Dzīvē nauda nav galvenais, svarīgs ir process. Zirņi un viņu hortenzijas

Diena Ilmāra un viņa sievas Initas sētā sākas jau ap pulksten sešiem. Saimnieks stāsta, ka skaistākie ir rīta un vakara cēlieni dārzā. No rīta ar tējas vai kafijas krūzi tiek izstaigāts dārzs un saplānoti dienas darbi, bet vakarā ir bauda aiztaisīt ciet sētas vārtus un izbaudīt iestājušos mieru un klusumu. 10 tūkstošus soļu Ilmārs nostaigājis, vēlākais, jau ap pulksten 12, un fiziskais darbs, kas katru dienu nepieciešams, saimniekojot dārzā, Zirņiem šķiet pašsaprotams.

Turklāt Ilmārs izturību trenē ne tikai hortenziju dārzā, bet arī kalnu skriešanas sacensībās, mērojot aptuveni 50 kilometrus garus maršrutus. Šādam pārbaudījumam hortenziju audzētājs cītīgi gatavojas arī tagad, jo nākamās sacensības ir jau septembrī. "Ir baigi forši! 10 stundas pavadi pilnīgi citā pasaulē – esi atdauzījies, nodeldējies un nošmulējies, bet laimīgs! Tā ir cita pasaule, citas emocijas un citi prieki. Tas dod spēku strādāt tālāk."

Lielākoties dārzs tiek uzturēts un aprūpēts pašu rokām, taču aktīvajā sezonā, lai paspētu visus darbus, tiek pieaicināti arī palīgi. Darbadienas Zirņiem paskrien nemanot, dažkārt darbu pat ir tik daudz, ka pasūtījumu komplektēšanai nepieciešamas vismaz divas nedēļas. Vienīgā brīvdiena aktīvajā dārza sezonā, kuru Zirņi labprāt lietderīgi izmanto, lai kārtīgi atpūstos un atslēgtos no ikdienas savā dārzā, ir svētdiena. Tad telefoni bieži tiek atstāti mājās un ģimene dodas izbaudīt mieru laukos Ventspils pusē.

Saspringtais darba grafiks gan Zirņiem nav šķērslis. Ne velti viens no Ilmāra mīļākajiem teicieniem ir: "Without stress." (Bez stresa – red.) Tā kā vasara tiek aizvadīta, čakli strādājot savā īpašumā, siltumu Zirņu ģimene noķer aiz astes otrreiz – ceļojumos dienvidu zemēs ziemas mēnešos.

Ilmārs uzsver, ka patiesībā par to, ka Jelgavā nu pieejama hortenziju audzētava ar plašu šķirņu klāstu, jāpateicas viņa sievai Initai. Dārzkopība vienmēr bijusi Ilmāra pamatdarbs – pirms hortenziju audzēšanas viņš nodarbojies ar potējumiem un mūžzaļo koku audzēšanu. "Mans aicinājums nekad nav bijis hektāriem apstādīt laukus, tādēļ pievērsāmies potējumiem un mūžzaļajiem kokiem, kurus piedāvājam arī tagad. Pārsvarā piedāvājam nokarenos kokus un tādus, kad veido mazas formas, – neikdienišķus kokus, kurus nevar dabūt uz katra stūra. Šad un tad jau braukāju uz Nīderlandi, un kādu dienu sieva ieminējās, ka no turienes vajadzētu atvest arī hortenzijas," atminas Ilmārs.