Skaistas un neparastas dzirnavas Latvijā

Latvijas Universitātes Latvijas dabas un kultūras pieminekļu datu bāzē apkopotā informācija liecina, ka pie mums ir apmēram 300 vēsturiskas ūdensdzirnavas un vējdzirnavas. Daudzas no tām ir ļoti sliktā stāvoklī un vairs nav darba kārtībā, citas – saglabājušās vai atguvušas savu kādreizējo spozmi un vēl šodien piesaista apmeklētājus. Strauji attīstoties tehnoloģijām, dzirnavu liktenis strauji mainījās 20. gs. – tās vai nu pārbūvēja, aizmirsa vai pameta. Līdz mūsdienām visbiežāk saglabājušās ir ūdensdzirnavas, bet no vējdzirnavām visbiežāk palikušas tikai drupas.

Dzirnavas ir daļa no Latvijas industriālā mantojuma, jo to lielākā vērtība ir senās tehnoloģijas un sarežģītie mehānismi, kas ļāva, piemēram, vējdzirnavām pašām pagriezties izdevīgā virzienā un, atkarībā no vēja stipruma, mainīt pretestību. Dzirnavām bija bremzes, tās pašas cēla smagos maisus un mala miltus, šķirojot pēc rupjuma.

Āraišu vējdzirnavas ir valsts aizsargājamais kultūras piemineklis un Gaujas Nacionālā parka īpašums. Tās celtas Drabešu muižas vajadzībām 1852. gadā, un ir tā saucamā holandiešu tipa vējdzirnavas, kādas Latvijas teritorijā parādījušās 14. gs. Pirmā pasaules kara laikā vējdzirnavas tika izpostītas un tās atkal atjaunoja pagājušā gadsimta 80. gados. Rekonstrukcijas laikā tika atjaunota jumta konstrukcija un fasāde, veikti uzlabojumi iekštelpās un izveidots āra apgaismojums, kā arī izgatavoti jauni vējdzirnavu spārni.

Savulaik dzirnavās mala miltus rupjmaizei un lopbarībai, gatavoja putraimus, bet šobrīd tajās var aplūkot restaurēto iekārtu, kas izvietota vairākos stāvos un nogaršot maltīti ar miežu putraimiem. Katru gadu jūlija pēdējā svētdienā Āraišu vējdzirnavās svin Maizes svētkus. Tad uz dzirnavām sabrauc maizes cepēji no visas apkaimes un viesiem ir iespēja uzzināt no meistariem maizes cepšanas noslēpumus. Papildus ekskursijām, ir iespēja pieteikties nobaudīt dzirnavnieku pusdienas.

Jaunpils ūdensdzirnavas ir viena no Jaunpils muižas pils kompleksa ēkām Jaunpilī. 18. gs., barona fon der Rekes valdīšanas laikā, tika veidots Jaunpils parks un 1802.–1803. gadā blakus pils ūdenskrātuvei uzbūvētas arī Jaunpils ūdensdzirnavas. Sākotnēji dzirnavās veikta graudu apstrāde, kā arī atradusies kokzāģētava un galdniecība. Teju 100 gadus vēlāk – 1905. gadā – dzirnavas, tāpat kā pils, stipri cietušas nemieru laikā. Vēlākos gados dzirnavas atjaunotas un turpinājušas savu darbu.

Šodien dzirnavās saglabājusies 20. gs. 20.–30. gados būvētā dzirnavu iekārta. Ar interaktīvā ekrāna palīdzību iespējams iepazīt dzirnavu vēsturi un graudu pārstrādes procesu. Dzirnavas iespējams apmeklēt gan individuāli, izmantojot īpašo ceļvedi, vai dodoties ekskursijā kopā ar Jaunpils pils Meldersievu. Iepriekš piesakoties, tiek piedāvāta iespēja izmantot programmu, kas ļauj iemācīties atpazīt dažādus graudus un no tiem radītos produktus nobaudīt kā uzkodu.

Kalnvēveru vējdzirnavas cēlis Kalnvēveru saimnieks Ansis Vientiesis ap 1880. gadu uz Kalnvēveru zemes, kas toreiz bija Vecpiebalgas lielākā saimniecība. Vējdzirnavas darbojušās apmēram līdz 1912. gadam, pēc tam pamazām gājušas postā un 20. gs. beigās no tām pāri palicis bija tikai tukšs karkass. Šobrīd par vējenēm rūpējas Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs, lai šī vēsturiskā vērtība nepazustu un saglabātos dabīgā vidē.

Kalnvēveru vējdzirnavās ekspozīcijā atrodas Piebalgas audēju darbarīki, pašaustas segas, linu audumu paraugi, vāgūzī atrodas piebaldzēnu rati, zirglietas, arkli, ecēšas. Stellēs uzvilktajā audeklā savu dzīparu var ieaust arī apmeklētāji.

Ribbes vējdzirnavas (raksta titulbildē) celtas no 1867. līdz 1869. gadam pēc holandiešu tipa projekta, kas tolaik bijis raksturīgs lielām un jaudīgām vējdzirnavām. Savu nosaukumu tās ieguvušas, pateicoties pirmā īpašnieka uzvārdam – Riba. Stāsta, ka par vējdzirnavu celtniecību strādnieki saņēmuši dienā vienu sieku (senlatviešu labības tilpuma mērs) graudu, bet darbu vadītājs – sudraba rubuli.

Dzirnavās, kas ir viens no labāk saglabājušamies šāda tipa arhitektūras pieminekļiem Latvijā, izveidota izglītojoša ekspozīcija "Grauda ceļš", kas stāsta par lauksaimniecības attīstību Zemgalē, graudkopības un maizes cepšanas tradīcijām.

Rideļu ūdensdzirnavas ir no barona Osten-Saken laikiem, un pirmais melderis – Eliass Glāzenaps – baznīcas grāmatā reģistrēts 1759. gadā. Kad 1842. gadā tika izraksts kanāls Mērsragā, savienojot Engures ezeru ar jūru, palielinājās līmeņu starpība un Rideļu ezera caurplūde. Šo situāciju izmantoja grāfs Aleksandrs Lambsdorfs 1866. gadā veco dzirnavu vietā sāka būvēt jaunas jaudīgākas dzirnavas, kuras darbināja liels ūdensrats. Tolaik tur mala miltus, kārsa vilnu un vērpa dziju. Pirmā pasaules kara laikā dzirnavas nodega, bet pēc zemes reformas 1920. gadā tās īpašumā ieguva Kambalu dzimta, kas atjaunoja dzirnavu darbību un dažus gadus vēlāk dzirnavas sāka malt miltus ar akmeni un tās bija iecienītas malēju vidū – graudus veda malt no Mērsraga, Dzedriem, Raudas, Oksles un citām tālām vietām. Dzirnavās mala miltus arī Rīgas makaronu fabrikai.

PSRS režīma Kambalu ģimene bija spiesta atstāt Rideļu dzirnavas, lai atkal tās savā dzimtas īpašumā atgūtu 80. gadu. Dzirnavas otrreiz, Kambalu vadībā, savu darbību atsāka 1992. gadā, un jau pēc diviem gadiem te sāka bīdelēt miltus un ražot mannu, bet 1996. – ražot putraimus un grūbas. Dzirnavas masveidu graudu pārstrādei vairs neizmanto, bet saimnieki uzņem interesentus un izrāda, kā notiek malšanas process un kā no graudiem rodas dažādi malumi.

Rundāles muižas ūdensdzirnavas celtas 18. gs. beigās un atrodas Pilsrundāles centrā. Ūdensdzirnavas savas pastāvēšanas laikā piedzīvojušas divus postošus ugunsgrēkus, taču laika gaitā to darbība tika atjaunota. Tolaik dzirnavas darbojušās ar ūdens spēku un papildus tam bijusi uzstādīta arī tvaika mašīna. 20. gs. 30. gados, kad par īpašnieku kļuva Voldemārs Bergmanis, ūdensdzirnavu ēku atjaunoja un pilnībā nokomplektēja ar tolaik modernākajām firmas "O. J. Keller" dzirnavu graudu pārstrādes mašīnām, kā arī tika izvērsta plaša saimnieciskā darbība: labības pārstrāde, galdniecība, vilnas apstrāde un augļu pārstrādāšana.

Mūsdienās ūdensdzirnavu ēkā izveidots muzejs piecos stāvos, kurā var iepazīties ar dzirnavu darbību. Iespējams sekot līdzi grauda ceļam pa koka šahtām līdz samaltam miltu maisam. Rundāles ūdensdzirnavas šogad sāks savu otro sezonu un drīzumā šajās telpās tiks uzsākta arī alus ražotne.

Valdgales vējdzirnavas ir nozīmīgs valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas slejas 18 metru augstumā. Tās tika uzceltas 1868. gadā un ietilpa Valdgales muižas kompleksā un līdz 1921. gadam piederēja baronu fon Firksu dzimtai. 2000. gadā dzirnavas bija saglabājušās ļoti sliktā stāvoklī – 40 gadus tās bija bez jumta līdz tās iegādājās un atjaunoja itālis Džuzepe Rikardi, kas tajās joprojām saimnieko un uzņem ciemos interesentus. Dzirnavu ēkā izveidota dzīvojamā māja sešos stāvos un tajās var izstaigāt jumta balkonu, no kura paveras plaša un skaista ainava uz apkārtni.