Bibliotēka kā muzejs – greznākās bibliotēkas pasaulē

Prāgas Strahovas klosteris dibināts 1143. gadā. Savukārt 17. un 18. gadsimtā tajā veikta liela pārbūve – tika izveidota Teoloģiskā zāle, kas mūsdienās pārtapusi par bibliotēku. Griestus rotā Antona Maulberča (Anton Maulbertsch) freska "Cilvēces intelektuālais progress", kurā ir motīvi no Ādama un Ievas līdz klasiskajiem filozofiem. Šobrīd bibliotēkā glabājas vairāk nekā 42 000 grāmatu sējumi.

2011. gadā Štutgartes pašvaldības bibliotēka pārcēlās uz jauno ēku, ko projektējis arhitekts no Korejas. Kaut arī no ārpuses ēka izskatās pēc vienkārša pelēka kuba, vakarā tā sāk mirdzēt zilā krāsā, kas apbur gan vietējos iedzīvotājus, gan tūristus. Bibliotēka ir atvērta ikvienam. To simbolizē sudraba krāsas uzraksti uz bibliotēkas ārsienām: angļu valodā uz rietumiem, vācu valodā uz ziemeļiem, korejiešu valodā uz austrumiem un arābu valodā uz dienvidiem.

Savulaik tā bija karaliskā bibliotēka, kuru uz šīm telpām pārcēla Luijs XIV, kad Luvrā ap 1660. gadiem beidzās vieta tur esošajā bibliotēkā. Sākotnēji ēka bijusi kardināla Mazarīna pils, kurš bija īsts grāmatu kolekcionārs. Pēc nāves 1661. gadā viņš savu kolekciju novēlēja valstij, bet vēlāk bibliotēka paplašinājās blakus esošajās ēkās. Slaveno lasītavu 19. gadsimta otrajā pusē projektēja Pjērs Fransuā – Henri Labrouste (Pierre-François-Henri Labrouste), kuru iedvesmoja Parīzes tirgi un dzelzceļa stacijas.

Bibliotēka tika uzbūvēta 1999. gadā kā piebūve Dānijas Karaliskās bibliotēkas vecajai ēkai Kopenhāgenas centrā. Ēku projektēja dāņu arhitekts, un tā ir pārklāta ar pulētu melnu granītu, kuram ir pārsteidzoša "plaisa" centrālajā stikla sienā. Tā savukārt dod dabisku gaismu bibliotēkas ātrijam.

Septītajā gadsimtā netālu no Konstances ezera īru mūks izveidoja mazu būvi, kura viduslaikos pārtapa par vienu no bagātākajiem klosteriem. Vēlāk šeit tika izveidota bibliotēka. Tā pārdzīvojusi ugunsgrēkus, Ungārijas iebrukumu, ticības reformāciju un pat abatijas sekularizāciju 18. gadsimta beigās. Taču tā joprojām ir viena no nozīmīgākajām viduslaiku manuskriptu kolekcijām pasaulē, bet tās greznajā rokoko ēkā atrodas aptuveni 160 000 grāmatu.

Senās Aleksandrijas bibliotēka, kuru 3. gadsimtā pirms mūsu ēras uzcēla Ēģiptes valdnieks Ptolemajs, bija sava laika nozīmīgākais mācību centrs pasaulē. Mūsdienās Aleksandrijas bibliotēka ir veltījums zinātnieku sasniegumiem, turklāt tā ir svarīga arābu un franču tekstu krātuve. Arī bibliotēkas arhitektūra cildina izglītības ideālus: no granīta būvētajās ārsienās izgrebtas rakstzīmes 120 pasaules valodās.

19. gadsimtā Baltimora bija rosīga ostas pilsēta uz kuru laimi meklēt devās daudzi bagāti cilvēki. Tā uz Baltimoru ieradās tirgotājs Džordžs Pībodijs (George Peabody), kurš dibināja bibliotēku. Savukārt 1982. gadā bibliotēka tika iekļauta Džona Hopkinsa universitātes sastāvā. Ēku projektēja Edmunds Džordžs Linds (Edmund George Lind), kurā ir iespaidīga centrālā lasītava ar sešu stāvu no dzelzs kaltām galerijām.

Bibliotēkas vēsture sākās 11. gadsimtā, kad tā bija Svētā Klementa kapela. Laika gaitā tā bija gan dominikāņu klosteris, gan jezuītu koledža, gan universitāte. Taču bibliotēka šeit ir kopš 17. gadsimta un tagad tā ir Čehijas Nacionālā bibliotēka. Barokālajā interjerā glabājas daudzas jezuītu relikvijas, tostarp ordeņa svēto portreti un ordeņa locekļu radītie globusi.

Trīsvienības koledžas bibliotēkā vienmēr pulcējas tūristi, jo šeit var apskatīt nozīmīgu Īrijas nacionālo dārgumu – 9. gadsimta evaņģēlija grāmatu, kura šobrīd tiek izgaismota. Tāpat kā Kembridžas bibliotēkā, arī šeit lasītavu rotā izcilu rakstnieku un koledžas mecenātu marmora krūšutēli, kurus veidoja Roubiliaks (Roubiliac) un Šīmeikers (Scheemakers).

Vatikāna bibliotēka noteikti ir viena no iespaidīgākajām pasaulē. Tajā atrodas apmēram 75 000 manuskriptu un 1,1 miljons iespiestu gan teoloģisku, gan laicīgu grāmatu. Tiek lēsts, ka kopējais grāmatu plauktu garums varētu būt apmēram 40 kilometri. Viens no svarīgākajiem tās īpašumiem ir "Codex Vaticanus Graecus", kas ir vecākais zināmais Bībeles manuskripts.