Foto: Rudenīga pastaiga pa atjaunoto Ķemeru sanatorijas grezno parku  (1)

Plānojot savas brīvdienas Ķemeros, ņem vērā, ka Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) saistībā ar ārkārtas situāciju valsī un valdības noteiktajiem ierobežojumiem Covid-19 izplatības samazināšanai no 21. oktobra apmeklētājiem slēgusi dabas centru Ķemeros un informācijas centru Ķemeru Nacionālajā parkā. Vairāk par DAP lēmumu lasi šeit.

Liels nopelns Ķemeru atdzimšanā pēc Pirmā pasaules kara bija ārstam Jānim Lībietim, kurš no 1928. gada līdz 1944. gadam bija Ķemeru sēravotu dziedniecības iestādes direktors. Pateicoties valsts finansiālam atbalstam kūrorta attīstībai, 20.–30. gados Ķemeros tika uzceltas vairākas nozīmīgas būves, kas saglabājušās līdz mūsdienām un ir ieguvušas kultūras pieminekļa statusu, rakstīts parka informācijas stendā.

Ķemeru viesnīca bija viena no lielākajām jaunbūvēm Latvijā 20. gadsimta 20.–30. gados. Lai pārvērstu Ķemerus par pirmās klases kūrvietu, kur ārstnieciskie pakalpojumi ir pieejami visu gadu, valsts atbalstīja ieceri celt jaunu reprezentatīvu viesnīcu pēc ārzemju kūrorta parauga. Ēkas, ko tautā sauc arī par Balto pili vai kuģi, atklāšana notika 1936. gada 28. maijā.

Viesnīca atbilda visiem tā laika standartiem un bija modernākā šāda tipa ēka Baltijā. Tās pirmajā stāvā bija atpūtas un reprezentācijas telpas, otrajā stāvā – septiņi grezni divistabu apartamenti. Ēkas otrajā, trešajā un ceturtajā stāvā bija izvietoti 107 vienistabas dzīvojamie numuri. Taču viesnīcas piektajā stāvā bija jumta kafejnīca ar terasi un deju zāli, sauļošanās telpas. No terases kāpnes veda uz 33 metrus augsto skatu torni, kurā plīvoja Latvijas valsts karogs.

Dziedniecības telpas bija ierīkotas ēkas dienvidu puses divos apakšējos stāvos. Tur ārstniecībai izmantoja sērūdens un ogļskābās gāzes vannas, romiešu un krievu pirtis, dūņu vannas un kompreses, kalnu sauli un citas metodes.

Paralēli viesnīcas celtniecībai pie ēkas pirmā stāva atklātās terases tika ierīkots dārzs ar lielu simetrisku parteru ar zālieniem un regulāriem ziedu un krūmu stādījumiem. To izveidošanai parka zemākajās vietās piebēra 90 000 kubikmetru zemes.

1995. gadā Ķemeru kūrortu slēdza, un šobrīd Ķemeru viesnīcas ēka ir privātīpašums.

19. gadsimta 90. gados Ķemeru parkā pie Vēršupītes paplašināja kanālu sistēmu un izraka divus dīķus ar mākslīgi veidotām saliņām. Uz tās, kas atrodas netālu no Ķemeru pareizticīgo baznīcas, uzcēla kokgriezumiem rotātu paviljonu ar skatu platformu tornītī. Saliņu, kas vēlāk ieguva nosaukumu "Mīlestības sala", ar sauszemi savienoja koka tiltiņš. Senajās pastkartēs var redzēt, ka dīķi pie paviljona peld gulbju pāris, kas izsenis uzskatīts par mūžīgās mīlestības simbolu. Iespējams, arī salas romantiskais nosaukums ir saistīts ar gulbjiem.

Svēto Apustuļu Pētera un Pāvila baznīca ir senākais dievnams Ķemeros. Tas celts 1892.–1893. gadā pēc Vidzemes guberņas arhitekta Vladimira Lunska projekta. Dievnams, kas veidots historisma stilistikā, atdarinot Ziemeļkrievijas koka baznīcu arhitektūru, veiksmīgi iekļaujas Ķemeru parka ainavā. Nelielās koka baznīcas plānojums atbilst pareizticīgo kanonam. Ēkai ir krustveida plānojums, virs galvenās ieejas priekštelpas izbūvēts zvanu tornis. Ieejas priekšā ir lievenis, kuru balsta divas senkrievu arhitektūrai raksturīgas pāra kolonnas. Dekoratīvi sīpolveida kupoliņi rotā zvanu torņa smaili, torni virs lielā kupola un baznīcas apjoma stūrus. Ēkas izteiksmīgumu pastiprina fasādes kokgriezuma mežģīņu rotājumi un grieķu krusti. Dekoratīvi piesātinātākā ir zvanu torņa fasāde.

Klasiskās arhitektūras formās veidotajai celtnei ir gan tehniskas būves, gan skatu torņa funkcijas. Savulaik tornī atradās minerālūdens un dzeramā ūdens rezervuāri, bet mūsdienās tikai ūdens dzeramā tvertne. Torņa augšējā platformā ierīkots skatu laukums, no kura, pārvarot 192 pakāpienus, 42 metru augstumā var vērot Ķemeru apkārtni.

Savukārt papildus visiem šiem apskates objektiem, ir iespēja vadīties pēc Ķemeru kultūrvēsturiskā parka plāna, apskatot arī citus vēsturiskus objektus.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.