Tuklīšu 'medības' jeb Ievas un Jāņa ceļojums uz gleznaino Skotiju  (3)

Plānojot šo ceļojumu, mēs pieļāvām klasisko kļūdu – atstājām Edinburgas apskati uz pēdējām ceļojuma dienām. Edinburga ir patiesi skaista pilsēta un nemaz nav to pelnījusi. Taču tā sanāca, jo pirms tam gribējām apskatīt Skajas salu. Plānojām uz salas pavadīt trīs dienas, bet atrast izdevīgu viesnīcas piedāvājumu ir ārkārtīgi sarežģīti – cenas ir astronomiskas. Tādēļ, kad, kārtējo reizi pāršķirstot piedāvājumus, uzgājām izdevīgu piedāvājumu, datumi nešķita vairs tik būtiski, jo sapratām, ka tāpat savu ceļojuma grafiku varam mazliet pārplānot.

Edinburgā ielidojām vakarā, tāpēc pirmo nakti pavadījām Pērtā. Nākamajā rītā plānojām doties uz Skajas salu, taču jau no paša rīta saskārāmies ar dilemmu – braukt pa ātrāko vai skaistāko ceļu. Protams, izlēmām, ka dosimies piedzīvojumā pa skaistāko ceļu, jo tas bija vien par stundu garāks. Turklāt šeit tika filmētas arī dažas no Džeimsa Bonda filmas "Skyfall" epizodēm.

Kad apmēram pēc stundas brauciena sāka parādīties pirmie kalni un ezeri, sapratām, ka maršrutu izvēlējāmies pareizi.

Bet atgriežoties pie Džeimsa Bonda. Jāslavē vien būs "Google" karte, kurā ir diezgan precīzi atzīmēts punkts, no kura redzams skats, ko var vērot slavenajā filmā. Vienīgā problēma, ka līdz tam jābrauc pa vienvirziena ceļu apmēram sešus kilometrus. Kas ir vienvirziena ceļš skotu gaumē? Ceļš, kas ir tieši tik plats, lai tur varētu izbraukt viena automašīna. Ja kāds brauc pretī (un tā notiek pietiekami bieži), jāvienojas ar pretimbraucēju par to, kurš piestās tuvākajā maiņai paredzētajā kabatiņā.

Netālu no Skajas atrodas viena no Skotijas zīmīgākajām pilīm – Eilean Donan. Grūti spriest, kāda tā ir iekšpusē, taču no ārpuses izskatās pasakaini. Apkārt majestātiski kalni, bet pati pils uz salas skaisti spoguļojas ūdenī. Lai arī, cik amizanti tas neliktos, bet labākais skats uz pili ir no publiskās tualetes stāvlaukuma, kas atrodas mazliet tālāk, pārbraucot tiltu. Kad bijām šeit pirms pieciem gadiem, mums papildus vēl tika piedāvāta varavīksne, taču šoreiz izpalika, acīmredzot tagad tā ir par papildu samaksu.

Pēc pasakainās pils seko Skajas tilta lielais loks. Šeit sajūtamies kā bērni – elpu aizturējuši sajūsmināmies par visu. Savā naktsmītnē ierodamies jau vakarpusē, taču nolemjam, ka vien ar skaisto skatu uz Makleoda kalniem (vietējie tos sauc arī par Makleoda galdiem) mums nepietiek, tāpēc dodamies pastaigā. Izrādās, ka tūristi Skajā ir ļoti iecienījuši Danveganas pili.

Gribējām pili apskatīt tikai no ārpuses, tāpēc droši uz turieni devāmies vakarā. Tumsā gan neko, izņemot vārtus un stāvvietu, redzēt nevarēja, taču uzreiz plinti krūmos nemetām, bet apskatījām kartē, kur ir labāks skats uz pili. Tā nu devāmies tālāk – izgājām cauri pasaku mežam, kur ir milzīgi koki un lieli, koši zaļām sūnām apaugušiem akmeņi. Taču pēc iepriekšējās pils šeit vairs nelikās tik iespaidīgi.

Otro ceļojuma rītu sākam ar Storras veča (The Old Man of Storr) apmeklējumu. Līdz "veča" pakājei kāpiens nav sarežģīts, principā normāls celiņš, tikai virzienā uz augšu. Brīdī, kad šķietami esam jau klāt, ieraugām kalna virsotni, kuru ļoti kārojām sasniegt. Jāsaka, šis ceļš gan vairs nav no vieglajiem – celiņi sadalās plašos taku tīklos, tad atkal apvienojas, bet pēc tam vispār ieved dubļos. Tad gan sapratu, ka takas nav iestaigājuši tūristi, bet gan aitas, kuras salā ir sastopamas itin visur. Gribu mazliet izstāstīt arī par aitām. Ja mēs iedomājamies, ka ceļmalās ir lieli aploki, kur ganās aitas, tad Skotijā ir pavisam citādi. Šeit aitas ir pilntiesīgas gan satiksmes dalībnieces, gan tūrisma objektu apmeklētājas. Es pat teiktu, ka viņām ir vairāk atļauts, piemēram, aitas var staigāt gan pa klinšu kraujām, gan pilsdrupām, kur tūristiem ir liegta ieeja.

Izpriecājušies par burvīgajām ainavām, dodamies tālāk. Pusdienas ieturam pie viena no skaistajiem ūdenskritumiem, un uzreiz dodamies meklēt miljoniem gadu senas pēdas tā saucamajā dinozauru pludmalē. Starp citu, zinātnieki apstiprina, ka pludmalē patiešām var atrast aizvēsturiskās pēdas.
Pēc pludmales apmeklējuma, nolemjam doties uz pasaku ieleju (Fairy Glen). Tā ir patiesi burvīga vieta. Šie skati man atgādina daudzus miniatūrus pilskalnus, kas atrodas viens otram blakus. Vai arī Filipīnu šokolādes kalnus. Kaut arī izskatās pēc kādas senas kulta vietas, taču patiesībā viss ir dabas radīts.

Nākamajā dienā atgriežamies pagātnē – apmeklējam vietas, kur bijām pirms pieciem gadiem. Un sākam ar manu mīļāko vietu – Neist Point zemesragu. Tur ir viss! Jūra, klintis, putni, aitas un iespēja uzkāpt kalnā. Labākais laiks turp doties esot saulrietā, taču mēs sākam no rīta, jo gluži vienkārši nespēju nociesties. Iepriekšējā reizē šeit vērojām fantastiskus jūras putnus. Tie, lēnām lidojot, meta lokus virs jūras, bet tad pēkšņi šāvās kā torpēdas ūdenī. Diemžēl šoreiz tos nesatiekam, taču, sēžot uz klints, tālumā pamanu mazus, pingvīniem līdzīgus putnus. Sirds jau palecas aiz sajūsmas, tiem noteikti jābūt puffiniem (latviešu valodā tos sauc par tuklīšiem vai strupknābjiem). Kopš kādā no televīzijas raidījumiem biju redzējusi par šiem putniem, mans lielais sapnis bija tos ieraudzīt dzīvē. Un te ir! Taču, kad beigu beigās izdodas pietuvoties putnu apsēstajai klintij, saprotu, ka nav gan īstie putni. Vēlāk, sēžot ceļmalas kafejnīcā un dzerot neticami gardu kafiju, atrodu, ka šie savdabīgie pingvīni patiesībā ir tievknābju kairas.

Kaut arī nākamajā dienā jādodas prom no salas, nolemjam vēl pagūt kaut ko apskatīt. Vienojamies, ka šim apskates objektam jābūt pa ceļam uz nākamo naktsmītni. Tāpēc dodamies uz pludmali, kas atrodas netālu no Skajas tilta. Starp citu, Skotijā pludmale nozīmē vietu pie jūras, kur ļaudis pastaigājas jakās un gumijas zābakos. Nospriežam, ka pastaiga gar jūru varētu būt jauka aktivitāte pirms došanās uz cietzemi jeb "lielo salu".

Mūsu noskatītā pludmale atrodas mazā ciematiņā ar nosaukumu Elgola. Ceļš uz ciematu ir ainavisks, un ved apkārt ezeram. Mūs joprojām nebeidz pārsteigt paisumu un bēgumu radītās atšķirības, tās pilnīgi izmaina ainavu dažu stundu laikā.

Tuvojoties pludmalei, saprotam, ka tā nemaz nav tāda, kā iedomājāmies. Tā ir lieliem oļiem un klintsbluķiem piebērta jūras mala. Savukārt pludmales pērle ir klints, kas tik ļoti izrobota, atgādina bišu šūnas. Protams, kāda tur pastaiga, vienkārši lēkā no akmens uz akmeni un centies nenolauzt kaklu. Lai nu kā, beigās jūtamies ļoti apmierināti.

Nākamo naktsmītni esmu izvēlējusies nelielā pilsētiņā netālu no Invernesas. Neko vairāk par to nezināju, tādēļ tā mūs patiešām patīkami pārsteidz. Stratpefera ir Viktorijas laikmeta kūrortpilsēta, kas tieši tā arī izskatās. Izrādās, dzīvojam vienā no pilsētiņas vecākajām un nozīmīgākajām ēkām. Pēc laiskām brokastīm dodamies izmest loku pa Invernesu un pēc tam pa mazajiem celiņiem apbraucam apkārt Lohnesam. Kaut arī nebijām plānojuši neko īpašu, tāpat sameklējam divus nozīmīgus pieturpunktus. Pirmais – kalns, no kura var saskatīt vairākus ezerus, otrs – mazā pilsētiņa Fort Augustus. Tā ir īpaša ar savām slūžām, kas laivotājiem no Lohnesa ļauj iebraukt kanālā un turpināt ceļu uz Atlantijas okeānu. Mums paveicās redzēt četras jahtas, kuras dodas cauri slūžām.

Nākamo dienu es gaidu visvairāk – dodamies uz ziemeļiem. Mūsu plāns ir nobraukt gar visu Skotijas ziemeļu piekrasti. Jā, bijām tur arī iepriekšējā ceļojuma laikā, bet esmu gatava tur atgriezties vēl un vēl. Balto smilšu pludmales, klintis, kalni, virši – neiedomājami skaisti. Kaut arī vajadzētu turp braukt ap augusta vidu, kad zied virši, taču tad ir risks neieraudzīt to, pēc kā braucu. Jā, tie ir puffini! Pirms ceļojuma biju atradusi reģionus, kur var sastapt šos putnus. Pirmkārt, tas ir Skotijas un visas Lielbritānijas galējais ziemeļu punkts – Dunnet Head. Šis zemesrags atrodas turpat pie mūsu naktsmītnes, kas manī vieš cerības.

Visa diena ir pozitīvu emociju piepildīta – braucam, piestājam pafotografēt, izejam mazā pastaigā. Īpašs notikums ir šokolādes veikaliņš, kas atrodas pilnīgā nekurienē. Vakarpusē ierodamies naktsmītnē, kas atrodas uz klints kraujas un piedāvā lielisku saulrieta ainavu. Taču vēl jāpagūst aizbraukt aptuveni četrus kilometrus līdz zemesragam, jo man jāredz puffini. Vējš pūš tā, ka rauj binokli no rokām ārā, taču atspiežos pret stabiņu un mēģinu iekadrēt zīmīgo klinti. Ir! Kaut arī var tikai nojaust putnu aprises, bet patiešām ir skaidrs, ka tie ir viņi. Gribētos pieiet tuvāk, taču priekšā ir stiepļu žogs un brīdinājums neiet.

Nākamajā rītā pēc tradicionālajām skotu brokastīm (ko mums pagatavo saimnieks, bet apēst palīdz viņa suns), dodamies uz Džonogrotsu (John O'Groats), kas ir galapunkts vienam no britu iecienītiem maršrutiem. Tas ir garākais ceļš, kas ved pāri Lielbritānijai. No turienes dodamies putnu vērošanas tūrē. Bukletā solīts: "Puffini un roņi tiek garantēti, bet, ja paveicas, var ieraudzīt arī delfīnus vai pat zobenvaļus."

Kapteinis izvēlas doties uz Dankansbijas klinšu stabiem, kurus iepriekšējā reizē apskatījām no augšas. Zinājām, ka tur ir daudz putnu, bet, ka tik daudz, nevarējām pat iedomāties! Klintis veido tādu kā dabīgu kuģu doku, un tas viss ir piepildīts ar jūras putniem. Pārsvarā tās ir dažādas kaijas, taču satiekam arī iepriekš iepazītās, pingvīniem līdzīgās tievknābju kairas, lielos alkus un citus putnus. Kuģītis piebrauc klintīm tik tuvu, ka pēc apdullinošā trokšņa un smakas ir skaidrs, ka esam putnu paradīzē. Tuvojoties vienam klinšu stabam, kapteinis ziņo: "Skatieties, tur augšā ir puffins!" Un tad sākas vispārēja sajūsma un rosība – laikam esam iebraukuši puffinu zemē, jo tagad arī ap kuģīti redzamas peldošu puffinu kompānijas. Beidzot ir sajūta, ka tiešām esmu viņus redzējusi. Beigās kapteinis vēl norāda uz klintsbluķi jūrā, kur laiski gozējas vairāki roņi, bet dažas pelēkas galviņas pamanāmas arī ūdenī.

Ar to man vēl nav gana. Kad esam krastā, dodamies atpakaļ – uz Dankansbijas klintīm. Tagad es zinu, uz kura klints staba jāmeklē puffini. Dodos pa tiešo turp. Mazie pintiķi neliek vilties, sarīko mums veselu izrādi – atlido, aizlido, pārlec no viena bluķa uz citu, ielien alā, izlien no tās un vēl viens otru iekausta. Pavadām pie klints labu laiku. Kad beidzot dodamies prom, celiņš ved gar dabīgo klinšu doku, ko par savu mājvietu atzinuši tūkstošiem putnu. Pēkšņi mani kāds parauj atpakaļ – blakus lielajām kaijām sēž divi mani draugi. Burtiski tepat, rokas stiepiena attālumā, pat binokli nevajag. Abi putneļi ir tik laipni, ka atļauj sevi nofotografēt.

Nākamajā dienā sākam stūrēt atpakaļ. Pa ceļam piestājam Vikā uz tūri viskija darītavā "Old Pulteney". Kaut arī viskiju nedzeru, bija ļoti interesanti. Nakti pārlaižam Banfā – mazā piejūras ciemā, bet tad jau stūrējam uz Edinburgas pusi. Tā ir ļoti skaista pilsēta, tomēr pilsēta. Pēc visa iespaidīgā ceļojuma pa dabu un kalniem pat negribas atgriezties pilsētā. Tādēļ nolemjam nākamo dienu pavadīt Nortberikā, kas ir neliela pilsētiņa pie jūras, un kura lepojas ar divām savdabīgām klintīm. Pirmā ir North Berwick Law – konusveidīgs kalns, kas paceļas virs pilsētas, bet otrā Bass Rock – vēl viena putnu paradīze. Gluži nejauši atrodam skotu nacionālo aviācijas muzeju. Kuram interesē aviācija, iesaku, jo tur ir iespēja apskatīt vienu no slavenajām konkordēm. Un, protams, arī daudz ko citu.

Pēdējā dienā mums lidojums ir vēlā pēcpusdienā, tādēļ pavadām trīs stundas Edinburgā. Kā jau teicu, skaista pilsēta, taču vajadzēja to apmeklēt pirms lielās dabas tūres.