Plūdu sezonas laikā, no jūnija līdz novembrim, vietējās sievietes brauc ar garām laivām, lai novāktu ūdensrozes. Iebrienot ūdenī līdz viduklim, viņas plūc un skalo skaistos ziedus, un eleganti kārto tos sev apkārt, lai nesabojātas ūdensrozes vēlāk tirgotu. "Šīs sievietes iemācījās braukt ar laivu no savām mātēm un vecmāmiņām," stāsta fotogrāfs Khanh Phan, kurš ar dronu iemūžināja daudzus satriecoši skaistus attēlus. Viņš salīdzina ūdensrožu izveidotos apļus ar vienu ziedu, kura vidū "sievietes izskatās kā bitītes". Šī tradīcija ir ne vien kļuvusi par vienu no Vjetnamas kultūras brīnumiem, bet arī unikālu fenomenu, ko var doties skatīt ārzemju ceļotāji.
Ūdensrozes ir tikai viena no vairāk nekā 20 000 augu sugām, kas aug Mekongā. Tā ir otrā pasaulē bioloģiski daudzveidīgākā upe, savukārt pirmo vietu ieņem varenā Amazone. Kaut arī upē mīt daudzi aizsargājami dzīvnieki, tomēr šeit intensīvi rit cilvēku dzīve – vietējos ciematos regulāri notiek tirgus, kā arī šajā reģionā tiek novākta aptuveni puse no Vjetnamas rīsu ražas.
Turpretī Mekongas upes deltas neaprakstāmais skaistums un milzīgais šarms, kā arī plūdu sezonas lauksaimniecības produktu bagātība piesaista daudzus tūristus un fotogrāfus, kas mīl un apbrīno dabu vai vēlas uzņemt fantastiskus kadrus.
Mekongas upe jau izsenis vietējos iedzīvotājus ir apgādājusi ar pārtiku, kā arī piesaistījusi ceļotājus no visas pasaules. Taču tās dabas un kultūras fenomenu apdraud vietējo ciematu straujā attīstība un vides piesārņojums, piemēram, upē regulāri tiek izmesta plastmasa. Tādēļ Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Vides aizsardzības programmai ir projekts, kurā tiek novērtēta plastmasas ietekme uz Mekongas upes migrējošām sugām.
Izmantotie informācijas avoti:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
