“Brauc sestdien pirms saulrieta, man pa dienu gladiolas jāgriež,” strikti nosaka Edīte, kad zvanu, lai sarunātu interviju. Dienas gaišais laiks jāizmanto maksimāli, pat tad, ja ārā neciešama svelme. Solīdi jau būtu pieteikties palīgos, bet baidos, ka netikšu līdzi Edītes tempiem. Viņa visu dara ar vērienu – kā gladiolu griešanu, tā dzīves svinēšanu. “Ja labi pastrādāts, tad labi jānosvin,” pārliecināta Edīte, kas dzīvo ceļā un nemitīgā kustība – Valmiera–Burtnieki–Valmiera. Pilsētā viņai ir ziedu salons un siltumnīcas, kur aug krāšņas lizantes un citi siltumu mīlošie ziedi, bet Burtniekos saimniecība “Zvārguļi/Veģi”, kur aug ziedi, zaļumi un skujeņi.
Pašā sākumā tur, kur tagad kuplo ziedu pļavas, bija tikai “Veģi”. Tad kolhoza laikā saimniecība tika pārdalīta un radās “Zvārguļi”. Atmodas laikā Edīte un viņas vīrs Miervaldis saimniecības neapvienoja, bet atstāja abus nosaukumus. “Mums ar vīru viss taisnīgi – katram sava saimniecība. Un arī laba sadarbība – viņš man nopļauj zāli, bet es viņam puķes sastādu!”
No pavāres par dārznieci
Vēl viens “Zvārguļu/Veģu” sētas nerakstīts likums ir viesmīlība. Vienalga, vai esi ieskrējis uz dažām minūtēm vai uz pagarāku interviju, projām netiksi, ja nebūs kaut ūdens glāze izdzerta un pīrāgs apēsts. Vienkārši Edīte citādi neprot – viņa visu dara pamatīgi un no sirds! “Citādi taču nav vērts dzīvot!” viņa apgalvo.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
