Līdz 2020. gada 1. augustam Latvijā nebija neviena muzeja, kurš plaši vēstītu par pasta attīstību, taču šobrīd, apmeklējot Pasta muzeju, ir iespēja ne tikai ielūkoties pasta attīstības vēsturē, bet arī uzzināt interesanto par Aglonas pilsētā reiz notikušo, par Dieva klātesamību un dažādiem slepenajiem informācijas šifrējumiem. Tāds arī bijis jaunā muzeja veidotāju Elizabetes Viļumas–Gražules un Artura Gražuļa plāns – apvienot vienā muzejā dažādus saturiskos pavedienus, teikts muzeja mājaslapā.
Pārsteidzoša ir eksponātu daudzveidība un stāsti, tostarp par to:
- ko Aglonā skolas gados darīja pašreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins;
- kā tolaik notika korespondences kursēšana starp Aglonas katoļu zēnu un meiteņu ģimnāzijām, kur kāds skolotājs, pats nezinot, bija kļuvis par mīlnieku vēstuļu pārnēsātāju;
- to, ka reiz ir bijis ne tikai baložu pasts, bet arī bišu pasts, ko izmantoja vācu okupācijas laikā, lai ziņotu par karaspēka ienākšanu vai atkāpšanos.
Drosmīgākie apmeklētāji var pastāvēt uz tehnoloģiju zārka stikla vāka un pārdomāt, ko cilvēks ar Dieva gribu ir radījis, lai paātrinātu informācijas nodošanu. Tāpat iespējams apskatīt un nofotografēties pie muzeja zvaigznes – telefonista, kurš pielietoja dažādas viltības, lai sazinātos ar savu dāmu Pēterburgā. Muzeja klāstā arīdzan ir apkopotas plašas vēstures liecības – apskatāma gan pasaulē pirmā pastmarka – Melnais Penijs, gan kolekcija – 150 gadu ilgais pastmarkas stāsts Latvijas teritorijā.
Kas nav mazsvarīgi, muzejs piedāvā arī izbaudīt pasta vēstures smaržu un garšu pasauli – burciņu ostīšana ar dažādām pasta smaržām. Dažus aromātus iespējams uzminēt uzreiz, taču citus – uzmini nu gan, kas tas ir!
Pasta muzeja apmeklētāji ekskursijas laikā nonāks viduslaiku cietumā, brauks karietē pa pasta traktu Sanktpēterburga-Varšava, pasta vagonā izjutīs Ulmaņlaikus, atmiņās kavēsies padomju laikos.
Viens no stāstiem, ar kuriem dalījās muzeja vadītāja Elizabete Viļuma–Gražule: "Pastkastīte, kurā varēja iemest vēstuli ar pastmarku, lai to var pastnieks izņemt un nosūtīt pēc piederības, izgāja grūtu ceļu līdz sāka pildīt savu funkciju. Bērniem pastkastītes parādīšanās ielās bija problēma, jo tā bijusi viņu darbam konkurente. Proti, līdz pastkastītes izgudrošanai bērni pildīja "mazo pastnieku" lomu – iznēsāja vēstules, ko viņu rokās nodeva cilvēki, par to bērni saņēma naudu, konfektes, augļus - samaksu. Lai cilvēki neizmantotu pastkastes, vajadzēja padarīt vēstules nelietojamas, tāpēc bērni pastkastēs meta peles, lēja medu. Rezultātā cilvēki ar savām vēstulēm atgriezās atkal pie bērnu darba, taču atbildīgie par pastu, redzot bērnu mērķtiecību un nodomus, nolēma pastkastes apsargāt, izmantojot armiju. Karavīri sargāja pastkastes, lai sabiedrībai pierādītu, ka tās ir drošas un ērtas."
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
