Atlantijas okeāna pērle Madeira un tuksnešainais Porto Santo

Izkāpjot no lidmašīnas, gaisā jūtama salda, garšīga smarža. Vēlāk pilsētā redzu, kāpēc – te viss zied! Braucot no lidostas uz Funšalas centru, brīnos un priecājos par visu, ko redzu – majestātiski kalni, serpentīni, izslējušās palmas, saguruši banānkoki, un turpat arī mirdzošais Atlantijas okeāns.

Šoferis Albīno, kas mani nogādā Funšalas centrā, stāsta, ka no 1994. gada Madeirā ļoti strauji sākās tuneļu būvniecība. Šobrīd to ir vairāk nekā 150. Ievērojamu daļu šo remontdarbu finansējusi Eiropas Savienība. Izbūvētie tuneļi pavēra plašas iespējas kā vietējiem, tā tūristiem. Ceļš no lidostas uz Funšalas centru, piemēram, agrāko 90 minūšu vietā nu ilgst vien 25 – 30 minūtes.

Vaicāju Albīno, vai uz līkumainajiem ceļiem bieži notiek automašīnu sadursmes. Bieži neesot, bet laiku pa laikam gadās. Vietējie pie ceļiem ir pieraduši, bet tūristi cenšas braukt piesardzīgi. Pāris minūtes vēlāk gan uz ceļa redzam policiju un "ātros" – notikusi trīs automašīnu sadursme.

Funšalā jūtama liela rosība. Skaļas draugu kompānijas, talantīgi ielu muzikanti, pārīšiem piepildītas restorānu terases un fonā – Atlantijas okeāna viļņu šalkoņa. Esmu šeit ieradusies kā ceļojumu aģentūras "Impro ceļojumi" sūtnis – apskatīšu un iemūžināšu visu, kas parasti tiek piedāvāts latviešu ceļiniekiem.

Madeiras arhipelāga sala Porto Santo pārsteidza nesagatavotu. Šī 42 kvadrātkilometrus mazā sala piedāvā tik daudz – klinšu un dabas ainavas, unikālu vulkāniskas izcelsmes zeltainu smilšu pludmali deviņu kilometru garumā, tuksnešainus laukus, dabīgos peldbaseinus, golfa klubus, izjādes ar zirgiem un vēl daudz vairāk. Sala ir viens no mazāk zināmajiem galamērķiem Eiropā.

No Madeiras uz Porto Santo reizi dienā kursē prāmis – astoņos no rīta turp un septiņos vakarā atpakaļ. Brauciens vienā virzienā ilgst divarpus stundas. Tā laikā iespējams vērot trīs Madeiras arhipelāga atšķirīgās salas: mūžzaļo Madeiras krasta līniju, neapdzīvotās Tuksneša salas (Ilhas Desertas) un zelta smilšu salu Porto Santo.

Rindā uz iekāpšanu prāmī cilvēki drūzmējas jau stundu agrāk – visvairāk te ir vietējo, portugāļu un madeiriešu. Prāmja ietilpība – 1000 personas, 150 automašīnas. Uz klāja iespējams baudīt tēju, kafiju, iegādāties kādu našķi, kā arī ieturēt nopietnāku maltīti.

Ļaudis brauc uz Porto Santo, lai atvilktu elpu no lielpilsētu drūzmas. Te ir mierīgi un nesteidzīgi, maz automašīnu, ievērojami mazāks gaisa piesārņojums.

Salu iepazīstu kopā ar Vitoru un viņa džipu. Vīrs ir dzimis Porto Santo un pazīst katru salas pleķīti. Parasti šādas džipu tūres tiek organizētas lielākām grupām, ar vairākiem džipiem. Šoreiz esam tikai mēs, bet vēlāk braucienam pievienojas arī Vitora divas meitas.

Pirmo pieturpunktu sasniedzam jau pēc nepilnām 10 uz salas pavadītām minūtēm – Ponta da Calheta. Laikapstākļi ir labvēlīgi dienai okeāna krastā un ļaudis to izmanto – sauļojas, pastaigājas un mērcējas dzidrajā ūdenī.

Viena no skaistākajām panorāmām vērojama Miradouro das Flores. Griezies, kur gribi – visapkārt pastkartīšu cienīgas ainavas.

Vēlāk Vitors aizvizina mūs uz tuksnesim līdzīgu vietu, kas atrodas netālu no Porto Santo lidostas. Šeit esot, šķiet, esam pavisam citā realitātē.

Tālāk apstājamies pie ikoniskās Porto Santo ainavas Portela Viewpoint. Un nu jau pienācis laiks doties atpakaļ uz Madeiru. Ar šīm pāris stundām uz salas pavisam noteikti nav pietiekami – Porto Santo pabiju tieši tik ilgi, lai prāmī atpakaļ uz Madeiru jau paspētu sailgoties.

Rīts iesākas ar gleznainu pastaigu Madeiras botāniskā dārza teritorijā. Dārzs atrodas aptuveni 10 minūšu brauciena attālumā no Funšalas centra. Botāniskais dārzs ir viena no Madeiras krāšņākajām vizītkartēm, kur atrodami vairāki simti tropisko augu un ziedu no visas pasaules. Viljams Reids botānisko dārzu izveidoja 1960. gadā. Tolaik visi, kas devās ciemoties pie Reida, zināja, ka ir jābrauc ar jaunu stādu. Mūsdienās dārzs apmeklētājus priecē ne vien ar košajām dobēm, bet arī dažādu eksotisko putnu dziesmām. Lai nesteidzīgi apskatītu dārzu, nepieciešamas divas, trīs stundas.

Izmetuši nelielu līkumu cauri Funšalas vecpilsētai, kas omulīgi izkārtojusies starp okeānu un kalniem, dodamies uz vienu no Madeiras mīlētākajām vīna darītavām – "Blandy's wine lodge". Vīna darītavu Blendiji kūrē no paaudzes paaudzē, nu jau vairāk nekā 200 gadus. Šobrīd vīna darītavā glabājas aptuveni 650 mucu un tvertņu, kurās tiek turēts labākais no vīniem – veidots ar tradicionālo "canteiro" metodi. Pēc iepazīšanās ar vīna darītavas vēsturi, vīnus iespējams arī nodegustēt un iegādāties.

Nākamā pietura: zemnieku tirgus "Mercado dos Lavradores". No krāšņiem ziediem, stādiem un sēklām, līdz svaigiem augļiem, dārzeņiem un nupat izzvejotām zivīm. Tirgū iespējams ne vien piemeklēt garšvielas vakariņu galdam, bet arī mīļi aprunāties ar tradicionālos, krāsainos tērpos ģērbtām ziedu pārdevējām un raudzīt, kā tiek fasētas zivis.

Dienas plāna turpinājumā – brauciens ar Madeiras gaisa trošu vagoniņu. Aptuveni 15 minūšu ilgajā braucienā iespējams baudīt Funšalas skaistākās panorāmas. Galapunkts – neliels ciems Monte. No Montes kalnu ciemata vērojams glīts skats uz pilsētu un Funšalas līci. Tāpat šeit ir iespēja izstaigāt Montes pils dārzu, kura lepnums ir apmēram 100 000 dažādi eksotiski košumaugi.

Atpakaļ uz Funšalu gan nedodamies ar gaisa trošu vagoniņu, bet daudz modīgāku braucamo – pītām kamanām "Monte Sledge". Kamanās ir divas sēdvietas, katru no tām pavada divi baltās drānās tērpti stūrmaņi, kas kamanas stumj, pietur, un, ja nepieciešams, izmanto savus zābakus, lai bremzētu. Brauciens nav ilgs – divu kilometru garais ceļš tiek pievarēts mazāk nekā desmit minūtēs, taču emocijas ir neaizmirstamas. Montes ragavu braucieni notiek kopš 19. gadsimta – toreiz tas bija ērts transporta līdzeklis, lai no Montes ciemata nokļūtu Funšalā.

Ekspedīcijā dodos kopā ar vāciešu tūristu grupu. Ar nelielu busiņu ap deviņiem no rīta izbraucam no Funšalas un pēc nepilnas pusstundas esam sasnieguši Pico do Arieiro – vietu, no kuras sāksim pārgājienu. Te iespējams ieturēt kafijas pauzi, iegādāties kādu suvenīru, apmeklēt labierīcības – priekšā garš ceļš.

Ceļš no Pico do Arieiro uz Pico Ruivo ved pa stāvām nogāzēm, kas klātas smaržīgiem eikaliptiem un lauru kokiem. Vērojām greznas ainavas – izslējušos kalnus, kas brīžiem paslēpušies aiz mākoņu segas un meža ugunsgrēku pārcietušus "sudrabkokus", klausāmies putnu čalās un baudām eksotisku ziedu smaržas.

Mūsu ekspedīcija deviņu kilometru garumā ilgst aptuveni sešas stundas, pa ceļam ieturot vien divas nelielas pauzītes. Saprotams – aiz mums min vēl vairākas tūristu grupas. Dzirdu arī latviešus. Ceļi šauri, dažbrīd nepārredzami, tāpēc kavēties nav ieteicams.

Pārgājiena laikā jāšķērso arī vairāki tuneļi, kuru izstaigāšanai nepieciešams lukturītis un īpaša piesardzība.

Piedzīvojam gan karstu sauli, gan stipru vēju un lietu. Pēc aptuveni četrām ar pusi stundām sasniedzam nelielu "atpūtas bāzi", kurā iespējams atvilkt elpu, apmeklēt labierīcības, iestiprināties. Te mums dots stundu ilgs brīvais laiks. Tie, kas vēlas, var kāpt uz Pico Ruivo skatu punktu – pusotru kilometru augšup. Un tā Madeiras augstākā virsotne (1861 metrs) Pico Ruivo tika sasniegta!

Tālākais ceļš ir medusmaize – vairāk līdzens. Ātri vien nokļūstam stāvlaukumā, no kura dodamies atpakaļ uz Funšalu. Žēl to, kas bija ieradušies ar savu auto un atstāja to sākumpunktā Pico do Arieiro – viņiem nācās iet šos līkločus arī atpakaļ.

Dažbrīd (piemēram, kad sev priekšā ieraudzīju 200 stāvus pakāpienus uz augšu) gan domāju, ka otrreiz šo maršrutu neietu, bet vēlāk, atpūšoties viesnīcā, tomēr varu teikt – labprāt ietu vēlreiz un vēlreiz. Pastaigas pa mākoņiem – tas taču ir to vērts!

20 minūšu brauciena attālumā no Funšalas centra atrodas vēl kāds ļoti gleznains skats – skats uz nelielu ciematiņu Curral das Fleiras, kas ir mūsu šīsdienas ekskursijas pirmais pieturpunkts. Vietējo vidū šī vieta tiek dēvēta arī par "Mūķeņu ieleju". Savulaik uz minēto ciemu tika sūtītas meitas, kas līdz 30 gadiem vēl bija palikušas neprecētas. Šobrīd Madeirā norit diskusijas par to, vai šajā vietā vajadzētu būvēt gaisa trošu vagoniņu.

Kā nākamo apmeklējam Cabo Girao. Iespaidīgā klints ir ne vien Madeiras augstākais punkts, bet arī augstākais zemesrags Eiropā. Cabo Girao atrodas 580 metrus virs jūras līmeņa. Klintij izveidota rūdīta stikla skatu platforma, uz kuras stāvot, rodas sajūta, ka pastaigājies pa zilu gaisu.

Brauciena pa Madeiru laikā redzu neskaitāmas banānaugu (augi, ne koki – tā man paskaidro) plantācijas. Tie te ir dažādu šķirņu, garumu un platumu. Augļu novākšana prasa smagu darbu. Ņemot vērā, ka jaunieši mūsdienās izvēlas strādāt ne ar rokām, bet galvu, un priekšroku dod studijām, ne dzimtas aroda turpināšanai, banānaugu plantāciju nākotne Madeirā un citviet ir neskaidra.

Tālāk dodamies uz rietumiem. Pēc aptuveni stundu gara brauciena cauri lietum, vējam un biezai miglai, sasniedzam pilsētiņu Porto Moniz. Kā stāsta gide Sonia, šis ir iemesls, kāpēc Madeirā ļaudis ģērbjas kā sīpoli – kārtās. Izejot no mājas, var spīdēt saule, bet stundu vēlāk nākties cīnīties ar spēcīgām lietusgāzēm.

Porto Moniz vietējo vidū pazīstama ar saviem dabiskajiem klinšu peldbaseiniem, kas savienoti ar betona pastaigu takām pludmales joslā. Viens no peldbaseinu kompleksiem ir aprīkots ar zviļņiem, izbūvētiem pakāpieniem un margām, kamēr otrs ir tāds, kādu daba to radījusi – mežonīgs. Pirmajā par ieeju tiek piemērota simboliska maksa, tomēr tas ir tūristiem daudz draudzīgāks – krastā darbojas arī glābēji.

Pusdienojam omulīgā kafejnīcā turpat, netālu no peldbaseiniem. Sonia iesaka vietējo vidū ļoti iecienīto zobenzivi espadu, kas tiek pasniegta kopā ar banānu un marakuju. Mēli var norīt!
Pa ceļam vērojam Madeiras stāvos krastus un pastkartīšu cienīgās panorāmas. Piestājam pie ūdenskrituma Veu da Noiva jeb "Līgavas plīvura". Kāpēc tāds nosaukums? Ūdenskrituma forma atgādina līgavas plīvuru.

Drīz vien sasniedzam arī pēdējo šīsdienas pieturpunktu – rosīgo Camara de Lobos pilsētu, kurā neskaitāmiem mākslas darbiem iedvesmojies mākslinieks Vinstons Čērčils. Pilsētas krastā piestājušas vairākas jahtas, dzirdamas bērnu čalas, ļaudis bauda labo laiku un ūdens priekus. Camara de Lobos ielās iespējams aplūkot izstādi – vietējie mākslinieki no okeāna izskalotiem atkritumiem un mājās nenoderīgām lietām izveidojuši mākslas darbus, aicinot saudzēt dabu.

Turpat, kafejnīcā pilsētas centrā, Sonia mani pacienā ar kādu karstās dienās īpaši iecienītu dzērienu – Nikita. Tas ir alus, ananasu sulas un saldējuma kokteilis. Garšo neparasti, bet labi.

Kā pirmo šodien aplūkojam Faial pilsētu. No viena leņķa, otra, trešā. Skaties, no kurienes vēlies – šīs nelielās pilsētiņas ir viena par otru glītākas!

Tālāk dodamies uz Santanu – pilsētu, kurā joprojām sastopamas salai agrāk raksturīgās trijstūrveida mājas ar biezu jumta segumu, dažas no tām krāsotas spilgtās krāsās un atvērtas apmeklētājiem. Santana pilsētā saglabājušās aptuveni 108 šādas mājiņas – uz mata tādas, kā kādreiz. Dažās no tām omulīgi iekārtojušās suvenīru bodītes, vienā – krāšņs ziedu veikals. Aizvien apdzīvotas gan ir vien piecas. Salmu jumti saimniekiem ir neērtība – klimata dēļ tie jāmaina ik pēc 4 – 5 gadiem, turklāt uzpasēšana nav lēta. Vietējā pašvaldība mājiņu uzturēšanu, cik nu var, atbalsta finansiāli.

Gide Sonia pastāsta, ka dažreiz tūristi ierodas Santanā, sagaidot, ka vēros ne vien ikoniskos namus, bet arī to iemītniekus un viņu autentisko dzīvesveidu. Kā muzejā, aiz stikla sienas. Tomēr tā gluži nav.

Klejojot apkārt mājiņām, sadzirdu arī latviešus. Tā vien šķiet, Madeira mūsējiem kļuvusi par īpaši iecienītu galamērķi, jo ne te vien saklausīju mātes valodiņu.

Pusdienas ieturam restorānā ar nosaukumu "Colmo". Ēstuve nokrāsota līdzīgās krāsās, kā kādreizējie madeiriešu nami. Un tās pagalmā arī atrodama viena no mājām. Šajā namiņā var aplūkot, kā, iespējams, tolaik izskatījās mēbeles un mājas iekārtojums. Nobrīnāmies vien par rakstāmmašīnu – vai tai tur būtu jābūt?

Piestājam arī no augšas palūkot uz pilsētu Machico. Visbiežāk "Impro ceļojumi" piedāvātajās ekskursijās Machico smilšu pludmalē tiek dots laiks ūdenspriekiem. Šoreiz vien nopriecājamies par burvīgo panorāmu un dodamies tālāk.

Dienas izskaņai tuvojoties, apstājamies netālu no Ponta de São Lourenço. Dienu vēlāk došos pārgājienā uz São Lourenço galējo punktu, tomēr šodien – baudu šī skatpunkta piedāvātās ainavas. Esam netālu no lidostas, tāpēc laiku pa laikam vērojam, kā paceļas vai nosēžas kāda lidmašīna. Vējš joņo, okeāna viļņi šalc. Madeira ir brīnišķīga vieta, kur būt.

Netālu no Funšalas atrodas Cristo Rei statuja. Gandrīz tāda kā Riodežaneiro, tikai par dažiem "centimetriem" mazāka. Statujas augstums ir 15 metri. Izrādās, Madeirā statuja atklāta jau 1927. gadā, bet Riodežaneiro savējo finišēja tikai 1931. gadā.

Šodien dodamies vienā no iecienītākajiem pārgājienu maršrutiem Madeirā. Ponta de São Lourenço ir iespaidīgs klinšu veidojums Atlantijas okeānā. Tas atrodas aptuveni 30 minūšu brauciena attālumā no Funšalas centra.

Taka līdz ikoniskajam São Lourenço skatpunktam ir aptuveni trīs kilometrus gara un tās pieveikšanai vajadzīgas vismaz divas stundas. Ceļš ir daudz mierīgāks un baudāmāks nekā maršruts Pico do Arieiro-Pico Ruivo, tomēr šeit vairāk jāskatās, kur spert soli. Ne vienmēr tas ir iespējams, bet dažreiz no São Lourenço var saskatīt arī Porto Santo salu.

Gandrīz finišā, kalnu viducī, iekārtojusies kafejnīca, kurā var iestiprināties ar kādu sendviču un iestrēbt karstu tēju. Kafejnīcas darbinieki šurp dodas ar laivu, bet retu reizi, kad laikapstākļi braucamajā sēsties neļauj, nākas iet kājām. Šeit arī mēs atvelkam elpu, jo turpinājumā plānojam doties izbraucienā ar laivu, kura mūs nogādās nelielā ostā tuvāk Funšalai – atpakaļ ar kājām nedosimies.

Laivu braucieni tiek rīkoti bieži, pat vairākas reizes dienā. Tūristiem ir iespēja klausīties stāstos par ģeoloģiju, okeāna dzīvniekiem, kā arī vērot iespaidīgos klinšu veidojumus. Brauciena laikā klintīs pamanām rozi, ziloni un krokodilu. Zilonis ir īpaši simbolisks – runā, ka ar savu snuķi tas balsta visu Madeiras salu.

Brauciena vidū mums piedāvā doties apkārt São Lourenço ragam, tomēr kapteinis brīdina – viļņi tur ir daudz spēcīgāki un laiva dažbrīd var tikt mētāta kā veļa veļasmašīnā. Šim piedzīvojumam sakām jā un labi, ka tā. Ja jūs zinātu, cik labas sajūtas te iespējams notvert! Lai gan vienu brīdi mana videokamera gandrīz aizgāja pa gaisu, jutos patīkami uzlādēta. Izkāpuši ostas krastā, iepazīstamies ar laivošanas kompānijas jaunāko braucamo – laivu, kurai grīdas vidū iebūvēts stikls. Šobrīd laivai vēl jāveic drošības pārbaudes, bet pavisam drīz ar to būs iespējams vizināties, reizē vērojot okeāna dzīles.

Pēc piedzīvojumu pilnās dienas, pienācis laiks doties mājup – uz Latviju. Pirms kāpšanas lidmašīnā vēl tieku aizvizināta uz vietu, no kuras vērojams lidmašīnu skrejceļš, kas uzbūvēts uz gigantiskiem balstiem. Lidmašīnas Madeirā nosēžas, izlidojot vērienīgu pagriezienu un dažiem tas rada īpaši satraucošas emocijas.

Ceļos spārnos, lai lidotu uz Frankfurti, no kuras tad tālāk uz Rīgu. Pa logu atvados no Madeiras un Porto Santo – cerams, uz drīzu atkal satikšanos.