Lāčplēša gulta – dižakmens, kas sevī glabā varoņa spēku, drosmi un godprātību  (1)

Daugavas krastā pie Lielvārdes luterāņu baznīcas un Andreja Pumpura Lielvārdes muzeja atrodas dižakmens – Lāčplēša gulta, kas saukta arī par Pērkona bultu vai Pumpura akmeni. Kā stāstīts Lielvārdes pilsētas mājaslapā, iespaidīgais dižakmens ir neregulāras formas – tas ir 2,1 metru augsts, 4,8 metrus garš, bet 3,5 metrus plats. Dižais akmens, kura apkārtmērs ir 15 metri, sver 80 tonnas. Blakus Lāčplēša gultai atrodas arī tā sauktā Lāčplēša sega (arī Laimdotas akmens), kas ir no akmens atšķeltā daļa. Tā ir vienu metru augsta, 4,8 metrus gara, 2,7 metrus plata un sver 22 tonnas.

Pirms Ķeguma HES uzpludināšanas, līdz pat 1938. gadam, akmens atradās seklā ūdenī pie Daugavas salas iepretim Lielvārdei, teikts vietnē ''Senvietas.lv''. Jāpiebilst, ka tolaik šo akmeni sauca par Ārņa akmeni. Kad tika aktualizēta iecere uzbūvēt hidroelektrostaciju, akmenim draudēja noslīkšana, taču, kā jau noprotams, to nepieļāva. Akmenim abās pusēs piebrauca pa liellaivai, kuru celtspēja bija aptuveni 40 tonnas, tad pāri liellaivām pārmeta baļķus, akmenī ieurba caurumus, kuros iesita dzelzs tapas, un pašu akmeni ar trosēm piesēja pie baļķiem. Ūdenim ceļoties, lielais akmens tika atrauts no Daugavas gultnes. Pēc tam akmeni pa ūdeni (tā tas zaudēja lielu daļu svara) aizpeldināja uz Ķegumu un izvilka krastā.

Vēlāk akmens tika pārvietots uz vietu, kur to vairs neskāra uzpludinātās Daugavas ūdeņi. Savukārt 1976. gada 11. augustā akmeni ar smago tehniku pārveda un uzstādīja Daugavas krastā starp Lielvārdes baznīcu un Andreja Pumpura Lielvārdes muzeju, kur akmens atrodas tagad. Blakus Lāčplēša akmenim arī novietots ar jaunlaiku folkloru saistīts ozolkoka stumbrs, ko sauc par Spīdolas bluķi.

Protams, dižakmens arī tiek saistīts ar dažādām teikām un nostāstiem – tas pat iekļauts Daugavas Velna vietu un Velna teiku aplocē un uzskatāms par mitoloģisku vietu. Piemēram, kāds no nostāstiem vēsta: ''Velns arvien sēdējis uz akmens un kaitinājis garāmbraucošos plostniekus-strūdziniekus: lauzis strūgas, grūdis plostus uz akmeņiem. Tā Velns nokaitinājis arī pašu Pērkonu. Tas gribējis Velnu sodīt, bet, kolīdz Velns manījis Pērkonu tuvojamies, tā paslēpies akmenī. Tad Pērkons sarunājis ar kādu zvejnieku – viņš paslēpšoties laivā, lai zvejnieks Pērkonu aizvedot pie lielā akmens, tā viņš Velnu dabūšot ciet. Zvejniekam bijis bail, bet Pērkons teicis, lai nebaidoties. Velns pašlaik sēdējis uz Ārņa akmens un ieskājies (ķemmējis matus – red.) ar dzelzs grābekli, kad zvejnieks ar Pērkonu īries turp. Velns kļuvis tramīgs un pārstājis ieskāties, gribējis jau laikam slēpties. Tad Pērkons metis Velnam ar savu uguni. Pašķīdušas dzirksteles, nosmirdis pēc sēra, un lielajam akmenim gabals bijis nost. Bet arī Velns no tās reizes vairs nav tur rādījies.''

Līdz mūsdienām arī saglabājušies nostāsti, ka Lāčplēša gulta sevī glabājot varoņa spēku, drosmi, labestību, godprātību un mīlestību. Tas, vai ticam šiem stāstiem, ir katra paša ziņā, taču, lai arī kā tur būtu, iespaidīgais dižakmens pavisam noteikti ir apskates vērts.

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.