Ceļojums uz Gruziju pandēmijas laikā: lidojumi, ierobežojumi un nezūdošs valdzinājums  (2)

Natālijai Vasiļjevai tāda vieta, kur gribas atgriezties atkal un atkal, izrādījās esam Gruzija, kurp viņa ar vīru devās jau otro reizi. Stāsta Natālija:

"Pirms dažiem gadiem mēs internetā izlasījām ļoti smieklīgu stāstu par gruzīnu viesmīlību "Gastronomiskais Alaverdi gruzīnu stilā", ko sarakstījusi Gruzijas rakstniece Valentīna Semileta. Ja jūs to vēl neesat izlasījuši, noteikti izlasiet, un sapratīsiet, kāpēc mēs tā gribējām tur nokļūt.

Tas mums ar vīru bija otrais kopīgais, bet viņam – trešais brauciens uz Gruziju. Turklāt pēc savas pirmās viesošanās vīrs nekādi nespēja aizmirst šo zemi un ļoti gribēja man tur visu parādīt. Tāpēc uz Gruziju mēs aizlidojām, tiklīdz radās pirmā iespēja.

Šobrīd Gruzijā ierašanās ir atļauta visiem, kuri ir vakcinēti ar jebkuras valsts vakcīnu vai kuriem ir PĶR tests, kas veikts pirms 72 stundām. Mēs esam vakcinēti, tāpēc nekādu problēmu nebija, taču, ja ir jātaisa PĶR tests, Rīgā tas maksā 35 eiro un jūs saņemat dokumentu angļu valodā ar īpašu QR kodu. Tāpat testu nepieciešams veikt arī trešajā uzturēšanās dienā Gruzijā, un tas maksā no 20 līdz 35 eiro, laboratorijas ir uz katra stūra, bet ielidojot turpat lidostā iedod 50% atlaižu kuponu testam.

Atsevišķs baudījums, lidojot ar "Turkish Airlines", – ļoti ērti krēsli, garšīgs ēdiens, filmas visās pasaules valodās – katrā krēsla atzveltnē ekrāns. Stambula ir ļoti interesanta, mums bija daudz piedzīvojumu, un gandrīz nokavējām reisu uz Tbilisi. Mans ieteikums – neizmantojiet taksometru servisu "Uber" Stambulā! Vispār paļauties uz sabiedrisko transportu Stambulā ir diezgan riskanti, vienmēr ir vērts padomāt par laika rezervi un plānu B, ja gadījumā transports nepienāk. Taču mēs uz savu reisu paguvām. Arī jaunā lidosta Stambulā ir ļoti ērta, viss ir saprotams un viegli atrodams, nekādu rindu, kaut arī cilvēku ir ļoti, ļoti daudz.

Dzīvošanu rezervējām "booking.com", tas bija neliels dzīvoklis Tbilisi vecpilsētā ar balkonu un terasi par 216 eiro uz nedēļu ar bagātīgām saimnieces gādātām brokastīm. Dzīvoklī bija viss: gludeklis, fēns, gludināmais dēlis, kafijas vārāmais, kafija un tēja, cukurs. Naktī mūs uz galda gaidīja neliela dāvaniņa – karafe ar vīnu, tomāti un siers. Gruzīnu tomāti ir kā narkotika: ja vienreiz pamēģināji, gribēsi atkal un atkal!

Pusdienas un vakariņas mums izmaksāja ap 10–12 eiro ar vīnu un čaču. Diemžēl varēja redzēt, ka pandēmija ir pamatīgi ietekmējusi biznesu Gruzijā, daudzi mūsu iemīļotie restorāniņi bija slēgti, taču mēs atradām jaunas lieliskas vietas. Kopumā bija nedaudz skumji, jo mēs te bijām pirms pandēmijas, redzējām, cik daudz cilvēku bija visapkārt, kā mutuļoja dzīve... Tagad tūristu bija ievērojami mazāk, bet tas, ja godīgi, mani priecēja.

Šoreiz mums bija ieplānots brauciens uz Raču – Lečhumi kalnu rajonu – uz pāris dienām ar nakšņošanu, uz vīna darītavu un pēc slavenā Raču šķiņķa. Mūsu gruzīnu draugi jau daudzus gadus vadā tūristus pa valsti, beidzot līdz tam tikām arī mēs. Pusi dienas pavadījām ceļā pa ļoti skaistām vietām, apstājoties skatu laukumos. Piestājām arī, lai iekostu. Ceļmalā ir mazas mājiņas, kurās var nopirkt gruzīnu mājas pīrāgus, kurus saimnieces cep īpašās krāsnīs, kukurūzu un augļus.

Tā kā mēs atbraucām ar mašīnu, bet jau bijām viegli iereibuši, no blakus ciemata tika izsaukts vadītājs skaidrā prātā, kurš aizveda mūs uz netālo viesnīcu. Vietējie droši vien jau ir pieraduši pie tūristiem, kuri pa ceļam uz viesnīcu aiz laimes un prieka raud un dzied. Īsāk sakot, es visiem ieteiktu braukt individuālās ekskursijās uz tādām mazām ģimenes vīna darītavām – tieši tajās ir visa burvība. Protams, ir ekskursijas uz vīna rūpnīcām, mēs arī tādās bijām, taču tieši tās nelielās ģimenes vīna darītavas ir īstenais baudījums Gruzijā.

Nākamajā dienā braucām pa neticami skaistām vietām kalnos, pieturējām, lai pastaigātos, fotografētu, filmētu un nopirktu gardāko Raču šķiņķi, par kuru bijām daudz lasījuši. Tās arī bija mūsu pusdienas. Ar vīnu, protams, kuru dienu iepriekš iegādājāmies no Kahi. Atpakaļceļā mašīnā visu laiku klausījāmies gruzīnu mūziku, apbrīnojām kalnus saulrietā un līdz ar nakts iestāšanos atgriezāmies Tbilisi, kur, sēžot uz balkona ar vīnu, cikāžu dziesmu pavadījumā skatījāmies uz naksnīgo pilsētu un centāmies apgūt visus iespaidus.