Pie ceļojuma galvenajām jeb neatņemamajām sastāvdaļām, izņemot pasi un vēl vienu drēbju kārtu, es noteikti pieskaitītu arī ceļabiedru (vai biedrus, ja to ir vairāk par vienu). Manā pieredzē ir brauciens, kurā nebija nepieciešams finansējums, kā arī tādi, kuros itin veiksmīgi varēja iztikt bez īpašas ceļojuma somas. Bet nekad nav bijis tāds, kurā es būtu devusies viena, tas ir, bez ceļabiedra. Esmu lasījusi un dzirdējusi sajūsmas pilnus nostāstus par ceļošanu vienatnē, sevis meklēšanu un dažkārt atrašanu, formātu "ēd, lūdzies, mīli" un tamlīdzīgi, bet pati nevienu dienu mūžā neesmu vēlējusies kaut kur tālāk par Cēsīm doties vienatnē. Pilnīgi noteikti ne!
Te nu mēs nonākam pie svarīgā jautājuma par ceļojuma kompanjonu. Neapgāžami fakti liecina, ka tas ir daudz būtiskāks jautājums par viesnīcas kvalitāti, naudas daudzumu un apskatāmo vietu unikalitāti. Jo tieši ceļabiedrs ir tas, kas var neglābjami sabojāt izcili izplānotu un visādā citādā ziņā nevainojumu ceļojumu vai bezcerīgu pasākumu padarīt par labāko, kas ar tevi jebkad noticis.
Jauns ceļabiedrs (nav runa par vecumu, esamību vai neesamību paziņas statusā vai draudzības ilgumu) – tas vienmēr ir nedaudz stresaini un vilinoši vienlaikus. Kā pirmā seksa reize ar jaunu partneri – trīc kājas un sinhroni kņudina pakrūtē; gan gribas, gan mazliet māc bažas par to, kā nu būs, bet adrenalīns un hormoni sit tik augstu vilni, ka nevar saprast, kura no sajūtām prevalē. Ar mešanos uz galvas nezināmā straumē es to nesalīdzināšu, jo, pirmkārt, tā tomēr ir pārgalvība, kas var beigties ar lauztu kaklu, otrkārt, man nekad nekas no visa tā plašā klāsta, kas saistās ar eventuāli aukstu ūdeni un nespēju sataustīt pamatu zem kājām, nav saistījies ar sevišķu kaifu.
Lielās līnijās atskatoties uz savu ceļojumu biogrāfiju, jāsecina, ka ar ceļabiedriem ir veicies. Ir bijuši tādi, kuri pēc nejaušas iemitināšanas vienā istabā un ielikšanas vienā gultā (dzimumam šajā gadījumā nav nekādas nozīmes) kļuvuši par labiem draugiem vairāku gadu desmitu perspektīvā. Ir arī tādi, ar kuriem pietiekami neplānoti (bet varbūt ne gluži necerēti) piedzīvoti spilgti romantiski uzliesmojumi, kurus joprojām var atcerēties ar klusu pietāti un vāji slēptu, bet publiski neizpaužamu sajūsmu. Brīžiem brīnos, cik organiski un saskaņoti var justies ar šķietami svešiem cilvēkiem, kas ceļojumu apstākļu ietekmē kļūst tuvāki un saprotamāki par pirmās pakāpes radiniekiem, savukārt situācijās, kad liekas, ka nu nekas neizbojās plānoto idilli, tu nevari vien beigt brīnīties par nespēju konkrētu ceļabiedru paciest ilgāk par desmit minūtēm un tuvāk par simt metriem – tracina viss, pilnīgi viss.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
