"Ar draudzenēm februārī uz trim nedēļām aizbraucām uz Spāniju, lai strādātu attālināti ārpus Latvijas. Mums visām trim patīk būt dabā – iet, kāpt un rāpties, tāpēc brīvo laiku tur pavadījām, ejot pa kalnu takām, lai gan sākotnēji tāda mērķa mums nebija," saka pieredzējusī ceļotāja un kalnos kāpēja Elisa Rudzīte. Viņa mudina ikvienu kādreiz izmēģināt kalnos kāpšanas pieredzi, jo sajūtas, atrodoties kalnos, ir neaprakstāmas un nav pielīdzināmas nekam citam. Kalni ir domāti visiem – arī mazāk aktīvi cilvēki un ģimenes ar bērniem var izstaigāt vieglākās takas.
Pirms doties kāpt kalnos, Elisa iesaka noskaidrot kalnu takas grūtības pakāpi un iešanas ilgumu. Šajā gadījumā kopējā distance nav tik svarīga, cik laiks, kas jāpavada ceļā. "Kalnu taka var būt īsa, bet, ja tā ir stāva un ar daudziem slīpumiem, kāpiens būs ilgs, bieži vajadzēs apstāties, lai atpūstos, padzertos. To es saku no pieredzes, jo reiz Jaunzēlandē ar vīru izlēmām kāpt "Avalanche Peak" takā Artūra kalnu pārejā, bet pirms tam neko nenoskaidrojām par to un devāmies kā parasti – ar ūdens pudeli un uzkodām.
Taka jau pirmajos desmit metros bija stāva kā siena, un mēs rāpāmies ar visām četrām. Pēc katra nākamā līkuma šķita, ka kļūs vieglāk, bet nekļuva. Katram pretimnākošajam prasījām, cik tālu vēl jākāpj līdz virsotnei, un atbilde vienmēr bija – vēl pāris stundu. Kopumā mēs augšā kāpām sešas stundas, lejā klupdami krizdami pirms tumsas iestāšanās nocilpojām pa trīs. Mums paveicās, ka Jaunzēlandē ir tīri strauti un mēs varējām papildināt ūdeni turpat kalna strautiņos. Ēdiena gan mums nebija daudz līdzi, arī apģērbušies nebijām silti, bet kalnos ir tā – jo augstāk tu kāp, jo neparedzamāki laikapstākļi kļūst. Kalna pakājē stāvi un laiks ir superīgs, bet augšā, virsotnē, ir auksts, brāzmains vējš un pat sniegs," Elisa stāsta, kas jāņem vērā pirms jebkuras došanās kalnos, un atkārtoti uzsver, ka jāņem vērā mānīgie laikapstākļi kalnos. "Ar visu savu kāpelēšanas pieredzi es Polijā, Tatros, dabūju karstuma dūrienu, jo bija vējains laiks un temperatūra vidēja, bet saulīte kārtīgi "iedeva", un, nokāpusi lejā, mašīnā saļimu."
Viņa stāsta, ka kādreiz domāja – lai kāptu kalnos, vajag speciālus apavus, bet pēc pieredzes sapratusi, ka tie ne vienmēr vajadzīgi, īpaši, ja kāpšana ir viegla un īsa. "Ja kalns ir pamatīgs un jārāpo uz visām četrām vai jāpieturas pie virvēm, visbiežāk labāk uzvilkt speciālos pārgājienu apavus, īpaši, ja ikdienā daudz nestaigā un potītes ir vājas. Zinu, ka ir kāpēji, kas uzskata, ka speciālie kalnu zābaki nav vajadzīgi, bet katrs iet, kā viņš jūtas vislabāk. Man patīk iet manos "mamuta" zābakos, kuros jūtos kā visurgājējs."
Kalnu takas Spānijā ir dažādas – no grūtām līdz ļoti vieglām. Piedāvājam iepazīties ar Elisas izmēģinātajām. Tās bija salīdzinoši vieglas un piemērotas visu vecumu cilvēkiem, tāpēc, ja ir ērti brīvā laika apavi un aktivitātei paredzētajā dienā laikapstākļi ir labi, garantēts patīkams piedzīvojums ikvienam, kas vēlas izbaudīt krāšņus skatus.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
