Gleznaini, atspirdzinoši un mītiem apvīti: kādi avoti ir Latvijā?

Par Velnalu saglabājušies daudzi nostāsti, taču zīmīgākais vēsta, ka šeit mitinājies pats velns. Joprojām tiek uzskatīts, ka alai piemīt neparasta aura. Iespējams, par iemeslu tam kļuvusi skaņa, kas nāk no alas iekšpuses. Patiesībā tā ir pazemes ūdeņu skaņa, kura apbur tūristus. Taču, paverot skatu uz Velnalas kreiso sienu, redzams avotiņš, kas plūst ar apbrīnojamu ūdens spēku.

Gadu ritējumā avots mainījis alas aprises un drupinājis smilšainās sienas. Senos laikos cilvēki devās uz Velnalu, lai iegūtu avota ūdeni, jo tam piemitis dziedinošs spēks.

Kaļķugravas jeb Mežmuižas avoti ir Latvijai neraksturīgs ģeoloģisks objekts Allažu pagastā. Avoti iztek no Kaļķugravas nogāzes un, atkarībā no nokrišņu daudzuma, avotu skaits svārstās no trīs līdz 14. Avoti ir unikāli ar to, ka tie veido avotkaļķus. Savukārt lejpus avotiem esošā dzirnavu dīķa gultne iekrāsojusies īpatnējā zaļganā tonī.

Ņemot vērā, ka tā ir unikāla vieta, 1977. gadā izveidots Mežmuižas avotu dabas liegums. Teritorija ir labiekārtota un tūrisma nolūkos izveidotas laipu takas un kāpnes.

Ik gadu augusta vidū uz Aglonas baziliku dodas tūkstošiem ticīgo. Turpat (vien 100 metrus no bazilikas) atrodas svētavots, kura ūdeni jau no 1825. gada izmantoja dziednieciskiem mērķiem. Līdz 19. gadsimta 40. gadiem avota ūdens īpašības bija izslavētas tikpat ļoti kā Aglonas Dievmātes svētbildes brīnumdarītājas spējas. Tās pat savulaik apstiprinājusi Viļņas ārstu komisija un Pēterpils akadēmija, taču ap 1840. gadu avots savas īpašības esot zaudējis. Tomēr arī mūsdienās svētceļnieki joprojām tic avota spēkam. Katrā ziņā tas ir interesants dabas objekts, kuru vērts apmeklēt, ja dodies Aglonas virzienā.

Avots atšķiras no pārējiem ar savu kustības virzienu – tas ir kāpjošais avots, kas nozīmē, ka tas no zemes iztek vertikāli. Šāda veida avotos iztekas vieta parasti ir pildīta ar smiltīm, kas ūdens plūsmas ietekmē nemitīgi mutuļo. Avota iztekas vietā novērojamās oranžās nogulsnes liecina par to, ka ūdens sastāvā ir augsts dzelzs saturs.

Vietējie iedzīvotāji avota ūdenim piedēvē dziednieciskas īpašības, par tām saglabājušies arī vairāki nostāsti, bet virs avota ir uzcelta lapene ar salmu jumtu.

Lielbātas dabīgais dzidravots ir lielākais Latvijā un viens no retajiem Ziemeļeiropā, kas zemes virspusē no dzīlēm iznes bioloģiski aktīvu un pareizi strukturētu ūdeni. Vēstures materiālos Lielbātas avots pirmo reizi pieminēts 1253. gadā un līdz šim brīdim turpina savu plūdumu.

Netālu no avota atrodas vēsturiskā Vaiņodes jeb Lielbātas pils, kuru 19. gadsimta vidū būvēja barons Osten Sakens. Savukārt 1923. gadā pilī tika izveidota sanatorija. Lielbātas pils ir privātīpašums un apmeklētājiem nav pieejama, taču Lielbātas avots ir brīvi pieejams, un katram ir iespējams nogaršot avota ūdeni.

Avota ūdeni iecienījuši vietējie iedzīvoti, kuri to izmanto savā ikdienā. Gādāts ir arī par tūristiem: vietā, kur avots ietek upē, ir labiekārtota atpūtas vieta. Tāpat arī tālāk gar upi ir vairākas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, šūpolēm, vingrošanas konstrukcijām, atkritumu urnām, kā arī ugunskura un telšu vietām.

19. gadsimta beigās tika izbūvēta jauna sēravota tvertne "Muciņa'' ar slēgtu koka lapeni virs tās. No tvertnes nostiprinājuma sienas nāca caurule, kura novadīja sērūdeni kopējai lietošanai skulptūrā "Muciņa".

2017. gadā tika uzsākta Paviljona atjaunošana un sērūdens strūklakas "Ķirzaciņa'' prototipa izveide un uzstādīšana, tādējādi noslēdzot parka strūklaku atjaunošanas darbus. Šobrīd paviljons un avots ir kļuvis par iecienītu tūrisma objektu.

Izmantotie informācijas avoti: Enter Gauja, Lauku Ceļotājs, Sigulda Aizrauj, Dabas aizsardzības pārvalde, Baldones novada mājas lapa.