Haskiji, ziemeļblāzma, ogļrači – stāsts par ceļojumu uz Svalbāru, kur nedrīkst ne piedzimt, ne nomirt

Esam Longjērbijenā. Tā ir viena no vistālākajām pastāvīgi apdzīvotajām pilsētām planētas ziemeļos – pusceļā starp Norvēģijas tālāko punktu un Ziemeļpolu. Vēl tālāk ir tikai polārpētnieku stacijas, leduslāči un ledāji. Jau no lidmašīnas skati pārsteidz – kalni, ledāji, sasalusi jūra. Grūti noticēt, ka tiešām tuvojamies šai maģiskajai mūžīgā sasaluma teritorijai. Svalbāras salu arhipelāga lielākā sala ir Špicbergena (tāpēc arī bieži kļūdaini visu teritoriju sauc par Špicbergenu). 1920. gada Svalbāras līgums un 1925. gada Svalbāras akts nosaka, ka arhipelāgs ir Norvēģijas pārvaldībā, tomēr tā ir brīva ekonomiskā teritorija un nav ne Šengenas, ne Eiropas ekonomiskā zona; pat norvēģiem, šeit iebraucot, ir jāuzrāda pase. Lai arī te nav nepieciešama vīza ne ceļošanai, ne strādāšanai, te dzīvot un strādāt nespēj kurš katrs. Cilvēki, kas šeit dzīvo – ap 50 dažādu tautību pārstāvji, pārsvarā sākotnēji ir atbraukuši uz īsu laiku, bet šī vieta viņus ir tā apbūrusi, ka ir palikuši vai pēcāk atgriezušies, jo pat naktīs sapņojuši par šo burvīgo zemi. Vēl šeit dzīvo ogļrači, kas atbrauc uz laiku strādāt skarbajos Arktikas apstākļos. Svalbāra ir arī ģeologu un pētnieku paradīze – te atrodas Arktiskās izpētes centrs.