Monē dārzs Francijā – vieta, kur jūtama ģēnija klātbūtne

Māra ar vīru maijā viesojās Parīzē un, izbaudījuši pilsētas valdzinājumu, sāka pētīt, kas vēl interesantas un apskates vērts ir netālu no Parīzes, jo vēlējās notvert piepilsētas šarmu un lauku burvību, īpaši pēc Versaļas pils apmeklējuma. Mārai patīk Monē, viņa saka: "Man viņš šķiet ne no šīs pasaules." Vienmēr, kad ceļojot ir izdevība aplūkot mākslinieka darbus, viņa to dara, tādēļ vīrs ieteica doties uz Monē dārzu Živerī ciemā, kas atrodas apmēram 70 kilometrus uz ziemeļrietumiem no Parīzes. Abi dārzā viesojās 12. maijā – tieši abu kāzu 10. gadadienā.

Ņemot vērā, ka tas ir iecienīts tūrisma objekts, uz dārzu no galvaspilsētas nokļūt ir viegli. Viņa stāsta, ka ar vilcienu aizbrauc līdz Vernona pilsētiņai un pie stacijas autobusi jau gaida interesentus, kurus tālāk ved uz Živernī, kas atrodas apmēram septiņu kilometru attālumā no Veronas.

"Francijā klimats ir siltāks un pavasaris iestājas ātrāk nekā pie mums, tādēļ pirms dārza apmeklēšanas biju mazliet satraukusies, kā tur izskatīsies, jo pavasara puķes jau bija beigušas ziedēt, bet cerēju, ka būs skaisti tāpat," viņa stāsta, piebilstot, ka jau ceļš uz dārzu viņai esot paticis, jo ciemats izskatījās tieši tā, kā filmās tiek parādīti mazie Francijas provinciālie ciematiņi – mazām akmens mājām ar mūra žogiem, pie kuriem aug krāšņas puķudobes un apkārt zied savvaļas ziedi.

"Pēc biļešu iegādes jādodas tālāk un no paša dārza vēl neko nevar redzēt, vien krūmus un voljēru ar vistām, kas, ja pareizi saprotu, šādi dzīvojušās arī Monē laikā. Kad izej caur šo zonu, skatam paveras visa mājas teritorija, kurā atrodas dārzs, un šajā brīdī ainava tiešām tapa iespaidīga, jo izej cauri krūmājam un tev pretī paveras skats uz milzīgām krāsainām puķu dobēm. Man iespaidīgi šķita tas, ka visas dobes bija taisnas, ierīkotas viena otrai blakus un ieturētas konkrētās krāsās – tur bija puķdobe ar ziediem baltā krāsā, zili violetos toņos, rozā nokrāsās. Šīs plašās dobes liek dārzam izskatīties strukturētam, strikti sakārtotam, taču tajā pašā laikā, pieejot pie pašas dobes, tuvumā tā izskatās haotiska. No vienas puses, krāsas dārzā ir daudz un dažādas, bet var redzēt, ka tajā ieguldīts kārtīgs dārznieka darbs un viss kopumā izskatās noformēts un sakārtots. "

Māra stāsta, ka tobrīd dārzā krāšņi ziedēja vēlīnās tulpju šķirnes, rododendri, pērkonenes, peonijas, īrisi, dekoratīvie sīpoli, kas pēdējos gados arī Latvijā kļuvuši populāri. Māra atzīst – viņu pārsteidzis, ka lielākoties viss, kas redzams Monē dārzā, ir zināms. "Likās – ja tā ir Francija, noteikti redzēšu kaut ko "wow" un neatkārtojamu, bet lielākoties visu var izaudzēt Latvijā un pie mums īstenot noskaņu ziņā ko līdzīgu. Te sāku pārdomāt savu attieksmi pret īrisiem, jo man tie nepatīk, bet šajās dobēs izskatījās neticami iespaidīgi savā spiltajā un tumši zilajā krāsā, piešķirot foršu akcentu."

Lai saglabātu Monē dārzu tādu, kādu to bija iecerējis mākslinieks, tūristiem nav ļauts staigāt pa dārza iekšējām takām – dārzs baudāms no celiņiem, kas izvietoti pa tā perimetru. Māra saka, tas ir ērti un ļauj izstaigāt dārzu, īpaši neizjūtot citu cilvēku klātbūtni.

Kad ziedu dārzs izstaigāts, ceļš tālāk ved uz blakus teritorijā esošo ūdens dārzu, un tas visspilgtāk palicis Māras atmiņās. Monē savulaik šo zemes gabalu, kuru šķērsoja strauts, nopirka un izraka tajā dīķi, par spīti kaimiņu neapmierinātībai, kas baidījās, ka mākslinieka savdabīgie augi saindēs apkārtnes ūdeni. "Labi, ka viņš bija spītīgs, jo skats ir iespaidīgs," saka Māra. "Šajā dārzā pastaigu maršruts ved apkārt ūdensrožu dīķim, kurā redzams arī slavenais japāņu stila tiltiņš, kas attēlots vienā no viņa slavenākajām gleznām, kas visiem nāk prātā, runājot par Monē darbiem. Tur cilvēku pūļi gan ir nemitīgi un veido sastrēgumu. Tiltiņu skaisti ieskauj vistērijas. Lai gan nebijām ūdensrožu ziedēšanas laikā, skats tāpēc nebija mazāk krāšņs. Bija brīdis, kad skatījos otrpus dīķim un it kā nekas nezied, bet tajā pašā laikā redzamas daudz UN dažādas krāsas, jo augi krāsojās sarkanīgos, zaļi dzeltenos, zaļos toņos. Tajā brīdī radās skaidra apjausma, ka šo dārzu veidojis cilvēks, kam krāsas nav svešas." Ūdens dārzĀ ziedējuši rododendri, acālijas, ķirši, vistērijas, agrās dālijas, īrisi un spilgti zaļojuši bambusi.

Dīķis un tā apkārtne atšķiras no apkārtējās Francijas lauku ainavas un šī vieta bija nozīmīgs iedvesmas un mākslinieciski pētniecisks avots franču impresionistam, jo viņš te pavadīja laiku, stundām ilgi vērojot augu spoguļošanos ūdenī. "No ūdensrožu dīķa apmeklējuma man atmiņā iespiedušies sēru vītoli, kas varbūt mums šķiet klasiska ainava, bet gaismu spēle tur radīja neaprakstāmu skaistumu. Visi dārzi, kurus apmeklē, šķiet skaisti, bet vai tur ir jūtama personības klātbūtne? Tu esi šajā Monē dārzā un spēj iedomāties, kā ģeniālais mākslinieks tur sēdējis un zīmējis. Tu savām acīm savā priekšā redzi ainavas, kuras iepriekš redzētas tikai gleznās."

Pēc dārza apmeklējuma, kas kopumā aizņēma apmēram trīs stundas, staigājot lēnā tempā, Māra devusies pastaigā pa Živernī ciematu. "Tu jau īsti nezini, kurā vietā konkrēti tapušas viņa gleznas, bet ainavas ciematā atgādina par viņa darbiem. Arī Monē mājā, kuru var aplūkot, atrodas viņa darbu reprodukcijas un tu vari apskatīt tās un tad iet pastaigā pa dārzu meklēt vietas, kuras attēlotas šajās gleznās."

Māra saka: "Manuprāt, šo dārzu interesanti būtu apmeklēt katru sezonu. Arī tagad, kad tur zied rozes, mežvīteņi, saulespuķes. Ticu, ka arī rudenī dārzs ir skaists un agrā pavasarī, kad zied narcises un tulpes. Man šķiet, ka nepietiek šo dārzu apmeklēt tikai vienu reizi. No vienas puses – esmu piepildījusi savu sapni, bet no otras – man ir jauns mērķis apmeklēt šo vietu katru sezonu."