Biju jau pārliecināts, ka nokavēšu. Pirmais sārtums debesīs parādījās jau pusotru stundu pirms saullēkta, kad es vēl nebiju pat pusceļā. Tomēr Kolkas ciemā iebraucu vēl bez saules. Fiksi piesēju somai foto statīvu un soļoju uz pludmali. Horizonts, taisns kā lineāls, pāršķeļ skatu – apakšā tumši zils, bet augšā koši oranžs. Paspēju!
Nolēmu brīvdienās notestēt divas lietas. Patiesībā trīs. Jaunu telefonu, jaunu elektromobili un savu miega slieksni. Cēlos puspiecos, lai uz Kolkas mola paspētu tieši astoņos – dažas minūtes pirms saullēkta. Pa ceļam vēl bija jāieskrien uz piecpadsmit minūtēm palādēt automobili.
Ideja bija vienkārša - uztaisīt pāris kadrus ar vecā mola pāļiem. Garās ekspozīcijas kadrus, jo ir taču ziema, viss ir apmācies un drūms un tumšs. Izrādījās gluži pretēji. Teju pilnīgi skaidras debesis, mierīga jūra un koša, spoža, oranža saule. Līdzi paņemtais statīvs palīka īsti neizmantots, jo tik spožā gaismā par "lēnajiem" kadriem var aizmirst.
Es zināju, ka veco pāļu gali ūdenī izskatīsies skaisti. Bet tāpat kā saullēktu, es negaidīju uz tiem tupošos kormorānus. Tā nu bija papildu medus karote. Vesels bars cēlo putnu tup katrs uz sava staba un, tāpat kā es, gaida saullēktu. Pabildēju, pafilmēju, paskatos vēlreiz pulkstenī, cikos jābūt saulei, un tieši tajā brīdī tā arī izlien no horizonta. Un nevis drusciņ palūr pār malu, bet uzreiz jau ir teju visā apjomā izlīdusi un staro sejā. Es sajūsmā staroju pretī. Arī kormorāni bauda šo mirkli, jo pēc vēsās nakts var sākt sildīties. Viens pēc otra tie izpleš spārnus un uzsūc rīta siltumu.
Blakus ir "jaunais" mols. Protams, man jāuzkāpj arī uz tā. Pašā galā ir neliels ceļamkrāns un laternas - arī uz tām tup, mostas un sildās putni. Pārskatāmā apkārtnē arvien esmu vienīgais cilvēks. Pirms brīža kāds auto aizbrauca pa pludmali, laikam pēc laivas kaut kur tālumā. Kad esmu "izsmēlis" kadrus, no mola dodos atpakaļ uz auto, lai foto statīvu nomainītu pret termosu un maizīšu saini. Nolēmu no mola doties uz Kolkas ragu brokastīs.
Gājiens pa pludmali gan ātri apstājās, jo pēkšņi vairs tālāk iet nebija iespējams. Viļņi šļācas līdz pat krastam, kas izskatās jau pamatīgi izgrauzts. Tālumā var redzēt arī ūdenī sakritušus kokus. Saprotu, ka vismaz kādu gabalu būs jānoiet pa ceļu. Kad tieku atpakaļ pie ūdens, skats ir visai satraucošs – cik vien tālu var saskatīt, viss krasts ir nobrucis, un čupu čupām ūdenī sakrituši koki. Pludmales kā tādas vairs nav. Pa takām gar nobrukušo krastu turpinu ceļu. Tuvāk, tālāk, cik nu takas un paša drosme ļauj. Nogruvums jau nav traki augsts, bet iezvelties ūdenī tāpat negribas.
Aizeju līdz ragam. Pareizāk sakot – līdz vietai, kur kādreiz bija rags. Tā vairs nav. Ir tikai mazs pleķītis, arvien pilns ar sagāztiem kokiem. Tie akmens mūri, pie kuriem reiz varēja pieiet, nu ir tik tālu jūrā, ka nekādi nav sasniedzami. Palūru ap stūri – pludmale jūras pusē vispār vairs neeksistē. Koka laipa, kas ved no autostāvvietas, tagad karājas gaisā. Klimata pārmaiņas jau vairs neklauvē pie durvīm, bet vienkārši nāk iekšā…
Netālu no raga atrodu apsūnojušu cini, pie kura notiesāju brokastis. Ap šo brīdi saule jau uzkāpusi pietiekami augstu un sāk slēpties aiz mākoņiem. Tomēr tas nespēj atņemt prieku par negaidīto saullēktu un piedzīvojumu kopumā. Pēc tam atliek vien atgriezties, vēlreiz pabildēt pāļus un doties mājup. Brīvdiena izdevusies!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
