Ko redzēt un piedzīvot Gaiziņkalna tuvumā?

Ogres labā krasta pietekas Akmeņupītes ūdenskritums ir ainaviska vieta mežā – upes gultnē viens pie otra saspiedušies dus apsūnojuši akmeņi. Upīte kādreiz saukta arī par Velna dzirnavām, jo leģenda vēsta, ka Velns esot nesis akmeņus maisā, lai kalnā taisītu dzirnavas, bet gaiļa pusnakts dziedājums to pārsteidzis, un maiss pasprucis vaļā, tāpēc tagad pavasaros palu ūdens krākdams iet pa akmeņiem kā pa dzirnavām. Ūdenskritums atrodas starp lielām lakšu audzēm, tādēļ nedrīkst nokāpt no jau iestaigātās taciņas, kas uz to ved. Jāņem arī vērā, ka uz krācēm jāiet nedaudz vairāk nekā divus kilometrus no automašīnas stāvvietas pa taciņu ar norādēm.

Ērgļu viduslaiku pils teritorija vēsturiski bijusi Ērgļu centrālā vieta, un pils ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis. Pilskalnā uzstādītas mākslinieka Ivara Mailīša skulptūras "Ērgļu sargsuņi", kas ir kādreizējo pils saimnieku Tīzenhauzenu dzimtas dārgumu sargātāji, jo, kā vēsta leģenta, dārgumi joprojām atrodas pils pazemē. Pilskalna galā atrodas arī koka lapene, kuras griestos atspoguļoti vēsturiski zīmējumi, un no tās paveras skaists skats uz Ogres upes līkločiem.

Viduslaiku pils piekļaujas Ērgļu pils muižas kompleksam, kas ir apkārtnē kultūrvēsturiski nozīmīga vieta, un šajā teritorijā apskatāma piemiņas plāksne un tēlnieka Jāņa Zariņa veidotais Rūdolfa Blaumaņa krūšutēls. Rakstnieka vecāki Ērgļu muižā bija kalpu ļaudis un dzīvoja pārvaldnieka mājā un, pirms Blaumaņi pārcēlās uz Brakiem, Rūdolfs piecus gadus aizvadīja muižā.

Angļu pāris Ians un Džoanna izveidojuši saimniecību, kurā lolo un audzē alpakas. Interesentiem tiek piedāvāta aplaku apskate, stāstījums par to audzēšanu, cirpšanu un vilnas apstrādi un iespēja izvest tās pastaigā. Saimniecībā "Griezītes" alpaku cirpšana notiek maijā, turklāt maijs un jūnijs ir laiks, kad ganāmpulkam pievienojas jaundzimušie alpacēni, tāpēc, ja brauksi ciemos šajā laikā, varēsi samīļot alpaku mazuļus. Jāņem vērā, ka saziņa ar alpaku saimniekiem notiek tikai angļu valodā.

Vidzemes augstienē viena no skaistākajām vietā ir "Braki". Te dzīvojis un darbojies modernās dramaturģijas pamatlicējs latviešu literatūrā Rūdolfs Blaumanis. "Braku" mājas vēstures avotos pirmo reizi minētas 1811. gadā, savukārt Blaumaņi tajās sāka dzīvot 1868. gadā. Latviešu klasiķis šajā sētā stādīja kokus un uzrakstīja lielāko daļu savu daiļdarbu. Šobrīd te ir Blaumaņa memoriālais muzejs. Braku sētu veido astoņu ēku komplekss un tās visas restaurētas un veidotas tā, kā tas bijis rakstnieka dzīves laikā. Braku takas aizved uz Zibensšķelto akmeni, Edgara skulptūru, Simtsoļu taciņu, Noliņa ābeli, Pieminekļa akmeni, Jāņkalniņu, Pirtsgravas avotiņu.

Ja viesojies Brakos, noteikti aizdodies uz ezeram otrpus esošajām "Meņģeļu" mājām, kurās 19. gadsimta sākumā saimniekoja latviešu mūzikas kultūras pamatlicēji – brāļi Pēteris, Andrejs, Juris un Pāvuls Jurjāni. Šobrīd memoriālā muzeja teritorijā atrodas dzīvojamā māja, klēts, stallis, pirts, piemiņas akmens, "Gaismas ritenis" un "Dziesmu kalns" – 22. Vispārējo Dziesmu svētku simbols.

Apmēram divus kilometrus no Gaiziņkalna pie Bolēnu mājām, Bolēnu kalna austrumu nogāzē, ainaviskā vietā skaļi burbuļo skaistais Bolēnu avots, ko tautā sauc arī par Acu avotu, Laimas vai Veselības avotu. Šis ir viens no populārākajiem dziednieciskajiem avotiem Latvijā, kas turklāt ir aizsargājams ģeoloģiskais un ģeomorfoloģiskais dabas piemineklis. Tiek uzskatīts, ka ainaviski un kultūrvēsturiski vērtīgais avots ir hipsometriski augstākais mūsdienās tekošais avots Latvijā – tas atrodas apmēram 262 metrus virs jūras līmeņa. Pats avots atrodas astoņu metru dziļumā ošu gravā un ir apmēram 20–30 metrus dziļš. Interesanti, ka tajā visu gadu ūdenim nemainīgi ir septiņu grādu temperatūra. Tuvumā avotam ir Dēklaiņu un Abrienas kalns, Vālēnu ozols.

^{Foto: Publicitātes foto}

Krustkalnu rezervāts ir viens no četriem dabas rezervātiem Latvijā, kuru drīkst apmeklēt tikai no 1. maija līdz 31. oktobrim Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieka pavadībā. Rezervātā ir liela mežu daudzveidība un pļavas pauguru nogāzēs, to avoti ir bagāti ar kaļķi un veido mazus purvus vai ezerus. Cauri rezervātam tek Svētupe un tās pieteka Niedruška, kā arī tajā ietilpst 13 ezeri, no kuriem lielākais ir Dreimaņu jeb Svētes ezers. Rezervātu gida pavadībā var apskatīt, ejot pa divus kilometrus garu taku. Pie rezervāta atrodas arī 26 metrus augsts skatu tornis, kura apmeklēšanu nav nepieciešams iepriekš pieteikt. Rezervātā ir liela dabas un dzīvnieku daudzveidība un interesantas ir saldūdens avotu izplūduma vietas, kurās veidojušies kaļķu nogulumi.

Senatnē tagadējās Vestienas muižas vietā bijusi lauku nocietinājumskanste, bet 18. gadsimtā tās vietā uzcelts muižas komplekss, bet aizsarggrāvji pārveidoti par gleznainiem dīķiem. Vestienas muiža kādreiz saukusies "Heinricha Tolka muiža pie apcietinājuma". Parādes pagalmu ietver grāvji, aiz kuriem iebraucamā ceļa abās pusēs būvēts stallis un klēts ar lieveņa arkādi, bet kungu māja celta pretī iebraucamam ceļam uz kādreizējās munīcijas noliktavas pagrabiem. Muižai ir piegulošs romantisks ainavu parks ar lapeni, kas veidots 19. gadsimta vidū. Uz Vestienas muižu ved ceļš pa vecu liepu un ošu aleju, kurā mīt īpaši aizsargājama marmora rožvabole, tādēļ aleja ieguvusi aizsargājamās teritorijas statusu.

Īpaša kokaugu kolekcija Vidzemes augstienes dienvidos apskatāma "Latvijas Valsts mežu" Kalsnavas arborētumā. Te atrodas 25 metrus augsts skatu tornis, no kura paveras skats uz 143 hektārus plašo teritoriju ar citzemju kokaugu stādījumiem rindās un grupās. Te var ieraudzīt burvju lazdas, tulpjukokus, parūkkokus, čūskegles, sniegpārslu kokus, korķa kokus, zīdkokus un citus citzemju kokaugus, kas adaptējušies mūsu klimatiskajiem apstākļiem.

Aiviekstes upe ir lielākā Daugavas pieteka un uz tās atrodas hidroelektrostacija (HES), kas vēsturiski bija vienkāršas lauku dzirnavas, kuras pagājušā gadsimta sākumā pārtapa par tolaik lielāko HES Latvijā un pirmo, kas sāka ražot elektrību. Pēc Aiviekstes HES uzbūvēšanas upes labajā krastā sāka veidoties apdzīvota vieta Aiviekste. Interesanti, ka no 1932. līdz 1944. gadam spēkstacijai līdzās darbojās raidstacija. Te tolaik bija augstākie koka radiomasti Eiropā un par to celtniecības pieredzi interesējās amerikāņu speciālisti. Līdz mūsdienām saglabājušies mastu atsaišu balstu betona pamati.

Informācijas sagatavošanai izmantoti materiāli no Madonas novada pašvadības tūrisma un Nacionālās enciklopēdijas mājaslapas.