Iebraucot Viļņā, jūties kā iekarotājs – visa pilsēta pie kājām. Bet pamazām, tuvojoties centram, tā tevi apņem, ievelk sevī, un tu vairs nevari uz to noraudzīties no augšas. Viļņai nav Rīgas jūgendstila izsmalcinātības, toties tā ir pilsēta, kuru gribas nevis fotografēt, bet fotografēties. Staigājot pa Viļņu, pārņem zili zaļa skaudība par visiem tiem brīnišķīgajiem vides objektiem, kas pilsētu tik ļoti atšķir no citām un izdaiļo. Kaut vai skvērs - nebūt ne centrā - starp itin parastām piecstāvu ēkām. Tajā dzīvo milzīgs granīta kaķis ar saslietu asti un skvērs nosaukts populāras rakstnieces Jurgas Ivanauskaites vārdā, kura tam blakus dzīvojusi. Prātā uzreiz ienāk Imanta Ziedoņa māja Rīgā, Dzirnavu ielā – kāpēc arī tur nevarētu būt kāds jauks vides objekts viņa vārdā nosauktā skvēriņā?
Vai, piemēram, bronzas ūdensnesējs ar nēšiem, kas apstājies ielas vidū un apcerīgi skatās debesīs. Varu saderēt, ka Rīgas Mazās ģildes pārstāvji, latviešu amatnieki arī tā darīja… Atkārtošu – Viļņa ir pilsēta, kurā gribas fotografēties – ar kaķiem, bronzas mēteļiem, eņģeļiem un ūdensnesējiem. Iezīmēt sevi pilsētā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!