Covid-19 turpina soļot pa planētu, un, neskatoties uz to, ka šur tur situācija atkal ievērojami pasliktinājusies, ceļojumu industrija pamazām atkopjas. Cilvēki ir ļoti noguruši no sēdēšanas vienā vietā: daudzi cenšas nomainīt vidi un aizbraukt atvaļinājumā kaut uz nedēļu, citi grib apmeklēt tūristu iemīļotās vietas, kamēr tur nav mežonīgi daudz cilvēku, bet trešie mēģina atgriezties tur, kur reiz bijis īpaši labi.Natālijai Vasiļjevai tāda vieta, kur gribas atgriezties atkal un atkal, izrādījās esam Gruzija, kurp viņa ar vīru devās jau otro reizi. Stāsta Natālija:
"Pirms dažiem gadiem mēs internetā izlasījām ļoti smieklīgu stāstu par gruzīnu viesmīlību "Gastronomiskais Alaverdi gruzīnu stilā", ko sarakstījusi Gruzijas rakstniece Valentīna Semileta. Ja jūs to vēl neesat izlasījuši, noteikti izlasiet, un sapratīsiet, kāpēc mēs tā gribējām tur nokļūt.
Tas mums ar vīru bija otrais kopīgais, bet viņam – trešais brauciens uz Gruziju. Turklāt pēc savas pirmās viesošanās vīrs nekādi nespēja aizmirst šo zemi un ļoti gribēja man tur visu parādīt. Tāpēc uz Gruziju mēs aizlidojām, tiklīdz radās pirmā iespēja.
Pirmoreiz lidojām uz Gruziju ar aviokompāniju "airBaltic" vēl pirms pandēmijas, biļetes mums izmaksāja 400 eiro turp un atpakaļ (ar vienu 20 kg čemodānu). Reiss bija tiešais, bet ļoti neērts: Tbilisi ielidojām piecos no rīta, atpakaļ lidojām pusnaktī. Turklāt mums pietrūka vietas čemodānā, jo no Gruzijas gribējām vest visu: aromātisko Svanetijas sāli, adžiku, tkemali, hmeļi-suneļi un, protams, vīnu un sieru. Tāpēc nolēmām izmēģināt lidojumu caur Stambulu ar "Turkish Airlines". Galarezultātā tas mums izmaksāja 390 eiro uz diviem, ar diviem 30 kg čemodāniem, plus vēl lidojuma laikā ēdināja. "airBaltic" tajā pašā laikā uz Tbilisi pārdeva biļetes par 500 eiro vienā virzienā un bez bagāžas. Tādējādi mūsu izvēle bija skaidra: pa ceļam uz Tbilisi vēl nolēmām vienu dienu paķert klāt Stambulu, lai pastaigātos arī tur.Šobrīd Gruzijā ierašanās ir atļauta visiem, kuri ir vakcinēti ar jebkuras valsts vakcīnu vai kuriem ir PĶR tests, kas veikts pirms 72 stundām. Mēs esam vakcinēti, tāpēc nekādu problēmu nebija, taču, ja ir jātaisa PĶR tests, Rīgā tas maksā 35 eiro un jūs saņemat dokumentu angļu valodā ar īpašu QR kodu. Tāpat testu nepieciešams veikt arī trešajā uzturēšanās dienā Gruzijā, un tas maksā no 20 līdz 35 eiro, laboratorijas ir uz katra stūra, bet ielidojot turpat lidostā iedod 50% atlaižu kuponu testam.
Nedēļu pirms izlidošanas mēs ļoti "raustījāmies", jo saslimstības statistika auga visā Eiropā, nopirkām apdrošināšanu kompānijā "Balta", kurā bija iekļauti visi riski: lidojuma atcelšana, aizkavēšanās un visi riski, kas saistīti ar pandēmiju. Ļoti iesaku visiem darīt tāpat. Taču domās mēs jau dzērām vīnu saulainajā Tbilisi un, protams, neko nesākām atcelt.Atsevišķs baudījums, lidojot ar "Turkish Airlines", – ļoti ērti krēsli, garšīgs ēdiens, filmas visās pasaules valodās – katrā krēsla atzveltnē ekrāns. Stambula ir ļoti interesanta, mums bija daudz piedzīvojumu, un gandrīz nokavējām reisu uz Tbilisi. Mans ieteikums – neizmantojiet taksometru servisu "Uber" Stambulā! Vispār paļauties uz sabiedrisko transportu Stambulā ir diezgan riskanti, vienmēr ir vērts padomāt par laika rezervi un plānu B, ja gadījumā transports nepienāk. Taču mēs uz savu reisu paguvām. Arī jaunā lidosta Stambulā ir ļoti ērta, viss ir saprotams un viegli atrodams, nekādu rindu, kaut arī cilvēku ir ļoti, ļoti daudz.
Un mēs esam klāt Tbilisi! Divus gadus, sēžot karantīnā, sapņojām par to, kā atlidosim šurp. Naudu no bankomāta izņēmām uzreiz lidostā, tas ir daudz izdevīgāk nekā mainīt, pat pilsētā. Bankomāts pieņem visas kartes, kas izdotas Latvijā. Summas – diviem, neko sev neatsakot, nedēļai pietiks ar 500 eiro un vēl pāri paliks. Taksometru labāk izsaukt aplikācijā "Яндекс", jau laikus to instalējot telefonā, tas būs daudz lētāk. Tāpat jāņem vērā, ka tūristus lidostā var apšmaukt, pamatīgi paaugstinot cenu par braucienu: parasti brauciens no lidostas uz centru maksā ne vairāk par 50–60 lariem (apmēram 12–15 eiro). Taču šoreiz mūs pabrīdināja, ka, pirmkārt, pandēmijas dēļ cenas ir pieaugušas un, otrkārt, ir nakts, tāpēc cena par braucienu ir 22 eiro. Mēs nolēmām ar lidostā dežurējošajiem taksistiem padiņģēties un pat sarunājām atlaidi, taču beigu beigās samaksājām tikpat, cik bija runāts sākumā, jo šoferim nebija, ko izdot. Tas viss izskatījās pēc šmaukšanās, bet mums nebija spēka strīdēties. Tādēļ ieteikums – izmantojiet Tbilisi "Yandex" un nemokieties!Dzīvošanu rezervējām "booking.com", tas bija neliels dzīvoklis Tbilisi vecpilsētā ar balkonu un terasi par 216 eiro uz nedēļu ar bagātīgām saimnieces gādātām brokastīm. Dzīvoklī bija viss: gludeklis, fēns, gludināmais dēlis, kafijas vārāmais, kafija un tēja, cukurs. Naktī mūs uz galda gaidīja neliela dāvaniņa – karafe ar vīnu, tomāti un siers. Gruzīnu tomāti ir kā narkotika: ja vienreiz pamēģināji, gribēsi atkal un atkal!
Gruzijā viss atvērts līdz pulksten 22, bet visur ir jālieto sejas maskas, citādi sods – 60 eiro. Pāris dienu mēs vienkārši pastaigājāmies pa saulaino pilsētu: septembrī tur bija +30 grādu, uz katra stūra pārdeva augļus un ūdeni.Pusdienas un vakariņas mums izmaksāja ap 10–12 eiro ar vīnu un čaču. Diemžēl varēja redzēt, ka pandēmija ir pamatīgi ietekmējusi biznesu Gruzijā, daudzi mūsu iemīļotie restorāniņi bija slēgti, taču mēs atradām jaunas lieliskas vietas. Kopumā bija nedaudz skumji, jo mēs te bijām pirms pandēmijas, redzējām, cik daudz cilvēku bija visapkārt, kā mutuļoja dzīve... Tagad tūristu bija ievērojami mazāk, bet tas, ja godīgi, mani priecēja.
Trešajā dienā devāmies uz slavenajām Tbilisi sēra pirtīm, tas ir vesels rajons – Abanotubani – ar pirtīm, kas uzceltas virs dabīgiem sēravotiem un darbojas jau vairāk nekā 300 gadus. Dažas no ēkām nav mainījušās līdz šai dienai. Pirtīs var iznomāt istabu (uz stundām) – tajā būs savs sēravots, pirts, te pasniedz arī tēju. Var rezervēt iepriekš, var atnākt un izvēlēties brīvu istabu. Mēs nolēmām "uzdzīvot" un noīrējām vislielāko istabu ar trim avotiem, tvaika pirti un masāžu par 40 eiro uz pusotru stundu. Visvienkāršākā istaba maksā piecus eiro stundā. Mūsu istabā bija trīs avoti ar dažādu temperatūru un baseiniem, varēja peldēties katrā pēc kārtas un apvienot to ar tvaicēšanos pirtī. Ilgi tajos sēdēt nedrīkst, tāpēc pēc pirts devāmies pastaigā pa naksnīgo Tbilisi.Šoreiz mums bija ieplānots brauciens uz Raču – Lečhumi kalnu rajonu – uz pāris dienām ar nakšņošanu, uz vīna darītavu un pēc slavenā Raču šķiņķa. Mūsu gruzīnu draugi jau daudzus gadus vadā tūristus pa valsti, beidzot līdz tam tikām arī mēs. Pusi dienas pavadījām ceļā pa ļoti skaistām vietām, apstājoties skatu laukumos. Piestājām arī, lai iekostu. Ceļmalā ir mazas mājiņas, kurās var nopirkt gruzīnu mājas pīrāgus, kurus saimnieces cep īpašās krāsnīs, kukurūzu un augļus.
Ap saulrieta laiku atbraucām uz vīna dārziem Ambrolauri pilsētā, kur aug tās pašas vīnogas, no kurām dara īsto "Hvančkara" vīnu. Te atrodas arī rūpnīca. Mūs sagaidīja mazas vīna darītavas saimnieks Kahi, ielaida vīna dārzos un, kamēr mēs tur staigājām, pastāstīja par savu ģimeni un vīnogulājiem. Kad izstaigājāmies, viņš mūs uzaicināja vakariņās savā mājā, pie ģimenes. Tas bija tāds ēdiens un vīns, ka laikam ir jābūt Valentīnai Semiletai, lai varētu izteikt vārdos, cik tas bija garšīgi un lieliski! Mēs sēdējām blakus Kahi mammai, viņa sievai un bērniem, citiem radiniekiem, ēdām, degustējām vīnu, dziedājām un atzināmies mīlestībā Gruzijai un viens otram. Vīrs nodziedāja pat pašsacerētu dziesmu par čaču. To viņš kopā ar draugiem sarakstīja pēc pirmā brauciena uz šo lielisko zemi.
Tā kā mēs atbraucām ar mašīnu, bet jau bijām viegli iereibuši, no blakus ciemata tika izsaukts vadītājs skaidrā prātā, kurš aizveda mūs uz netālo viesnīcu. Vietējie droši vien jau ir pieraduši pie tūristiem, kuri pa ceļam uz viesnīcu aiz laimes un prieka raud un dzied. Īsāk sakot, es visiem ieteiktu braukt individuālās ekskursijās uz tādām mazām ģimenes vīna darītavām – tieši tajās ir visa burvība. Protams, ir ekskursijas uz vīna rūpnīcām, mēs arī tādās bijām, taču tieši tās nelielās ģimenes vīna darītavas ir īstenais baudījums Gruzijā.
Nākamajā dienā braucām pa neticami skaistām vietām kalnos, pieturējām, lai pastaigātos, fotografētu, filmētu un nopirktu gardāko Raču šķiņķi, par kuru bijām daudz lasījuši. Tās arī bija mūsu pusdienas. Ar vīnu, protams, kuru dienu iepriekš iegādājāmies no Kahi. Atpakaļceļā mašīnā visu laiku klausījāmies gruzīnu mūziku, apbrīnojām kalnus saulrietā un līdz ar nakts iestāšanos atgriezāmies Tbilisi, kur, sēžot uz balkona ar vīnu, cikāžu dziesmu pavadījumā skatījāmies uz naksnīgo pilsētu un centāmies apgūt visus iespaidus.
Pēdējās divas dienas mēs vienkārši staigājām pa pilsētu, baudījām tās skaistumu un Gruzijas sauli. Lai nokļūtu lidostā uz savu reisu, izmantojām "booking.com" jaunievedumu – taksometra pakalpojumu, kas izrādījās ļoti ērts un lēts. Un atkal jāuzslavē "Turkish Airlines" – visi četri mūsu lidojumi notika pēc saraksta, ar labi organizētu iekāpšanu, nekādu rindu. Stambulas lidostā pavadījām piecas stundas "launge" zonā, kas maksāja 30 eiro katram, un mierīgi atgriezāmies Rīgā. Taču, domāju, jau pavisam drīz atkal brauksim uz Gruziju, tiklīdz organismā radīsies tās trūkums.Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi
šeit
