Ceļojuma piezīmes: viena diena burvīgajā Valensijā bez tūristu ordām

Neesmu ceļojumu blogeris, tekstu sacerēšana nav manu ikdienas pienākumu vidū. Taču pierakstu šīs ceļojuma piezīmes, sēžot lidmašīnā atpakaļceļā no Valensijas kā mīlestības apliecinājumu pilsētai, kuras apskatei bija tikai nieka viena gara un laimīga diena.

Darba lietās man diezgan bieži darīšanas reģionālās Spānijas pilsētās, kā arī Madridē, bet trešajai lielākajai Spānijas pilsētai Valensijai parasti kartē pārskrēju acīm pāri – jā, tā tur joprojām ir – bet ciemoties līdz šai dienai sanācis nebija. Par Valensiju vairāk atgādināja "Rimi" Valensijas apelsīnu sula kā domas turp nokļūt. Bet nu viena diena te sagriezusi manu priekšstatu par Spāniju un Vidusjūras lielpilsētām kājām gaisā – un te tā ir – Valensija! Jaunā līdere, spožākā zvaigzne Vidusjūras pilsētu zvaigznājā.

Ja braucat uz Valensiju, un esat aktīva dzīvesveida piekritēji, paņemiet līdzi skriešanas apavus! Valensieši Turijas upes gultni (kas droši vien nemaz visu gadu nebija pilna ar ūdeni) aizbēra un izveidoja deviņus kilometrus garu parku, kas savieno Valensijas ostu ar vecpilsētu. Celiņi skrējējiem, lieliski bērnu rotaļu laukumi, grezni apstādījumi un vienkārši, kopti zālieni. Sestdienas rītā valensieši izmanto šo lielisko atpūtas zonu visai čakli.

Tā nu mēs ar ceļabiedriem ņemam kājas pār pleciem un soļojam starp skrējējiem un riteņbraucējiem līdz tālākajam Turijas parka galam, kur atrodas Valensijas botāniskais dārzs. Ieeju tajā atrast nav viegli, jo izrādās, ka atrodas vesela kvartāla iekšpusē. Kā lielam botānisko dārzu draugam, uz pirmo acu skatu Valensijas botāniskais dārzs šķiet mazs, bet, ai, kā es kļūdos. Samaksājot divarpus eiro, tiekam ielaisti gandrīz vai tropu paradīzes nostūrī, kur starp banānkokiem, livingstonijām un bambusu birztalām laidelējas zaļi, skaļi papagaiļi (kā vēlāk noskaidroju, tie ir Kvakera papagaiļi, kas pārņēmuši Valensiju kā baloži Rīgu). Milzu palmu aleja rada sajūtu, it kā mēs būtu Rio, nevis Valensijas botāniskajā dārzā. Atsevišķas kolekcijas veltītas sukulentiem, ūdensaugiem, citrusiem…

Nākamā pieturvieta nav tālu: tas ir Torres de Quarts, viens no diviem Valensijas vecpilsētas nocietinājumu torņiem. Redzot, ka torņa virsotnē augstu virs mums redzamas priecīgas ļaužu sejas, lemjam uzkāpt. Ieeja bez maksas, saules gaisma paspilgtina tumši dzeltenā un rāmās smilškrāsas krāsu saspēli. Iecietīgi izmainoties ar lejup kāpjošiem gājējiem, sasniedzam augšējo platformu. No tās paveras skats pāri Valensijas jumtiem; tikai no šejienes var novērtēt, cik pilsēta liela. Te dzīvo divreiz vairāk cilvēku nekā Rīgā. Tālumā redzami kalni, bet par to, ka Valensija atrodas pie Vidusjūras, liecina ostas ceļamkrānu silueti. Ieeja bez maksas, un kāpiens pamatīgs – tāds, kas dod gandarījumu!

Metamies iekšā Vecvalensijā, jeb El Carmen kā to sauc vietējie, lielākajā vecpilsētā Eiropā. Atšķirībā no citiem veco Eiropas pilsētu centriem, Valensija nav viendabīga. Viduslaiku apbūvei blakus slejas ēkas no astoņdesmitajiem vai deviņdesmitajiem gadiem, bet kliedzošas nesaderības nav. Vairāk traucē tas, ka daudzus no neskaitāmajiem Valensijas vecpilsētas laukumiem un laukumiņiem patlaban remontē, atstājot cilvēku caurplūdei tikai nelielus koridorus. Laiks kafijai vienā no šādiem mīlīgiem laukumiem. Kā raksta ceļvedis, kafejnīca, kurā piesēžam, atvērta jau kopš 1925. gada. Šeit nogaršojam Valensijai tipisko orčatas dzērienu, ko gatavo no tīģerriekstiem, un kurā mērcējami gari, dāmu pirkstiņiem līdzīgi cepumi. Garšo līdzīgi riekstu pienam. Apkalpošana ļoti raita.

Lai gan saslimstība ar Covid-19 ciemošanās laikā Spānijā uz iedzīvotāju skaitu ir vairāk kā desmitreiz mazāka kā Latvijā, iedzīvotāju līdzestība un sadarbība pandēmijas apkarošanā ir apbrīnojama. Dienas laikā iekštelpās neredzēju nevienu, kas nevalkātu sejas aizsargmasku. Arī šaurākās vietās Vecpilsētā ārtelpās ļaudis staigā maskās.

Valensijas vecpilsētā atrodas ēka, kuras nozīme novērtēta ar iekļaušanu pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā. Tā ir zīda un pārtikas preču birža Lonža, kuru uzskata par vienu no izcilākajiem laicīgās gotikas arhitektūras pieminekļiem Eiropā. Neesam arhitektūras speciālisti, bet ziņkārība mudina tajā iegriezties. Ieeja bez maksas, tik vien kā pie ieejas atgādina, ka pārvietošanās telpās pa Lonžas telpām ir tikai vienā virzienā, lai nesaskartos ar pretimnākošajiem.

Lonžas centrālā telpa – Sala de Contratacion jeb Darījumu noslēgšanas zāle – patiešām vairāk atgādina baznīcu nevis laicīgu būvi. 17 metrus augstas, vijīgas kolonnas balsta velvjainos griestus. Blakus zāles griestus savukārt veido zeltītu paneļu bloki. Kopš 15. gadsimta Lonža ir īsta katedrāle uzņēmējdarbībai, un to apskatīt no sirds iesaku. No plašuma un pārmērības līdz Eiropas šaurākajam namam ir tikai pārsimts metru gājiens. Netālu no Svētās Katalinas baznīcas atrodas 107 centimetrus plata ēka. Pamēģiniet kaut ko tik šauru atrast!

Ir sestdiena un iecere papusdienot izvēršas ne pārāk vienkārša, jo visās vecpilsētas rekomendētās vietās galdiņi ir aizņemti, vai arī iepriekš rezervēti. Izdodas sazvanīt un pieturēt galdiņu restorānā "Ostras Pedrin", kurā pasniedz tikai dažādu šķirņu austeres. Nospriežam, ka kopā ar "agua de Valencia" (dzirkstošais vīns cava ar Valensijas apelsīnu sulu) šāds mielasts varētu būt atbilstošs vienīgajām pusdienām Valensijā. Ceļš uz "Ostras Pedrin" ved pa juceklīgajām vecpilsētas ielām garām Keramikas muzejam un Pilsētas domes laukumam. Kaut keramika mūs ne pārāk interesē, nenožēlojam ne mirkli atnākšanu līdz muzejam, kas izvietojies līdz pārmērībai greznā 16. gadsimtā būvētajā Marķīza Des Aguas rokoko pilī. Veiksme turpina lutināt, jo blakus esošā baznīcā sanāk būt lieciniekiem valensiešu kāzās. Jaunlaulātos pie altāra ved pretējā dzimuma vecāks. Līgavaiņa mātes galvu rotā tradicionāla spāņu galvassega ar melnām mežģīnēm; sava veida ‘’kokošņiks’’, kaut kas līdzīgs redzētam tērpiem Liepājas teātra izrādē "Bernardas Albas nams". Viesi ir dzīvīgi, ekspresīvi, ļoti komunikabli. Dāmas sacenšas ar oriģinalitāti tieši cepuru modē. Gandrīz pie pašas austernīcas vēl Pilsētas domes laukums, kurā vairākas iespaidīgas Art Nouveau ēkas atgādina, ka Valensija līdztekus Vīnei, Rīgai, Briselei ir viena no Eiropas lielajām jūgendstila pilsētām.

"Ostras Pedrin" iesakām, iesakām, iesakām! Nokļūstiet tur, pirms tas kļuvis tik populārs, cik tas būtu pelnījis būt. Mazā šķērsieliņā iespiestais restorāniņš pasniedz teicamas kvalitātes austeres no dažādiem Spānijas reģioniem par diviem līdz četriem eiro gabalā. "Gran Reserva cava" – 21 eiro pudelē. Apkalpošana ir ļoti ātra, draudzīga, no spāniskās ēdienkartes mums palīdz izvēlēties uzkodas un iesaka atbilstošu aperitīvu (vermutu). Austeru neēdājam tiek tomātu salāti ar tunci, un kā uzkoda – mencas čipsi. Īsta dzīves svinēšana par mazām naudiņām.

Kas iepriekš ko dzirdējis par Valensiju, sacīs, ka nav vēl pieminēta slavenākā pilsētas daļa: Zinātnes un mākslas pilsēta, kuru projektējis iespējams slavenākais dzīvojošais valensietis: arhitekts Santiago de Kalatrava. Vairākkārt pārsniegtais būvniecības budžets vienā brīdī novedis Valensijas pilsētu līdz maksātnespējai; ēku konstrukcijas problēmas turpina vajāt pilsētu, taču mums kā viesiem šoreiz tas var nerūpēt. Ar apbrīnu apskatām futūristiskās celtnes, piemēram, "L’Umbracle" – metāla konstrukciju, kura apjumj palmu aleju ar visiem Valensijas reģionam raksturīgajiem augiem, vai Karalienes Sofijas opernamu, kas atgādina iegarenu ķiveri.

Pārsteigumi viens pēc otra, turklāt negaidīti. Piemēram, Prinča Filipa Zinātnes muzeja ēkā, kas atgādina vaļa skeletu, darbojas tā saucamie ‘’klusie telefoni’’. Čukstot ēkas arkas vienā galā, apmēram simts metrus tālāk otrā arkas savienojuma vietā viss lieliski dzirdams. Var nojaust, ka, ja Zinātnes un mākslas pilsēta būtu jābūvē vēlreiz, droši vien valensieši padomātu divreiz, bet tagad – lai stāv mūžos, un pilsētas viesiem ir, ko apbrīnot.

Vai mums pietiks laika nokļūt līdz Valensijas pludmalei? Pavisam īsi pirms tumsas iestāšanās nonākam La Kabanjalas rajonā, kas tikai pirms pāris desmitgadēm saplūdis ar Valensiju, un tagad ar to savieno arī metro līnija. Te dzīve kā pludmales ciematiņā rit vienkārši. Divstāvu krāsainas zvejnieku mājiņas rindojas cita pie citas, redzam vietējo iedzīvotāju sadzīvi izflīzētās viesistabās ar dienvidzemēm raksturīgo zilgano gaismu un nekad neizslēgtu TV. La Kabanjalas potenciālu iepatikties ‘’jaunajiem un radošajiem’’ apliecina vairākas stilīgas ēstuves, kas iekārtojušās šo privātmāju pagalmos. Īpaši patika "A Llimera", kur pieci, seši galdiņi iespiesti mazmazītiņā pagalmiņā ap citronkoku, kā jau saka priekšā šī restorāniņa nosaukums. Te padzeram vakara kafiju, un, protams, neizpaliek arī kas stingrāks. Spānijā patīkami, ka nelielas uzkodas, vai tās ir olīvas vai kartupeļu čipsi, vienmēr pievieno bez maksas. Pāris soļi, palmu josla un lūk, tā te ir, Vidusjūra ar smilšainu pludmali un selgu līdz horizontam.

Vēl vakariņas restorānā "Casa Montana", kurš strādā kopš 1836. gada, vēl sirsnīga izdejošanās deju kursos kādā no pārveidotām nojumēm Valensijas pasažieru ostas promenādē, un tad jau pulkstenis sit pusnakti, kad Valensijā un visā Spānijā visas karietes pārvēršas par ķirbjiem, bāri un restorāni tiek slēgti, un šī svinēt mīlošā nācija paklausīgi dodas pie miera.

Līdz nākamai reizei, Valensija! Šoreiz nepaspēju izstaigāt nevienu no lieliskajiem pilsētas tirgiem, nenogaršoju slavenāko Valensijas ēdienu paelju, nebija laika aizbraukt līdz Albufeiras rīsa laukiem, kuru produkcija padarīja pilsētu bagātu, un uz Bunjolu, apmēram 30 kilometrus no Valensijas, kur katru gadu jūlijā notiek mežonīgās tomātu cīņas La Tomatina.

Līdzās Lionai, Marseļai, Lisabonai nu arī Valensija iekritusi man sirdī kā mīļa, pieņemoša pilsēta, kuras iedzīvotāji nevis atrāda sevi un skatās uz citiem, bet dzīvo dzīvi aizgūtnēm kā Almodovara filmās sparīgi žestikulējošās spāņu mājsaimnieces.

Praktiska informācija:

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.