it kā ieplūst miers un brīvības sajūta. Un, ja neesi pārāk skaļš ''Zaļo ceļu'' veicējs, iespējams, tev arī palaimēsies redzēt kādu meža zvēru, kā tas gadījās mums – pārbraucienā pār nelielo Pogupi redzējām, ka tās straumītē plunčājas mazs alnēns. Lai arī visi ķērām pēc kādas viedierīces, lai zvēriņu iemūžinātu, tā kājas izrādījās veiklākas par mums. Atzīšos, ka alni dzīvē redzēju pirmo reizi, tāpēc šī sastapšanās atmiņā paliks kā īpašs notikums.

Visa ceļa garumā laiku pa laikam izveidotas tādas kā atpūtas stacijas, kurās izvietoti soliņi, atkritumu kaste un velosipēdu novietne, lai ikviens sev vēlamā brīdī var atvilkt elpu. Tāpat ceļa laikā ik pēc gabaliņa izievietoti norāžu stabi ar atlikušajiem nobraucamajiem kilometriem līdz nākamajai pilsētai, kā arī ar dažām netālu esošāajām tūrisma vietām, kurās ikviens laipni aicināts iegriezties, ja ir gatavs novirzīties no ceļa un braucienu nedaudz pagarināt.

Pie Pededzes dzelzceļa tilta ierīkota atpūtas vieta ar galdiņu, ugunskura vietu, krēsliem, kā arī sava veida nojume, kurā, ja vien ir vēlme, iespējams arī pārnakšņot. Zem paša tilta tek Pededzes upe, kas ir ļoti iemīļota laivotāju vidū, jo ir ērti izbraucama, bet var arī ceļā sagādāt kādu pārsteigumu. Upē ūdens ir visai sekls, bet noskalot muti un rokas varēsi. Protams, ja vēlme būs liela, atradīsi arī iespēju, kā upes ūdenī veldzēties siltākās dienās.

Mēs Balvos piestājām, lai aci pret aci sastaptos ar Balvu ezeru, braucot pa to ar plostu vārdā ''Vilnītis''. Šādus izbraucienus Latvijas Amatniecības kameras mēbeļu galdnieka meistars Ēriks Kanaviņš piedāvā kopš 2009. gada, un ''Vilnīti'' meistars uzbūvējis paša rokām. Ikdienā Ēriks strādā Balvu profesionālajā un vispārizglītojošajā vidusskolā, kur māca topošos būvgaldienkus, kā arī 7. līdz 9. klašu skolēniem pasniedz mājturību un tehnoloģijas. Savukārt brīvajā laikā Ēriks darbojas ''Seno amatu darbnīcā'', kur piedāvā apskatīt un izmēģināt viņa savāktos vecos amatnieku darbarīkus. Piebildīšu, ka Ēriks arī turpina paplašināt savu zinību un prasmju loku – viņš mūsu izbrauciena laikā paralēli prasmīgai plosta vadīšanai arī piedalījās attālinātos kursos, kurus klausījās un ar vienu aci vēroja viedtālrunī.

Brauciena laikā Ēriks arī ik pa laikam piestāj un, norādot uz kādu no krastā esošajām vietām, iepazīstina ar tās vēsturi un nozīmi Balvu pilsētai. Tāpat, ja vien ir vēlme, ikviens var iejusties plosta kapteiņa ādā, stājoties pie stūres un vadot plostu uz krastu. Vairāk par Ērika piedāvātajām atpūtas iespējām uzzini te.

Ja arī tevi interesē pirts lietas vai vienkārši vēlies relaksēties, Arnita ikdienā darbojas savā labsajūtas darbnīcā, kurā piedāvā dažnedažādas meistarklases un arī pirts rituālus. Vairāk ar viņas piedāvājumiem vari iepazīties te.

Brauciens ar plostu pa Balvu ezeru ir lielisks veids, kā atpūsties un uz pāris stundām aizbēgt no visa un visiem, jo uz ūdens jūties citu nesasniedzams. Līganās plosta peldes laikā vari novērtēt Balvu ezerā augošos ūdens augus, tostarp ūdensrozes, un vari priecāties par apkārtnes dabu, tostarp gārņiem, kas piesēduši uz krastā esošajiem kokiem un ''meditē'', vērojot zivis. Tā ir skaista un bezgala relaksējoša atpūta.

Saimniece stāsta, ka vienmēr domājusi – pensijā nekā nedarīs un nekad neies kāzās par vedēju, taču kā mēdz teikt: ''Nekad nesaki ''nekad''.'' Pudeļu dārza ekspozīcija sākās ar dažiem praktiskiem mūrējumiem, tostarp piknika galdu un darbnīcas sienu. Runas izplatījās, un Ainažu mājas brauca skatīt arvien vairāk viesu, kas gan atveda jaunas stikla pudeles, gan mudināja objektu kolekciju papildināt.

Neparasto dārzu apskatīt vēlas patiesi daudz tūristu, to apliecina arī tas, ka tuvākie kaimiņi pie sava iebraucamā ceļa pat uzstādījuši zīmi ar tekstu: ''Šeit nav Pudeļu dārzs.'' Anna zina stāstīt, ka patiesi daudzi sākotnēji pie viņas braukuši caur kaimiņiem, jo tā vienkārši viesus vedis vadātājs jeb navigācijas sistēma, bet tas mainījies pēc tam, kad uz Ainažu mājām labiekārtots ceļš un pat izveidota stāvvieta.

Gadu gaitā par pašu līdzekļiem Pudeļu dārzs apaudzis ar dažnedažādiem objektiem – šobrīd šeit kopā skatāmi 43 objekti, tostarp kaķis uz podesta, suņu būda, tiltiņi, buru laiva un citi. Visu vides objektu izveidē izmantotas 17 tonnas cementa, 51 tonna izsijātas grants un desmitiem tūkstošu pudeļu.

Vairāk par Pudeļu dārzu uzzini šeit.