38 dienās cauri visām Latvijas pilsētām. Brigitas un Andra velo piedzīvojums

Uz riteņa Andris dzīvojas jau no bērna kājas un šo ieradumu nav atmetis vēl šobaltdien. Braucieni divriteņa mugurā no Bauskas uz Rīgu viņam nav sveši, taču pēdējos gados pārvietošanās ar šo spēkratu nedaudz mainījusi kursu. "Pirms pāris gadiem novembrī bijām mūsu draugu pulciņa pirts pasākumā, kur saimniekam pie sienas bija Latvijas karte. Tur bija ar fotogrāfijām atzīmēts maršruts – viņš stāstīja, ka divos gados ar velosipēdu bija apbraucis Latvijas robežu," atceras Andris. Tajā laikā arī abiem ar Brigitu gribējies ar riteņiem nomīties kādu garāku gabaliņu, taču atturējis fakts, ka savs ritenis ģimenē bijis tikai Andrim un bērniem. "Ja gribējām pabraukt plašākā pulkā, Brigita palika bez velosipēda, tāpēc vienā brīdī tapa skaidrs, ka noteikti vajag riteni arī viņai."

Brigita teic, ka tieši pirts saimnieka stāsts par robežas apbraukšanu devis pēdējo grūdienu braukt uz veikalu un pārvest mājās velosipēdu, savukārt Andris uzskata – pēdējā pilīte jau tā pilnajā traukā bijusi Covid-19 izplatība un ar to saistītie ierobežojumi. Lai nu kā arī tur bija, pēc laiciņa ritenis jau stāvēja blakus citiem "cīņu biedriem" un gaidīja brīdi, kad varēs mesties izbraucienos. Un te nu klāt bija Brigitas un Andra pirmais lielais velo piedzīvojums – ar riteņiem apbraukt Latvijas robežu. Šis brauciens bijis 1500 kilometrus garš, un, lai to pievarētu, vajadzējis 18 dienas.

Kā abi stāsta, robežas apbraukšana ar velosipēdu iecirtusi pamatīgu āķi lūpā, dodot stimulu nākt klajā ar jaunu projektu. Ņemot vērā, ka iepriekš "robežu brauciena" ietvaros pilsētām tikai ātri izbraukuši cauri, dzimusi ideja ar riteņiem paviesoties visās Latvijas pilsētās un apskatīt populārākos vai interesantākos tūrisma objektus.

"Mēs izrādījāmies laba komanda," stāsta Brigita. "Es vienmēr skatījos raidījumu "Skrējiens pēc miljona" un biju pilnībā pārliecināta, ka mēs sakasītos jau pie pirmā punkta. Lai gan esam laulāts pāris un pārsteigumam tam nemaz nevajadzētu būt, taču bija!" Viņa atklāj, ka panākumu atslēga slēpusies spējā veiksmīgi sadalīt atbildības jomas. "Man bija plānošana – saliku kartē punktus, kur mums jābūt, cikos un kurā laikā jāiekļaujas, kā arī saliku somā ēdienu, kuru uzēst pa ceļam, piemēram, ābolus, riekstus un tamlīdzīgi. Savukārt Andra pārziņā bija viss tehniskais aprīkojums – ja nu kaut kas pa ceļam atgadījās, viņš varēja atrisināt." Lai gan kādam tas varētu šķist smieklīgs sīkums, taču Brigita augstu novērtējusi Andra spēju padomāt vairākus soļus uz priekšu, piemēram, vienmēr paņemt līdzi sīknaudu, lai pie kafijas automāta varētu nopirkt dienišķo dzēriena devu. "Reiz, kad devāmies ceļā, tikai pie vilciena sapratu, ka samainīju somas. Sapratu, ka man nav maskas, kuru vajadzēs sabiedriskajā transportā. Ko darīt? Un Andris mierīgā balsī saka: "Man ir divas." Pašiem par brīnumu mēs tiešām izrādījāmies laba komanda! Kā es saku, šī ir pāru terapija bez maksas."

Pretvējš vai ceļavējš? Maršrutu plānošana