Varšava kā pilsēta, pilna ar piedzīvojumiem, manā apziņā nostiprinājās agros pusaugu gados, lasot Hannas Ožogovskas grāmatu "Siļķes auss" par bravūrīgo Mihalu ar lielo dūšu un žilbinošo smaidu, viņa biklo draugu Viteku, kuram nepadevās matemātika, un šķietamo paraugmeiteni Agnesi, kuru dzīve bija piespiedusi pārlieku agri kļūt pieaugušai. Tikpat svarīgs grāmatas tēls bija komunālais dzīvoklis Otrā pasaules kara nesaudzētajā Varšavā Vislas krastmalā ar krāsu sen jau zaudējušajām balkona margām un iemītniekiem, kuriem katram ir savs stāsts. Noteikti sava loma tajā, cik spēcīgi šī grāmata palikusi atmiņā, bija arī tam, ka astoņdesmito pašās beigās, deviņdesmito sākumā arī uz savas ādas izbaudīju dzīvi "komunalkā" Vecrīgā ar "ķoķu" Glašu, pussabrukušām kalpotāju trepēm, pazudušām kotletēm un to, cik bērna prātā ir normāli dzīvot vienā dzīvoklī ar bariņu svešinieku.
Bet nu pie lietas. Aviobiļeti uz Varšavu pāris nedēļas pirms brauciena nopirku nejauši – tās bija smieklīgi lētas un ideāli ļāva saplānot garo nedēļas nogali (reiss turp ceturtdienas vakarā, bet atgriešanās – svētdienas pēcpusdienā), un, galu galā, laikā, kad ceļošanas ierobežojumi mainās pa dienām, cilvēks arī nevar būt pārlieku izvēlīgs.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
