Latviete Austrālijā: aizmirsu par paisumiem un bēgumiem un pamodos uz peldoša matrača

Rietumaustrālija ir piektais štats, kurā esmu ceļojusi, turklāt arī vispievilcīgākais. Kopš pirmās dienas šajā Austrālijas daļā sešus mēnešus strādāju graudkopības fermā, vadot dažādu smago tehniku gan dienas, gan arī nakts maiņās, lai kvalificētos nākamā gada vīzai.

Pusgads šķita ļoti, ļoti ilgs laiks, esot izolētai no pasaules, tāpēc, tiklīdz nepieciešamo dienu skaits bija nostrādāts un labība iesēta, krāmēju mantas un devos ceļā, lai atgādinātu sev, kāpēc izvēlējos Austrāliju. Protams, pagāja pāris nedēļu, līdz pārliecināju sevi – lai ko es darītu, tas jādara sevis labad.

Solo ceļojums varēja sākties. Vai cilvēki vēlējās piebiedroties? Jā, protams! Kopā esot jautrāk, bet mans mērķis bija pavadīt laiku ar sevi, tāpēc vienam pēc otra lēnām atteicu. Šis brauciens ilga gandrīz divus mēnešus. Ne par maz, ne par daudz. Braucu ar savu mašīnu un gulēju teltī gandrīz visur, izņemot Brūmi, pilsētu, kas bija pēdējā pietura pirms došanās atpakaļ. Cik apskatīts? Daudz, tāpēc koncentrēšos uz tām vietām, kuras palikušas atmiņā visvairāk. Virziens – no Pērtas līdz Brūmei (no dienvidiem uz ziemeļiem un atpakaļ).

Jurjena līča pludmale ir atdalīta ar kāpām, kurās cilvēki nakšņoja. Labākie placīši bija, braucot pa smilšu ceļu nedaudz tālāk. Lai gan mana mašīna nav nekāda smilšu braucēja, daudz nedomājot, zīmi "Vieglajām mašīnām nav ieteicams'' atstāju aiz muguras. Atradu perfektu nostūri, kur uzcēlu telti, izņēmu saliekamo galdiņu, paņēmu grāmatu un izlikos, ka viss okeāns šalc tikai man. Pētot apkārtni, satiku pavecu onkuli, kas uzdeva bieži dzirdēto jautājumu: "Vai tu ceļo viena?" Tā kā nesaskatīju nekādas briesmas, pamāju ar galvu un pasmaidīju. Kā par brīnumu, vīrs, kas izrādījās visu mūžu nostrādājis par policistu, mani paslavēja un pieteica, lai tikai naktīs viena nestaigāju un aizdomīgiem cilvēkiem nesaku, ka ceļoju viena. Tas arī viss. Šķiet, par to, cik bīstami vai droši ir ceļot vienai, pirms šīs sarunas nebiju aizdomājusies, jo temats nelikās tik aktuāls. Aizmigu, klausoties okeānā un pāris pelīšu skraidelēšanā krūmos. Ausis spicēju līdz pēdējam brīdim, kamēr iemigu.

Neliela piekrastes pilsētiņa aptuveni Salaspils lielumā. Dažādi interesanti, radoši veikaliņi šur un tur, skaisti grafiti uz katras otrās ēkas un apslēptas ieliņas, kuras noved vai nu pie kāda augļu koka, vai nelielas kafejnīcas, vai kāda mākslas objekta. Džeraldtona atrodas pie Indijas okeāna, līdzīgi kā vairums turpmāk minēto pilsētu, taču šī pavisam noteikti ir viena no vējainākajām vietām, tāpēc arī pazīstama kā vindsērfinga galvaspilsēta. Lai gan gaisa temperatūra tuvu pie 30°C, saulrieta laikā mugurā vilku vismaz divus džemperus.

Šķērsojot ielu, ievēroju, ka nelielie stabi pie gājēju pārejas ir nokrāsoti kā krītiņi. Interesanti! Apstājos nofotografēt. Pēc pāris minūtēm pie manis pienāca vecāka gadagājuma vīrs un uzsāka sarunu. Pēc brīža skanēja jautājums par manu izcelsmi. Ar lepnumu informēju, ka esmu no Latvijas. Austrālijā latviešu nav daudz, it īpaši Rietumaustrālijā, un vēl jo vairāk tādu, kas ceļo. Nākamajā mirklī Kristofers (tā sauca kungu) laipni lūdza atļauju mani nobildēt, jo nekad nav saticis nevienu no Latvijas. "Protams, kāpēc ne," es attraucu. Vēl pāris minūšu, un onkulis teic, ka ļoti vēlas iedot man Bībeli, lai tā pasargātu turpmākajā ceļā. Tā vietā, lai uzreiz atteiktu, es teicu: "Sarunāsim tā – ja sanāks vēlreiz pavisam nejauši satikties, uztveršu to kā zīmi un paņemšu grāmatu." Ticiet vai ne, satiku vīru tajā pašā dienā dažas minūtes pirms saulrieta. Noruna paliek noruna. Tagad ceļoju ar Bībeli baltos vākos, kurā ierakstīts mans vārds.

Relatīvi neliels, bet ar ļoti iespaidīgiem skatiem. Liels kanjons ar fantastiskām dabas ainavām. Patiesībā jau no iebraukšanas parka teritorijā nākas samazināt ātrumu, lai spētu ar acīm visu skaisto "noķert". Kalbarri parks ir ļoti pārdomāts un lieliski organizēts – apmaldīties nav iespējams. No austrumu skatpunkta tieši virs kanjona un izžuvušas upes devos uz Dabas logu (Nature's Window). Vēl viens pasakains skats. Turpināju ceļu uz nelielo Kalbarri pilsētu, kas atrodas kalnu pakājē, okeāna krastā. Tur pavadīju kādu laiku, vērojot pie kājām peldošos delfīnus. Pa nakti paliku kempingā, kura īpašniekiem bija papildu bizness – zirgu izjādes. Varēja just, ka, salīdzinājumā ar ceļotājiem, zirgiem šeit ir priekšroka. Jutos ļoti komfortabli un droši, guļot pavisam netālu no staļļiem.

Haizivs līcis ir apgabals, kas aptver divus līčus, atdalītus ar pussalu. Malgana aborigēni minēto apgabalu sauc par "Gutharraguda", kas nozīmē "divi ūdeņi". Par spīti plānotajam tūristu pieplūdumam, šķiet, biju atradusi perfektu laiku, lai apskatītu šo nelielo paradīzi. Pievilcīgā nosaukuma vilināta, devos uz Gliemežvāku pludmali (Shell Beach). Garām zīmei, kas stingri pieteica gliemežvākus mājās nevest, devos pastaigā gar krastu, vērojot kristāldzidro ūdeni, kurā šad tad bija manāma kāda medūza. Sniegbaltie gliemežvāki klāja visu krastu.

Izlēmu nekur neskriet un apmesties netālu esošajā pludmales kempingā, kur ierados līdz ar tumsu. Gribēju uzcelt savu pagaidu māju tā, lai līdz ar gaismas iestāšanos, atverot acis, varu redzēt okeānu. Aizrautībā par jauko vietu biju piemirsusi par paisumiem un bēgumiem, jo pulksten 4 no rīta piepūšamais matracis sāka peldēt. Ārā vēl joprojām valdīja tumsa. Telts grīda pavisam slapja, tāpat arī mašīnas atslēgas, drēbes, spilvens, guļammaiss – viss slapjš. Tā kā nakti paredzēju ļoti vējainu, teltī biju salikusi pašas smagākās lietas – mašīneļļas kannu, 20 litru ūdens pudeles un kasti ar produktiem, tāpēc tad, kad steigā vajadzēja glābt, kas glābjams, visi šie smagumi pasākumu vieglāku nepadarīja. Izkāpjot no telts, attapos ūdenī pāri potītēm.

Ceļojot vienatnē, mēs apgūstam dažādas mācības, piemēram, lai kas arī notiktu, pie visa vainīgs esi tu pats. Pārvietoju mašīnu uz sausāku vietu un mantas izliku tā, lai kaut nedaudz pažūtu. Ņēmu jogas paklāju un likos atkal gulēt, tikai šoreiz zem klajas debess. Domāju, ka no malas notikušais pavisam noteikti izskatījās smieklīgi.

Vēl viens dabas dārgums. Indijas okeāna viļņi klintīs izveidojuši pazemes ceļus. Pa tiem ūdens nonāk līdz caurumiem, caur kuriem tas ar spiedienu izšaujas augšup. Ūdens strūklas var sasniegt līdz pat 20 metru augstumu. Pavadot neilgu laiku uz klints augstākās daļas, devos pastaigā nedaudz tālāk, kur varēju nokāpt okeāna krastā. Ūdens ir ļoti dzidrs, tāpēc zivis un koraļļus varēja apskatīt, pat neiekāpjot ūdenī. Pavisam netīšām atradu alu, kurā bija izskaloti daudzi dažāda lieluma un krāsu gliemežvāki.

Pēc aptuveni nedēļas brauciena gar krastu izlēmu nedaudz novirzīties iekšzemes virzienā, lai apskatītu 185 kilometru attālumā esošo nacionālo parku. Ierados vienīgajā kempingam atvēlētajā vietā, kuru no vienas puses ietvēra nepārredzami plašumi un no otras – kalnu grēda. Tieši šis laiks sakrita ar skolēnu brīvdienām, tāpēc knapi atradu vietiņu, kur uzcelt telti. Jau pirmajā vakarā devos pastaigā uz tuvāko ieleju, lai atrastu strautiņa izveidoto ezeru. Kalnos valdīja pilnīgs miers. Bijām pilnīgi izolēti šajā dabas nostūrī. Šī naktsvieta šķita citāda kā pārējās. Mēs visi gulējām pavisam netālu viens no otra, un tas radīja ļoti mājīgu atmosfēru. Bijām aptuveni 50 cilvēki vecumā no 3 līdz pat 95 gadiem. Vismaz 95% no mums bija austrālieši.

Nākamajā dienā devos izpētīt saullēkta skatpunktu, kas atradās klints pašā augšā. Turpat ir ticis izveidots arī soliņš, kur ceļotājiem apsēsties un izbaudīt skatu pār nebeidzamo plašumu. Otrajā dienā atgriezos nedaudz pēc saulrieta un, ejot garām gados vecākam pārītim, sadzirdēju saucam manu vārdu. Pagriezos, un kundze izsaucās: "Madara, kur tu tik ilgi biji? Mēs jau satraucāmies un gribējām sūtīt kādu tevi meklēt!" Nav ne jausmas, kā viņi zināja, kas es esmu, bet pateicos par raizēm un pie sevis nopriecājos – cik jauki, ja kāds par tevi raizējas.

Pēc pāris dienām turpināju ceļojumu gar krastu. Koraļļu līcis (Coral Bay) robežojas ar Ningalo rifu, kas ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma objektu sarakstā. Šo rifu dēvē arī par vienu no pēdējām okeāna paradīzes vietām. Skolēnu brīvlaika dēļ Koraļļu līcis bija tūristu pārpildīts, tāpēc paliku hostelī, kur istabu dalīju vēl ar septiņiem cilvēkiem. Maksāju aptuveni 20 eiro par nakti un paliku pilsētā aptuveni trīs dienas.

Trešajā dienā biju rezervējusi vietu okeāna tūrē, kurā visu dienu pavadījām laivā, lecot ūdenī, lai redzētu zemūdens dzīvniekus. Ar haizivi man paveicās vairāk nekā citiem, lai gan nebiju gaidījusi, ka tās ir tik ātras un pazūd dažu sekunžu laikā. Velnrajas, kas bija šīs tūres nozīmīgākie dzīvnieki, tiek izsekotas no gaisa. Kad rajas tiek pamanītas, to atrašanās vietu paziņo pa rāciju. Rajas iepeld rifā, izmet pāris loku un tad pazūd dziļajos ūdeņos. Tiklīdz kāda raja parādās radarā, laivas izmanto noteiktas stratēģijas, lai tās nenobiedētu un neliktu mainīt virzienu. Uz saucienu "tagad" mēs aši lecām ūdenī un sākām peldēt norādītajā virzienā. Tajā pašā mirklī laiva mūs atstāja un turpināja ceļu uz nākamo punktu, kur "izmest" nākamo grupu. Velnrajas ir ļoti ātras, tāpēc, ielecot ūdenī, ir jātur acis vaļā un jāskatās uz leju. Liels izbrīns mani pārņēma, kad aptuveni metra attālumā ieraudzīju trīs velnrajas – mammu, tēti un mazuli! Tās plivināja savus spārnus (pareizāk – spuras) un savā nodabā devās dziļo ūdeņu virzienā. Abi vecāki bija aptuveni četrus metru plati, bet mazulis, iespējams, uz pusi mazāks!

Nākamajā dienā nolēmu iet pastaigā gar krastu un pavadīt dienu mierā. Pēc aptuveni 30 minūšu gājiena mani apsteidza puisis, čukstot: "Vai haizivis vēl joprojām tur ir?" Nedaudz apmulsu un teicu: "Hmmm... Kādas haizivis un kur?" Turpinājām ceļu kopā līdz nelielam līcītim, kas bija pilns ar mazām haizivīm (aptuveni 60). Izrādās, šī vieta ir tāds kā haizivju bērnudārzs, kur šīs radības nāk ēst mazākas zivis un patveras no citām okeāna plēsoņām. Uz jautājumu, vai šeit atrasties ir droši, blakus stāvošais vīrietis atbildēja: "Viņas ir vairāk nobijušās no tevis nekā tu no viņām!"

Dienu pēc dienas kļuvu aizvien pārliecinātāka par to, ka ceļojums vienatnē ir bijis labākais lēmums manā dzīvē. Kļuvu aizvien drošāka un bezbailīgāka. Nepārprotiet, "galva uz pleciem" man ir bijusi vienmēr, taču šajās nedēļās sapratu, ka daudzas bailes un šaubas ir tieši mūsu galvās...

Pavisam drīz turpināju ceļu Eksmutas (Exmouth) virzienā, kas ir ostas pilsēta Ningalo rifa ziemeļu daļā. Pirms stāstīt, kā sasniedzu plānoto tās dienas gala staciju, pastāstīšu nedaudz par pašu ceļu... Braucu gar krastu un noskatīju kādu kempinga vietu tieši pirms pilsētas, un domāju, ka braukt pa apkārtceļu būtu interesantāk. Svarīgākā informācija, kuru biju palaidusi garām, brīdināja, ka izvēlētais ceļš piemērots tikai pilnpiedziņas mašīnām un ka būs jāšķērso ūdens straume. Pēc aptuveni stundas brauciena pa smilšaino ceļu beidzot arī iestrēgu. Laimīgā kārtā kāds brauca garām un mašīnu izvilka, pārvaicājot, vai tiešām vēlos turpināt ceļu. Atbildēju apstiprinoši.

Turpināju ceļu un vēl pēc stundas iestrēgu atkal, šoreiz tā kārtīgi. Pirmā mašīna, kas brauca garām, palīdzēja atbrīvot riepas un auto apakšu no smiltīm. Diemžēl braucējam nebija virves, tāpēc pateicu paldies un atvadījos. Pēc 30 minūtēm garām brauca vēl viena mašīna, taču arī šiem cilvēkiem virve bija palikusi mājās.

Saule jau atradās pie horizonta. Uz mašīnas atstāju zīmīti: "Esmu iestrēgusi un devos vērot saulrietu".

Pagāja visa diena, līdz garām pabrauca seši džipi. Protams, vīri apstājās un prasīja, vai vajag izvilt, un noteicu, ka jā. Uz jautājumu "Cik ilgi tu jau gaidi?" atbildēju: "No vakardienas." Puiši pasmējās, un es tāpat. Piecas minūtes – un mans auto gatavs doties tālāk. Pirms aizbraukšanas "glābēji" gan noteica: "Diez vai tu tālu tiksi, jo ceļš labāks nepaliek." Es atbildēju: "Esmu tikusi pārāk tālu, lai grieztos atpakaļ." Samazināju spiedienu riepās, uzņēmu ātrumu un pēc 30 minūtēm atdūros pie ūdens straumes, kas bija šī trakā apvedceļa pēdējais pārbaudījums. Izkāpu no auto un gāju pārbaudīt ūdens dziļumu. Gandrīz līdz ceļiem! Pacēlu galvu un ieraudzīju tos pašus vīrus otrā krastā saucam: "Vai esi pārliecināta?" Ievilku elpu, pamāju ar galvu un devos uz mašīnu. Nedaudz ieskrējos, lai uzņemtu ātrumu, un, daudzu acu pavadīta, šķērsoju ūdens straumi. Pusceļā gandrīz zaudēju ticību, bet auto godam izturēja. Protams, lai uzbrauktu otrā krastā, bija jāšķērso smilšu kaudze, kurā arī iestrēgu, bet tas nekas – puišiem virve jau bija gatavībā, un pēc piecām minūtēm biju ārā. Kārtējo reizi pateicos par palīdzību, kad viens no puišiem noteica: "Dzīvoju te 25 gadus un vēl nevienu nebiju redzējis šķērsojam straumi ar vieglo auto!"

Beidzot sasniedzu Eksmutu, kas ir viena no ceļotāju visvairāk iecienītajām vietām visā Rietumaustrālijā. Snorkelēšana, peldēšana un makšķerēšana ir galvenā nodarbe gan vietējiem, gan tūristiem. Ningalo rifs stiepjas 300 kilometru garumā, no Koraļļu līča līdz pat Eksmutai. No augusta līdz oktobrim zilajos ūdeņos ir redzami vaļi, kas ceļo uz ziemeļiem, bet nākamajos mēnešos visa uzmanība tiek vērsta uz lielajiem bruņurupučiem. Austrālija ļoti sargā savus krastus, dzīvniekus un parkus, tāpēc bruņurupuču pārošanās sezonā daudzas pludmales tiek slēgtas, lai neiztraucētu šo svarīgo procesu.

Pati pilsēta ir pavisam maziņa, bet spēj nodrošināt ar pašu nepieciešamāko. Šī ir viena no tām vietām, kur bez mašīnas neiztikt. Pussalas lielāko daļu aizņem nacionālais parks "Cape Range". Ļoti kalnains, ar fantastiskiem skatiem uz kanjoniem un vairākām kalnu takām. Braucot no Eksmutas kalnu virzienā, palūkojoties pār plecu, mieloju acis ar skaisto skatu, kurā okeāns satikās ar zemi un zeme ar kalniem.

Nedaudz par snorkelēšanu. Daudzās vietās straume ir ļoti spēcīga, tāpēc noteiktos posmos mantas jāatstāj atzīmētajā punktā un, lai dotos ūdenī, jāiet uz pavisam citu vietu. Tādējādi peldētāji tiek pasargāti no aizpeldēšanas. Neskatoties uz to, šī apgabala zemūdens pasaule bija pilna dažnedažādām zivīm un līdz pat piecus metrus lieliem varavīksnes toņu koraļļiem. Lai gan mani nekad īpaši nav saistījis ūdens, Eksmuta dāvāja pavisam citu skatpunktu uz to, kas notiek zem ūdens.

Ar to bija nedaudz pagrūti, jo, kā minēju, pilsētiņa ir pavisam maza un kempingi nacionālajā parkā nav paši lētākie. Jāatgādina, ka Austrālijā nav kā Latvijā, kur var uzcelt telti, kur sirds kāro. Sodi ir lieli. Par spīti tam, paklausot draugu padomam un atzīmētam krustiņam manā kartē, devos uz kādu apslēptu placīti krūmos, kur policija nav redzēta jau ilgu laiku. Sekojot norādēm, sākumā nedaudz šaubījos, līdz nonācu līdz pakalna otrai pusei, kuru no asfaltētā ceļa nevar redzēt. Uz šādām vietām jādodas klusiņām un pēc saulrieta, tā, lai neviens neredz. Nonākot galā, pamanīju vēl vienu mašīnu. Apstājos netālu un gāju "izostīt gaisu". Mans jaunais kaimiņš izrādījās 24 gadus vecs puisis vārdā Toms. Ieraugot mani, viņš noteica: "Ja tu nebūtu atbraukusi, es te viens pats nepaliktu! Hmmm... Gribi pievienoties uz vakariņām?" Protams, vakariņu ideja man pat ļoti patika. Toms palīdzēja uzcelt telti, un jau nākamajā mirklī mielojāmies ar dabā gatavotu maltīti.

Nakšņojām šajā vietā vēl pāris nakšu un vēl joprojām tikai divatā. Brokastis ēdām kopā, tad grāmatu lasīšanas laiks un satikšanās pēc tumsas iestāšanās. Pēdējā rītā mums pievienojās emu, kas ieradās brīdī, kad krāmēju mantas. Šķiet, bijām trāpījušies tieši viņa ceļā, it īpaši tad, kad tam ļoti sagribējās spēlēties ar manu guļammaisu! Aptuveni divus metrus lielais emu nemaz nesteidzās prom, tāpēc centāmies trokšņot, sitot katlus un citus priekšmetus. Protams, tas viņam nepavisam nepatika! Lecām uz Toma mašīnas jumta, kur sēdējām vēl aptuveni 30 minūtes. Emu pāris reižu apgāja apkārt mašīnai un tad izlēma mūs likt mierā.

Dienā, kad atstāju Eksmutu, biju ceļojusi jau aptuveni trīs nedēļas. Viss šķita tik vienkārši un viegli. Viss, kas ar mani notika, bija lieliska pieredze un kaut kas, ko nekad nevēlētos aizmirst. Divi mēneši ceļā ir ilgs laiks, lai visu aprakstītu vienā reizē, tāpēc izlēmu savu pieredzes stāstu sadalīt.