Nav šaubu, ka katrai Latvijas pilsētai ir savs šarms, it sevišķi tas viskrāšņāk izpaužas rudenī. Rudens ir pārsteidzošs un tas ir dāvājis skaistumu arī vienai no Kurzemes pērlēm – deviņu pakalnu pilsētai Talsiem. Talsi visos laikos salīdzināti ar lepnu kurzemnieci: atturīga, noslēpumaina un strādīga. Lūk, ieskaties bildēs, kā talsinieki redz savu pilsētu, kad rudens ir pilnā krāšņumā.
Talsi cauri gadsimtiem, pat mūsdienu steidzīgajā laikmetā, spējuši apvienot mūsdienīgas pilsētas attīstības tendences ar rimtas un mierīgas mazpilsētas savdabīgo šarmu.
Rakstos Talsi pirmo reizi minēti 1231.gadā noslēgtajā līgumā starp Romas pāvesta sūtni un kuršu cilšu vecākajiem. Pilsētas tiesības Talsiem piešķirtas 1917. gadā. Taču 19. gadsimta sākumā Talsos jau bija 23 nami un 4 krogi.
Reljefa dažādības un ainaviskā krāšņuma ziņā Talsiem nav līdzīgas pilsētas. Pagalmu dziļumā divstāvu saimniecības ēkas. Koka ēku vidū ir arī divstāvu un trīsstāvu mūra celtnes, kurām gandrīz visām ir divslīpju jumti ar nošļauptiem galiem. Šādi jumti Talsiem ir tik ļoti raksturīgi kā nevienai citai Kurzemes pilsētai. Krāšņā daba – pauguri, ezers – papildina ar sīkām ēkām piepildīto ainavu, tā par Talsiem stāstīts pilsētas mājaslapā.
Deviņi pakalni – Pilskalns, Ķēniņkalns, Leču kalns, Tiguļu kalns, Sauleskalns, Baznīckalns, Krievragkalns, Vilkmuižas kalns, Dzirnavkalns – rada tikai Talsiem raksturīgo īpatnējo apbūvi un skatu ainas, taču Talsu evaņģēliski luteriskā baznīca ir vecpilsētas dominante. Gadsimtu gaitā tās arhitektūra veidojusies un papildinājusies ar romāņu un gotiskā stila iezīmēm. Baznīcu rotā divas logu vitrāžas, taču baznīcas tornī ir divi bronzas zvani. Tur kalpojuši daudzi izcili mācītāji. Karls Ferdinands Amenda ir pazīstamākais, jo ar viņu saistās mūziķa un komponista Ludviga van Bēthovena (Ludwig van Beethoven) vārds.
Kopš 2021. gada pavasara Talsu luterāņu baznīcas muzikālais pulkstenis atsevišķu stundu (12:00/15:00/18:00/21:00) iezīmēšanai atskaņo Miervalža Celmiņa komponēto dziesmu "Talsu mijkrēslis" – kas kopš 2008. gada ir Talsu pilsētas himna.
Ikviens talsenieks zina teiku par Nāroni, tāpēc labprāt padalīšos:
Talsu pils virsaitim bijusi skaista meita, vārdā Nārone, kurai uz pleca vienmēr sēdējis mazs dziedātājputniņš. Tas sargājis Nāroni un savu pili. Kamēr putniņš dzīvs, nekādi ļauni spēki nespējuši pilij kaitēt.
Aiz pilskalna Jušķu purvā dzīvojusi ragana ar savu dēlu Jurci. Kāda sirojuma laikā Jurcis ieraudzījis Nāroni, meitene viņam tā iepatikusies, ka gribējis to iegūt sev par sievu. Savu nodomu Jurcis pavēstījis mātei, bet tā Jurcim pastāstījusi par putniņu: sargātāju. Kad dēls mātei bezgala uzstājis, ka tomēr grib sev par sievu Nāroni, māte likusi lietā visas savas tumšās gudrības.
Tveicīgā jūlija naktī, kad pils logi bijuši vaļā, ragana sūtījusi uz pili savu gudro pūci, lai tā putniņu saplosa. Nodoms izdevies. Nu Jurcis ar saviem vīriem uzbrucis pilskalnam, pili aizdedzinājis un tā sākusi grimt. Bet pils pagalmā no Nārones ne vēsts. Raganas dēls pacēlies gaisā uz mātes dotā burvju mēteļa un apskatījis apkārtni. Ieraudzījis, ka pa meža ceļu skrien meitene, Jurcis lidojis pakaļ, bet Nārone skrējusi bez elpas. Viņš tomēr meiteni panācis, uzcēlis uz burvju mēteļa, un abi lidojuši atpakaļ. Nārone ar Jurci uzsākusi cīņu un ar mazu duncīti atgriezusi pa gabaliņam no burvju mēteļa. Kur gabals nokritis, tur izveidojies ezers. Tāpēc Talsu apkārtnē ir tik daudz ezeru. Kad abi cīnītāji sasnieguši pilskalnu, burvju mētelis vairs nav varējis viņus noturēt. Nārone un Jurcis nokrituši pilskalna pakājē, kur izveidojies ezers. Ja kāds spētu pusnaktī, kad pulkstenis sit tieši divpadsmit, apskriet apkārt ezeram, tad nogrimusī pils atkal paceltos un Nārone kļūtu brīva.
Šī vizualizācija ir fantāzija par to, kāda šī pils varēja izskatīties.
Talsi – vienreiz redzēt, izzināt, kājām izstaigāt un izripot, lai sajustu vēstures elpu, darbdienas mierīgo ritmu un dabas doto skaistumu. Lai izdodas sajust rudens garšu Talsos vai kādā citā no Latvijas pilsētām!
Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.