Viens no populārākajiem šādiem dabas objektiem ir Zvārtes iezis. "Enter Gauja" vēsta, ka par Zvārtes iezi saglabājušās leģendas un nostāsti. Te senatnē esot pulcējušās raganas, kuras jautri dejojušas un līksmojušas līdz pat pirmajām gaiļu dziesmām. Jāteic gan, ka patiesībā tās bija zāļu sievas, kuras ziemai vāca dažādus augus.
Savukārt šobrīd iezis piesaista uzmanību ar brīnišķīgām dabas ainavām, nevis teikām. Tas ir viens no gleznainākajiem smilšu atsegumiem Latvijā, gar kuru tek Amatas upe. Taču tie, kas vēlas ne vien lūkot unikālo iezi, bet arī doties garā pastaigā, var iziet taku, kas vijas cauri Zvārtes ieža teritorijai.
Ārkārtīgi interesants un pat dižs dabas veidojums ir Līču–Laņģu klintis. Īpaši gleznaini tās izskatās rudenī, kad zelta lapas sāk pārklāt neskaitāmos kāpņu pakāpienus, kuri ved gar pašu klints malu. Savukārt 20 strauti, kas iztek no klintīm ne tikai papildina brīnišķīgo ainavu, bet arī rada patīkamas dabas koncertzāles skaņas.
Alu Latvijā nav mazums, taču populārākā, bez šaubām, ir Gūtmaņala. To pat uzskata par vecāko tūrisma objektu Latvijā. Dažādi stāsti un leģendas par alu saglabājušies līdz pat mūsdienām. Siguldas Tūrisma informācijas centrs atklāj vienu no tām: "Kāda teika vēsta, ka no alas iztekošais avotiņš ir lībiešu virsaiša Rindauga sievas asaras. Vīrs neuzticīgo sievu licis ierakt dzīvu Gaujas krastā, un nelaimīgā sieva tur sirdsapziņas mokās tik gauži raudājusi, ka asaras izskalojušas plašu alu."
Iespaidīgi ir ne vien mīti par alu, bet arī tās izmēri – garums 18,8 metri, platums 12 metri, bet griestu augstums sasniedz 10 metrus.
Raksta turpinājumā "Tūrisma Gids" arhīva kolekcija ar Latvijas klintīm, alām, iežiem un smilšu atsegumiem.