Metrs hačapuri un divi metri sniega. Ko darīt Gruzijā ziemā

Gruzija tiek uzskatīta par kalnu slēpošanas tūrisma budžeta variantu. Aktīvie atpūtnieki var izvēlēties kādu no pieciem kūrortiem: no tūristu piepildītajiem un infrastruktūras ziņā attīstītajiem Gudauri un Bakuriani līdz salīdzinoši jaunajiem Gordedzi, Hacvali un Tetnuldi.

Braucot no Tbilisi, uz kurieni no Rīgas vizina "airBaltic", visērtākā nokļūšana būs uz Bakuriani un Gudauri, savukārt no Kutaisi (reizi nedēļā – "Wizzair") – uz Bakuriani, Gordedzi, Hacvali un Tetnuldi. Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka ceļš prasīs vismaz trīs stundas.

Loģistikas ziņā vispieejamākais Bakuriani tiek pozicionēts kā ģimenes kūrorts. Kopējais trašu garums ir 45 kilometri, darbojas desmit pacēlāju, un tiek piedāvāts pilns izklaižu komplekts. Arī ar naktsmītnēm nekādu problēmu: atpūtnieku ērtībām ir gan viesnīcas, gan viesu mājas, gan apartamenti. Gudauri piemērotāks pieredzējušiem slēpotājiem un jauniešiem. Augstākais punkts slēpotājiem atrodas 3279 metrus virs jūras līmeņa, nobraucienā var nonākt vairāk nekā kilometru zemāk. 11 pacēlāji, kopējais trašu garums – 80 kilometri (70 procenti no tām marķētas kā sarkanās un melnās).

Hacvali un Tetnuldi atrodas izolētajā Svanetijas teritorijā, jau nokļūšana tur ir kā atsevišķs piedzīvojums. Hacvali būs piemērotāka slēpotājiem, kas vēl tikai sper pirmos soļus uz kalna, savukārt Tetnuldi ir vairāk sarkano un zilo trašu.

Goderdzi. Fantastiska daba, vienmēr ļoti daudz sniega, turklāt salīdzinoši grūti sasniedzama vieta, ko pagaidām nav sasniegušas ziemas tūristu masas. Kaut gan pieļaujam, ka drīzumā viss mainīsies: jau tagad notiek intensīva ceļu un tuneļu būvniecība, bet pašā Goderdzi tuvāko piecu gadu laikā parādīsies lērums jaunu tūrisma objektu. Šķiet, tuvākie divi, trīs gadi ir ideāli piemērots laiks, lai notvertu un izbaudītu autentiskuma un komforta kombināciju.

Goderdzi atrodas Adžārijā, nedaudz vairāk nekā 100 kilometru braucienā no Batumi un Melnās jūras piekrastes. Turpat blakus – Turcijas robeža. Te valda subtropu klimats, gaiss ir ļoti mitrs, nokrišņu – daudz. Pusotrs, divi metri sniega – norma. Vietējie stāsta, ka kalnu pārejās mēdzot būt arī līdz sešiem metriem. Un galu galā pastāv pavisam maza iespēja slēpošanas trasē uzdurties uz no sniega lielgabaliem izpūstām ledus drumslām vai līdz pat smiltīm un akmeņiem izšļūkātiem trases posmiem. Ekstrēmā sporta piekritējiem te ir bezgalīgas iespējas "heli-ski" un frīraida iemaņu izkopšanai.

Kūrortam ir savs mīnuss – Goderdzi var pretendēt uz visgrūtāk pieejamā ziemas kūrorta titulu Gruzijā – laikapstākļu un vāji attīstītā ceļu tīkla dēļ. Lai mērotu 110 kilometrus garo ceļu no Batumi, nāksies tērēt apmēram piecas stundas, turklāt šis brauciens atmiņā iespiedīsies uz ilgu laiku. Pirmos 80 kilometrus ceļš vijas pa šauru serpentīnu gar Adžarisckali upi (divarpus stundas), bet atlikušie 30 kilometri pa Goderdzi pāreju var prasīt vēl trīs stundas.

Kad beidzot nokļūts Goderdzi, vērts sekot līdzi laika prognozei: pēc stipriem sniegputeņiem ceļi mēdz būt slēgti. Tādās reizēs viesnīcas var nākt pretī, piedāvājot atlaides, taču lidmašīna jūs negaidīs.

Goderdzi ir pavisam nesen izveidots kūrorts: pirmie tūristi te ieradās 2016. gadā. Tagad te darbojas pieci pacēlāji, augstākais trases punkts atrodas 2702 metrus virs jūras līmeņa. Kopējais nobraucienu trašu garums (galvenokārt – zilās un sarkanās) ir ap astoņiem kilometriem. Pilnīgi viss, no pacēlājiem līdz pat nomas slēpēm, ir vai nu jauns, vai itin labā stāvoklī.

Naktsmītnes iespējas – budžeta variants viesu namā (no 20 eiro par nakti) vai nedārgā viesnīcā (ap 50-70 eiro par nakti). Ja maciņš ļauj – iesakām izvēlēties Goderdzi labāko viesnīcu, jauno pieczvaigžņu "Ambassadori Goderdzi" (no 170 eiro par nakti divām personām ar iekļautām brokastīm). Baseins, spa zona, ērti numuri, gruzīnu un Eiropas virtuves restorāns (vidējs cenu līmenis, salīdzinot ar Rīgas piedāvājumu) – un tas viss burtiski 100 metru attālumā no pacēlāja. Turpat blakus – atpūtas zona "Ski Lounge Goderdzi", kur mutuļo un kūsā naktsdzīve.

Mēģināt nokļūt Goderdzi ziemā saviem spēkiem. Teorētiski iespējams Batumi iznomāt mašīnu, taču brauciens augšup pa pārejas ledus risēm, kad arī pretī virzās satiksme, pilnīgi noteikti nav tā spožākā un prātīgākā ideja.

Tādēļ sapulcējiet līdzbraucējus, noīrējiet astoņvietīgu "Mitsubishi Delica" ar šoferi, kurš jūs nogādās turp un atpakaļ par 150-200 eiro. Bonuss: pa ceļam var malkot čaču un klausīties gruzīnu dziesmas.

Gruzija ir samērā nedārga valsts, atpūta slēpošanas trasēs nav izņēmums. Slēpošanas pase jeb "ski pass" dienai maksās no 25 lariem (septiņarpus eiro) Goderdzi līdz 50 lariem (15 eiro) Gadauri. Slēpošana Bakuriani un Svanetijas kūrortos izmaksās 9-12 eiro. "Ski pass" nedēļai Bakuriani kūrortā maksās 232 larus (68 eiro), atpūta Goderdzi būs budžeta variants: 145 lari (42,50 eiro), vien jāatceras, ka tur trases ir tikai astoņi kilometri. Interesanti, ka Gruzijā var iegādāties vienoto slēpošanas pasi uz jebkuru kūrortu – t.i., iespējams slēpot vairākās vietās. Vienotā "ski pass" septiņām dienām maksā 312 larus (91 eiro), desmit dienām – 420 larus (123 eiro).

Inventāra īre ir krietni lētāka nekā slēpošanas trasēs Baltijā. Naktsmītne atkarīga no budžeta – ir gan pavisam ekonomiski apartamenti vai viesu nami (ap 300 eiro uz nedēļu divām personām), gan pieczvaigžņu viesnīcas, kur numurs maksā 200 eiro diennaktī.

Plaša izvēle bez robežām: klosteri un baznīcas, cietokšņi (gan sagrauti, gan atjaunoti, piemēram, Ahaltsihē), pilsētiņas ar koka apbūvi, alu apmetnes un daudz kas cits. Ziemā jārēķinās ar temperatūras svārstībām: kamēr līdzenumos laiks var būt itin pavasarīgs, Batumi janvārī ir gan mīnus, gan plus 12, savukārt kalnos vienmēr ir aukstāk.

Pandēmijas ietekmē tūristu plūsma uz Gruziju ir krasi noplakusi. No vienas puses – tas jums ļaus nepiedzīvot rindas, kā arī nofotografēt ideālas bildes bez svešiem cilvēkiem kadrā. No otras – jābūt gataviem, ka suvenīru bodītes vai kafejnīcas var būt slēgtas, savukārt gids nemaz nav uz vietas.

Alu pilsēta Vardzia – ja esat Gruzijas centrālajā daļā, tuvāk Tbilisi vai Bakuriani. Viena no tūristu iecienītākajām vietām ziemā mēdz būt pavisam tukša un neapmeklēta.

12.–13. gadsimtā Kūras upes krastā klinšu nogāzē izkalts simtiem telpu: baznīcas, kapelas, dzīvojamās istabas, noliktavas, pirtis u.t.t. Klosteris-cietoksnis aizu sargāja no irāņu un turku iebrukuma. 1283. gadā zemestrīcē alu apmetnes cieta pamatīgus postījumus: no klints atšķēlās ap 15 metrus bieza plātne. Arī mūsdienās kompleksa telpas klintīs sasniedz 50 metru dziļumu un astoņu stāvu augstumu. Saglabājušās slepenās ejas, kas savienoja telpas, ūdensvada un apūdeņošanas sistēmas paliekas. Šobrīd Vardziā darbojas vīriešu klosteris.

Gelati klosteris – ja esat Kutaisi apkaimē. Šis ir viens no galvenajiem Gruzijas kultūras centriem. To 1106. gadā dibināja cars Dāvids Celtnieks. Galvenajā dievnamā saglabājusies slavenā mozaīka, kā arī 12. gadsimta freskas. Gelati klosterī apglabāti gandrīz visi Zelta laikmeta valdnieki. Tagad klosteris ir Kutaisi Valsts vēstures etnogrāfiskā muzeja filiāle.

Plānot vairāk nekā divas apskates vietas vienā dienā. Pat, ja kartē starp tām ir desmit kilometru, grūti paredzēt pārbraucienam nepieciešamo laiku. Ceļi ir šauri, kalnu serpentīni slideni, tādēļ jābūt gataviem koriģēt plānus. Personiskais transports situāciju vienkāršo, tomēr steigties Gruzijā – tā ir zaudētāja stratēģija.

Galvenā izdevumu daļa – transports. Var izmantot sabiedriskā transporta pakalpojumus, taču tad būs jābūt atjautīgam, būs jārunājas ar vietējiem un jāiekļaujas mikroautobusu pasažieru plūsmā. Taksometri un transfēri ir lētāki nekā Baltijā. Ieejas biļetes objektos nav dārgas – par iekļūšanu Vardzia kompleksā, piemēram, jāmaksā 15 lari (4 eiro), gida pakalpojumi izmaksās 45 larus (13 eiro). Ekskursiju un individuālo tūru cena ir līdzīga tam, ko piedāvā, piemēram, Turcijā vai Grieķijā.

Gruzijas virtuve ir pilnvērtīgs iemesls, kādēļ pavadīt šajā valstī brīvdienas, bet vēl labāk – visu atvaļinājumu. Diez vai par to var pastāstīt ko jaunu: viss ir ļoti garšīgi, pavakariņot bez vīna būs ļoti grūti.

Der atcerēties, ka dažādos reģionos ēdienkarte krietni atšķirsies, tādēļ, plānojot brīvdienas, var mērķtiecīgi meklēt dažādus hačapuri: adžāru, Imeretijas, mingrēlu u.t.t. Garšīgi būs visur. Nevajadzētu rēķināties ar to, ka šašliks būs dievīgs, galu galā tas nav centrālais Gruzijas ēdiens. Ziemā der pievērst uzmanību vietējām zupām – tās lieliski sasilda.

Iesakām izmēģināt laimi cīņā ar hačapuri "laiviņu" kādā no šefpavāra Gia Agerba izveidotā tīkla "Retro" iestādēm. Batumi tas atrodas tieši piekrastē, ostas rajonā.

Ja kompānijā ir pieci, seši cilvēki, pietiks ar vienu hačapuri, ko Gia nosaucis par "Titāniku" (40 lari, 12 eiro), klāt piedzerot gruzīnu limonādi, ko atbilstoši ēstuves nosaukumam salej no retro konusiem, gluži tāpat, kā pirms 50 gadiem.

Izsmalcinātāks variants – restorāns "Sisters" Kutaisi centrā. Kādreizējās bankas telpās trīs māsa radījušas interjeru, kas brīžiem liek aizmirst par ēdienu. Lai gan tas nebūt nav viegli: te pasniedz klasiskus Imeretijas virtuves ēdienus ar savu "odziņu" (noteikti nogaršojiet čahohbili!). Arī vietējo vīnu izvēle ir vairāk nekā cienījama. Ja paveicas, var ietrāpīt dienā, kad restorānā skan dzīvā mūzika.

Pirkt gastronomiskos suvenīrus lielveikalos, tūristiem paredzētajās bodītēs vai lidostā. Čurčellas, žāvētie augļi, garšvielas, rieksti – to visu labāk iegādāties tirgū (piemēram, Kutaisi tas atrodas gandrīz pilsētas centrā). Izņēmums – alkohols, veikalos vīnu, brendiju un čačas izvēle pārsvarā ir ļoti pieņemama.

Demokrātiski. Kafejnīcās un restorānos rēķins var būt par 30-40 procentiem mazāks nekā līdzīga līmeņa iestādēs Baltijā.