Foto: Ašķeres dabas taka ar šalkojošo koku kāpnēm un krāču tiltu

Ašķeres jeb Spīdalas taka atrodas dabas parkā ''Daugavas ieleja'', kas izveidots, lai aizsargātu Daugavas senlejas raksturīgāko posmu ar visām upes izveidotajām terasēm, kas palikušas nepārveidotas, būvējot Pļaviņu hidroelektrostaciju, skaidrots Aizkraukles novada mājaslapā. Daugavas krasta stāvo nogāzi klāj vērtīgi platlapju meži, un tās ieleja ar savu unikālo floru un faunu ir viens no savdabīgākajiem rajoniem visā Baltijas floras reģionā, jo te atrodas ap 800 ziedaugu sugu (2/3 visu Latvijas floras pārstāvju), starp tām arī Latvijā reti sastopamas sugas. Dabas parks iekļauts Eiropas Savienības aizsargājamo teritoriju tīklā "Natura 2000", tādēļ, to apmeklējot, rīkojies atbildīgi.

Dabas parka "Daugavas ieleja" teritorija ir minēta Indriķa hronikā kā sen apdzīvota, tā apgūšanu un intensīvu izmantošanu veicinājis izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Dabas parka teritorijā atrodas vairāki valsts aizsardzībā esoši kultūras pieminekļi – Aizkraukles pilskalns, Aizkraukles pilsdrupas pie Karikstes upes ietekas Daugavā, Lejasžagaru kapulauks, Aizkraukles vecā luterāņu baznīca un dolomītu atsegumi pie "Cepļu" mājām. Tāpat šeit atrodas vēl citi kultūrvēsturiski un atpūtas objekti – Aizkraukles pagasta vecie kapi, viesu māja "Pakalni", telšu vietas, "Kuprainīša" avots un makšķerēšanas vietas pie "Cepļu" mājām, aizkraukliešu iecienīta peldvieta – Lasmaņu karjers.

Dabas parkā "Daugavas ieleja" izstrādāti vairāki taku maršruti, kas paver iespēju iegūt plašāku informāciju par dabas parka dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu. Arī ''Tūrisma Gids'' paviesojās vienā no ''Daugavas ielejas'' takām – Ašķeres takā, kura par godu Pumpura eposa "Lāčplēsis" varonei Aizkraukļa meitai Spīdalai tiek saukta arī par Spīdalas taku.

400 metrus garā taka vijas gar Ašķeres upītes gravu, kuras ieplakā tek Ašķeres upīte ar ļoti akmeņainu gultni un krastiem. Ašķeres grava izveidojusies pirms 15 tūkstošiem gadu, kad lielais ledājs šķērsoja Latvijas teritoriju. Šeit vērojams vienreizīgs biotops, kura veidošanos nav ietekmējis cilvēks. No 7. līdz 11. gadsimtam pie Ašķeres upītes ietekas Daugavā atradās arī seno skandināvu osta, kurā piestāja dažādi laivotāji, to vidū arī vikingi, stāstīts Skrīveru pagasta mājaslapā.

Takas teritorijā atrodas lielo jeb dižsusuru (Glis-glis) mikroliegums. Pelēcīgo, 15–20 centimetrus (neskaitot asti) garo grauzēju kolonija veido vienu no stabilākajām atradnēm Latvijā jau 20 gadus. Dzīvnieciņš lielākoties ir aktīvs krēslā un naktī. Lielais susurs arī ierakstīts Latvijas Sarkanās grāmatas 2. kategorijā. Tāpat Ašķeres gravā savulaik atrasts liels ozola bluķis ar iedobtu vidu, kurā viegli varēja ielīst cilvēks. Bluķis pašlaik atrodas Lielvārdes muzejā.

Visas takad garumā izveidoti pakāpieni, arī laipiņas un tiltiņi, kurus rotā rindas no eposa ''Lāčplēsis''. Tieši pie Aškeres gravas novietots arī soliņš, kur piesēsts, atvilkt elpu un izbaudīt neparasto dabas skaistumu. Tiesa, ja vēlies taku apmeklēt, ņem vērā, ka tā piemērota tikai kājām gājējiem. Tā vedīs augšā un lejā pa dažādiem pakāpieniem, tostarp pa šalkojošo koku kāpnēm un salīdzinoši stāvām nogāzēm. Tāpat, dodoties taku izstaigāt, saģērbies laika apstākļiem atbilstoši – slapjākā laikā pat ieteicams vilkt pārgājienu vai gumijas zābakus, jo ceļš var būt visai dubļains. Taču nobristas kājas pavisam noteikti būs tā vērtas!

Ņemot vērā Covid-19 izplatību, "Tūrisma Gids" aicina rūpīgi izvērtēt nepieciešamību ceļot un apmeklēt publiskas vietas, kā arī, dodoties dabā, izmeklēt atbilstošāko pastaigu maršrutu, šajā laikā saudzējot gan sevi, gan citus.