Diānas pieredze: ar automašīnu pa Franciju, Andoru un Spāniju 16 dienās  (5)

Ceļojuma sākuma punkts ir Barselonas lidosta, kur "Sixt" auto nomā paņemam mašīnu un dodamies divu stundu garā ceļā uz Perpiņānu, kas paredzēta tikai pārnakšņošanai, tādēļ izvēlamies budžeta klases viesnīcu.

Agrs rīts sākas ar braucienu uz Perpiņānas pludmali, jo temperatūra jau plus 25 grādi pēc Celsija. Pulksten 9 veiksmīgi atrodam bezmaksas stāvvietu ielas malā, kas pulksten 10 būtu neiespējami. Pludmale kalnu pakājē – baltas smiltis, dzidri zils ūdens, lieli viļņi.

Jau šajā nelielajā 100 kilometru posmā pavada elpu aizraujoši skati. Ceļš ved gar Tete upes krastu – brīžam tā ir strauja un akmeņaina, brīžam lēzena un plata. Gar malām aug augļu koku un vīnogulāju plantācijas, ar iespēju turpat apstāties un iegādāties tikko saplūktas aprikozes, plūmes, ķiršus.

Uz apskates objektiem ir norādes – milzīgi plakāti ar apkārt esošajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem, kas ievērojami atvieglo mazo, skaisto pērļu atrašanu, par kurām internetā informācijas nav. Viena tāda vieta ir Serrabona – kalnos paslēpusies 11. gadsimta Romas katoļu baznīca ar skatu uz Boles ieleju.

Pa ceļam sanāk paviesoties unikālā pilsētā Vilfranšu Dekonflānā, kas izbūvēta cietoksnī. Pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma dēļ tā iekļauta top 50 apmeklētāko Francijas vietu sarakstā un "UNESCO" pasaules mantojumā. Tālāk vērts iegriezties mazajā, mīlīgajā 11. gadsimta Evola ciematā, kurš tiek raksturots kā viens no skaistākajiem Francijā. Šo ciemu var izstaigāt 15 minūšu laikā, fotografējot katru stūrīti.

Brauciens ar pieturvietām no Perpiņānas līdz mājai kalnos aizņēma trīs stundas. Attālums nav liels, bet serpentīni liedz braukt ar atļauto maksimālo ātrumu. Ceļojumos ar mašīnu vienmēr ieplānoju kādu īpašo atpūtas vietu, kur pavadīt vismaz trīs dienas neko nedarot, jo šie ceļojumi mēdz būt ārkārtīgi nogurdinoši un izaicinoši. Ceļojot lielākoties izvēlos "Airbnb" apartamentus un daru to laicīgi – parasti divus mēnešus pirms ceļojuma, jo tad var atrast īstās pērles un tieši tādā arī nonācām – kalnu mājā "La Carança". Ja uz zemes ir paradīze, tad šī ir tā vieta.

Vietas aprakstā īpašniece vairākkārt uzsver mazliet bailīgo ceļu. Tas nebija bailīgs, tas bija stindzinoši šausmīgs – taciņa 1,5 metru platumā pa serpentīniem sešu kilometru garumā. Vienā pusē aiza bez barjeras, otrā – klints. Ceļa posmā ir tikai dažas platākas vietas, kur samainīties mašīnām. Protams, galamērķis bija katras sviedru lāses vērts. Šajā ciemā ir tikai 10 mājas un baznīca. Nav neviena un nekā – izolēta paradīze. Māja ir pati pēdējā ciemā, tas nozīmē – ar iespaidīgāko skatu uz Pireneju kalniem. Turklāt klimats svelmīgā vasarā ir pateicīgs – ja pilsētās pa dienu temperatūra sasniedza 30 grādu karstumu, tad kalnos tie ir apmēram 23 grādi un patīkams vējiņš.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Skatoties mākoņu ielenktajās kalnu galotnēs no rožu ieskautas terases, vērojot grifus, kas planē ar savu divu metru spārnu atvēzienu vai, vērojot košos taureņus un ķirzakas, kas sildās uz akmeņiem, pazūd domas un laiks.

Andorai paredzēta tikai viena diena. Apbrīnojot Pireneju kalnu varenumu, braucām bez apstājas. Skatoties bildes internetā, šķita, ka šī savdabīgā valsts nebūs nekas īpašs. Visticamāk, dārga un maza, bet es kļūdījos. Pirmais un pats svarīgākais iespaids – vide paredzēta cilvēkam. Šī valsts nav Eiropas Savienībā, tādēļ mobilo tīklu sakari ir dārgi, bet visā pilsētā uzstādīts jaudīgs bezmaksas Wi-Fi.

Andora ir ne tikai iepirkšanās vieta, bet arī populārs ziemas sporta veidu galamērķis. Svarīgi Andorā ir iebraukt no Spānijas puses. Tad uz robežas praktiski nav rindu, bet, braucot no Francijas puses, ir kilometriem garas un stundām ilgas rindas.

Šis bija garākais pārbraucies mūsu ceļojuma laikā. Braucot ārā no Andoras, nebeidzām priecāties, ka izvēlējāmies iebraukt tajā no Spānijas puses, jo mašīnu rinda, šķērsojot Francijas robežu, bija bezgalīgi gara.

Garā ceļa dēļ ieplānojām pāris būtiskas pieturvietas. Šamboras pils ir ārkārtīgi skaista, diemžēl, bet paslēpta tūristiem. Aizbraucot uz pili, secinājām, ka tikt iekšā iespējams, tikai pirms tam piesakot savu vizīti. Pili pat neredzējām, jo tā ir mūru un meža ieskauta, bet esmu pārliecināta, ka tā ir apskates vērta pērle. Nākamā pieturvieta Lurda – pilsēta Francijas dienvidrietumos, Pireneju kalnu pakājē. Tā ir slavena ar "Notre-Dame de Lourdes" svētvietu, kas ir nozīmīga katoļu svētceļojumu vieta. Katru gadu miljoniem cilvēku apmeklē "Massabielle grotto", kur 1858. gadā tiek teikts, ka Jaunava Marija parādījās vietējai sievietei. Pret svētvietām izturos ar cieņu un bijību, tomēr šī sajūtu ziņā bija savdabīga. Es vienmēr vados pēc pirmajām instinktīvajām sajūtām un ir tikai divi varianti – ir mana vieta vai nav. Šī nebija, jo pirmā asociācija bija Disnejlenda ar spiciem torņiem un gigantisku apzeltītu krustu. Šī pilsēta šķita esam par baznīcu un biznesu, nevis baznīcu un ticību. Neona uzrakstiem izgaismoti veikali ar plastmasas bunduļos salietu svēto ūdeni, svecēm un visu pārējo "svēto". Nevar pat salīdzināt ar sajūtām, kuras atstāja Serrabona klosteris, kur, pieskaroties sienām, var sajust vēsturi un mantojumu, kur smaržo pēc senas ticības un kur cilvēki ir būvējuši svēto namu savām rokām, liekot akmeni uz akmeņa.

Nākamā pietura Po – pilsēta, kuru ieteica vietējie un noteikti iesaku arī es. Romantisko sajūtu un viegluma pilsēta. Skaista, bet dabiska. Vienkārša un grezna.

Basku zeme ir mans ceļojuma "wow" mirklis. Jau sen sapņoju par šo zemi kā ceļojuma galamērķi un tā nelika vilties savā grandiozajā skaistumā.

Biarica pilsēta ir patīkama, ar skaistu skatu un pludmali, interesantiem veikaliem un galerijām, labu kafiju un lētu vīnu. Paveicās arī ar sezonas izpārdošanu un kolosālām atlaidēm veikalos. Pāris stundas ir pietiekami ilgs laiks pilsētas apskatei. Iesaku aizbraukt uz blakus esošo bāku.

Šī ir mana jaunatklātā mīļākā pilsēta Spānijā – Sansevastjana. Līdz šim Spānijā ir bijusi tikai viena pilsēta, uz kuru es vēlos atriezties atkārtoti – Valensija.

Pilsēta ir netālu no Francijas robežas un tā tiek uzskatīta par Basku zemes galvaspilsētu. Tieši Francijas un Spānijas kultūru sajaukums piešķir tik romantisku, vieglu, garšīgu un māksliniecisku dvesmu šai pilsētai. Šeit ir viss – okeāns un kalni, ēdiens un kultūra, vēsture un izklaide. Pērle Atlantijas okeāna krastā. Protams, pārsteidz dzelteno smilšu pludmale pilsētas centrā, kuru no vienas puses ielenc kolonnas, no otras okeāna viļņi. Pilsēta jāizstaigā krustu šķērsu, jo katra mazā ieliņa paver jaunas garšas un iespaidus. No pils "Castle of La Mota" paveras kolosāls skats uz līci un pilsētu.

Pilsētā ir patīkams klimats okeāna nestā vēja dēļ. Šis noteikti ir divu dienu pasākums. Arī ārpus pilsētas ir daudz skaistas un īpašas vietas okeāna krastā un pastaigu takas kalnos.

Lai kā gribētos vairāk laika pavadīt Basku zemē, laiks spiež mērot ceļu atpakaļ uz Barselonu, tikai šoreiz no Spānijas puses. Spānijas vidienē patīkamo okeāna piekrastes klimatu nomaina sausums un svelme.

^{Foto: Privātais arhīvs}

Pamplonai veltījām vienu stundu. Šī pilsēta ir slavena ar savu Svētā Fermina festivālu, kura laikā notiek cīņas, vēršu skrējiens senās pilsētas ielās. Zaragozai veltam atlikušo dienas daļu. Pilsēta ir simpātiska, un, lai gan nebija "manas vietas" sajūta, noteikti vērts apskatīt katedrāli "Basilica de Nuestra Senora del Pilar" un pili "Palacio de la Aljaferia". Drosmīgie var uzbraukt katedrāles tornī ar liftu, augstums un skats ir iespaidīgs. Ieeja gan ir paslēpta un atrodas no upes puses.

Sākotnējais plāns bija palikt pa nakti Leidā, bet, iebraucot pilsētā, sapratām, ka tā ir ļoti līdzīga līdz šim redzētajām Spānijas pilsētām. Nolēmām veltīt vienu dienu vairāk Barselonai. Braukšana Barselonā patika vismazāk – pārpildītas joslas, ceļi vairākos līmeņos, bardaks un troksnis.

Barselonā esmu bijusi vienu reizi un tikai, lai iepazītos ar Gaudi arhitektūru. Pilsēta ir ārkārtīgi skaista un grezna, bet man tā nesimpatizē, absolūti nav "mana vieta". Pilsēta, kas atņem enerģiju, turklāt ceļojuma beigās tās vairs nav daudz.

Pēdējo ceļojuma dienu negribējām veltīt pilsētas burzmai, tādēļ devāmies aplūkot slaveno Monserata klosteri kalnos, kas ir vecākais Spānijas benediktiešu klosteris. Tas atrodas Monserata kalnu masīvā, 50 kilometrus no Barselonas. Nosaukums "Monserrat" no kataloniešu valodas nozīmē "Sazāģēts kalns". Leģenda vēsta, ka to izgrieza eņģeļi ar zelta zāģi. Monseratas klosterī atrodas garīgā svētnīca un melnās Madonnas statuja, kurai cilvēki piedēvē dziedināšanas spējas.