Dzīve pie upēm: ko apskatīt Kauņas reģionā?

Raudondvaras muiža ir Lietuvas 17. gadsimta renesanses arhitektūras piemineklis, un tā atrodas netālu no Nevēžas upes ietekas Nemunā. Muižas kompleksa galvenā ēka ir pils, taču tai pieguļ arī 3,8 hektāru plašs parks, saimniecības ēkas, stallis, ledus pagrabs un oranžērijs. Muižas parkā aug sarkanā kļava, veimuta priede, krūmliepa, pavasarī plaukt ēdelveisi. Tāpat muižas parka teritorijā iespējams sastapt vairākus dekoratīvus elementus – no ziediem veidotu dejojošu meiteni, skulptūras un gaismas objektus kokos.

Savulaik muižu pārvaldīja valsts ievērojamākie augstmaņi Grāfi Tiškeviči, kas Raudondvari pārvērta par greznu grāfu rezidenci, kurā bija sakrāti mākslas dārgumi, retas grāmatas, eksotisku dzīvnieku un augu kolekcijas. Vienubrīd muižas teritorijā dzīvojis pat krokodils.

Mūsdienās muižā tiek stāstīti nostāsti par tā laika kultūras dzīvi, augstdzimušo bērnu audzināšanu un mecenātismu. Atjaunotajā muižas parkā zied senās rožu šķirnes, pilī notiek konferences, koncerti un kāzu ceremonijas. Muižas zirgu audzētavā ierīkots mākslas inkubators, kur uzturas jaunie mākslinieki. Galvenajā muiža ēkā apskatāmas vairākas ekspozīcijas – mednieku trofejas un interjera priekšmeti, augstmaņu darba telpas un viesu pieņemšanas zāle, kā arī senlaicīgo tērpu kolekcija, ko veidojusi kāda no muzeja darbiniecēm. Tikmēr oranžērijā iespējams ieturēt smalku maltīti lustru izgaismotās telpās, vai sasveicināties ar papagaili, kas lidinās ap iekštelpās esošajiem augiem.

Kalautuva ir viens no skaistākajiem kūrorta ciematiem Nemunas krastos, kurš pēc skata un izkārtojuma atgādina parku. Starp citu, tālajā 1933. gadā Kalautuva tika deklarēta kā pirmā kūrorta pilsēta Lietuvā. Gidi stāsta, ka kādreiz Eiropas ārstu starpā bijis teiciens: "ja Kalautuva tevi neizārstēs, tad nekas to nespēs", turklāt ciemata unikālo veselības piedāvājumu jau kopš pagājušā gadsimta aktīvi izmanto kā pašmāju tūristi, tā arī cilvēki no, piemēram, Vācijas, ASV un Kanādas.

Arī mūsdienās Kalautuvā iespējams stiprināt veselību rehabilitācijas centros, tāpat ciemata teritoriju caurvij vairāki pastaigu un velo maršruti, kuru garums svārstās no diviem līdz sešiem kilometriem. Viena no šādām apskates pastaigu takām ietver Dievu un dievību aleju, kurā izstādītas vairākas mākslas plenēru laikā veidotas koka skulptūras par godu pagānu dieviem.

Tomēr unikālais šajā ciematā noteikti ir avotu ūdens, kam jau izsenis piedēvētas ārstnieciskas īpašības. Veselības veicināšanai ūdens brīvi pieejams Kalautuvas dzirdinātavā, kas darbojas visu cauru gadu un 24 stundas diennaktī. "Biuvete" brīvpiekļuves ūdens strūklaka pašlaik ir vienīgais šāda tipa projekts Lietuvā, taču pašvaldībā atklāj, ka tā popularitāte ir tik liela, ka nākotnē plānots izbūvēt līdzīga veida labiekārtotus ūdens piekļuves punktus.

Vilikjas ciemata vēsture datējama jau ap 15. gadsimtu, un tā savdabība slēpjas kalnainajā reljefā. Lai arī ciemats ir salīdzinoši neliels, pārvietošanās tajā atgādina teju vai Itāliju. Ciemata vēsturi caurvij vairāki nozīmīgi ugunsgrēki, kas vairākkārt nopostījuši tā celtnes un svētvietas, taču, līdz ar 20. gadsimtu, kad kalna galā uzbūvēta Svētā Jura baznīca, pilsētas vēsturē sācies jauns attīstības posms.

Sv. Jura baznīcas celtniecība sākta tālajā 1901. gadā, un tā uzskatāma par izteiktu neogotikas eksemplāru. Baznīcas torņu augstums sasniedz 35 metrus, taču arī bez kāpšanas to smailē uz apkārtējo ciemata teritoriju paveras apbrīnojams skats. Starp citu, izejot pa baznīcas teritorijas aizmugurējiem vārtiņiem un, dodoties caur pārdesmit metru garo koku aleju, iespējams nonākt skatu vietā, no kuras fotogrāfijās iespējams tvert gleznainos Nemunas upes līkločus.

Vilkijā noteikti jāapmeklē arī slavenā Lūisa Ārmstronga parks. Saskaņā ar vēstures liecībām 19. gadsimta otrajā pusē tieši šeit dzīvojuši pazīstamā amerikāņu džeza mākslinieka vecāki Karnovski, kas adoptēja talantīgo jaunekli Ņūorleānā. Ārmstrongam veltītais laukums ciematā atvērts 2021. gadā, un tajā rodami 13 mūzikas atskaņojoši elementi, kuros izskan mākslinieka zināmākie skaņdarbi.

Tāpat Vilkijā vērts apmeklēt neskaitāmās koka skulptūras, kas atspoguļo ne tikai reliģiskos tēlus, bet arī pilsētas simbolu – ugunsdzēsēju, parādu piedzinēju, kalēju, zirgaudzētāju un daudzus citus tēlus, kas vēsta par Vilkijas vēsturi un dzīvesveidu. Līdztekus Nemunas upi no Vilkijas līdz otram krastam iespējams šķērsot ar pārcēlāju, kas ceļotājiem var ietaupīt 60 kilometru garo apkārtceļu, izzinot Kauņas reģiona ciematus.

Pirmoreiz Zapiškis ciemats vēstures liecībās minēts 1575. gadā, un cauri vēsturei šī teritorija vairākkārt mainījusi savu nosaukumu. Pašlaik ciema teritorijā dzīvo aptuveni 2700 iedzīvotāju un šī vieta kļuvusi arvien populārāka tūristu vidū. Jāatzīmē, ka Zapiškis ciems ir draudzīgs velobraucējiem un pārgājienu mīļotājiem, jo šeit veicami dažādu grūtības pakāpju un garuma maršruti gar Nemunas upi. Tāpat Zapiškis ir lieliska vieta romantiskām brīvdienām uz ūdens, kur atpūtniekus starp dažādajiem kūrorta ciematiem pārvadā kuģītis, vai ekstrēmākiem piedzīvojumiem, piemēram, pieveicot klinšu sienu sporta kompleksā "Pegonia Park".

Tomēr par Zapiškis galveno tūrisma objektu iespējams uzskatīt Svētā Jāņa Kristītāja baznīcu, kas ir viens no unikālākajiem apskates objektiem visā Nemunas upes krastā. Baznīca celta 16. gadsimtā un tā piedzīvojusi vairākas demolācijas, atjaunošanas un dabas katastrofas. Visvairāk tā cietusi plūdos un Pirmajā pasaules karā, taču pašlaik šī gotiskā celtne atjaunota un tiek izmantota kultūras pasākumu organizēšanai. Viens no populārākajiem notikumiem šeit ir Nacionālais Pūķu festivāls "Starp zemi un debesīm".