Neizzinātā Brazīlija: Jāņa Kreicberga ceļojums uz sambas dzimteni

Pirms vairākiem gadiem, ceļojot no Bolīvijas uz Paragvaju, uz pāris dienām sanāca iegriezties arī Brazīlijā. Pa ceļam apskatot Iguassu ūdenskritumus un Riodežaneiro. Atceros, ka toreiz brazīliešiem bija populārs joks, ko viņiem patika stāstīt ārzemniekiem: "Brīdī, kad tika veidota pasaule, viens no ercenģeļiem Dievam teica: "Vai tev neliekas, ka Brazīlijai esi atdevis visu? Tai ir garākās pludmales, lielākā upe, plašākās mežu teritorijas, labākā augsne, kā arī vienmēr silts un saulains klimats, turklāt nav ne vulkānu, ne zemestrīču, ne viesuļvētru, ne citu dabas katastrofu. Vai neliekas, ka tas nav pārāk godīgi?" Uz ko Dievs atbildējis: "Tas ir nieks, pagaidi, līdz redzēsi cilvēkus un dzīvniekus, ko es tur nolikšu!" Un nudien, tik ļoti daudzveidīgus un dzīvi mīlošus cilvēkus nekur citur pasaulē neesmu sastapis. Arī pati Brazīlija ir pārsteidzoši dažāda – samba un lambada, fiestas un siestas, karnevāls un tikpat kā reliģijas statusu iemantojušais futbols, kā arī nacionālie dzērieni kašasa un kaipirinja, lai to visu noskalotu.

Vēl brazīliešiem patīk uzsvērt, ka Brazīlija ir kontinents, nevis valsts, jo viņi dzīvo gandrīz kā uz salas, kuru no vienas puses apskalo Atlantijas okeāns, bet no otras izolē spāniski runājošā Latīņamerika. Un arī šeit portugāliski runājošo Brazīliju var daļēji saprast, jo tā aizņem gandrīz pusi no Dienvidamerikas kontinenta teritorijas jeb 47,7 procentus, ja esam precīzi un sīkumaini. Teritorijas ziņā tā ir arī lielāka par Austrāliju, kurai, starp citu, ticis pašai savs kontinents.

Bet, ko gan Brazīlijā vispār var redzēt, neskaitot visiem labi zināmos kontinenta magnētus: Iguassu ūdenskritumus, Riodežaneiro un Amazones lietusmežus? Laikam jau šo jautājumu uzdod daudzi. Ja parokas dziļāk, tad izrādās, ka sambas dzimtenē var atrast gan dziļus kanjonus, Polinēzijai līdzīgas tropu salas, pasakainas zilās grotas, galda kalnus, pazemes kanjonus, sarkanas smilšu aizas, dīvainu formu klinšu veidojumus un pat unikālus baltos tuksnešus, kas izrotāti ar dzidrām lagūnām.

Pēc gara un nogurdinoša lidojuma esmu veiksmīgi nonācis Brazīlijas ceturtajā lielākajā pilsētā Recifē, kas atrodas Atlantijas okeāna krasta ziemeļdaļā. Tā ir dibināta tālajā 1537. gadā.

Mūsdienās pilsētas vietvaras ieguldījušas milzu līdzekļus, cenšoties vecpilsētu atjaunot un padarīt par nozīmīgu tūrisma centru. Garajā pludmales zonā tika uzbūvētas viesnīcas, taču kļūt par otru Salvadoru pilsētai tā arī neizdevās. Arī es šeit esmu tikai tranzītā, pa ceļam uz Fernando de Noronha salām un vēl pāris vietām Recifes apkārtnē, tomēr vienu apskates objektu šajā Ziemeļbrazīlijas metropolē nevaru laist garām.

Sao Antonio vārdā nosauktajā franciskāņu klosterī slēpjas īsta "dārgumu lāde" – Capela Dourada jeb Zelta kapela. Vārds kapelai iedots, jo bagātie cukurniedru plantatori saziedojuši vairāk kā 120 kilogramus zelta, lai 17. gadsimta beigās uzbūvētu vienu no greznākajiem dievnamiem Brazīlijā. Tai ir ļoti neparasts interjers – sienas un griesti noklāti ar zeltītiem rāmjiem, kuros ievietoti eļļas gleznu paneļi ar reliģiskām un vēsturiskām ainām. Starp ainām var vērot arī visai eksotiskus notikumus, piemēram, 26 mocekļu krustā sišanu 1597. gadā Japānas pilsētā Nagasaki. Turklāt šo raibo un zeltā mirdzošo kapelu vēl vairāk izdaiļo vairāki zilo flīžu paneļi, kas tik raksturīgi portugāļu kultūrai.

Vēl nozīmīgāka koloniālā laikmeta dārgumu lāde paslēpusies turpat palmu mežos (tikai septiņu kilometru attālumā no Recifes). 1535. gadā dibinātā un UNESCO mantojuma sarakstā iekļautā Olinda ir ne tikai otra vecākā pilsēta Brazīlijā, kas sasniegusi 21. gadsimta slieksni, bet arī viena no skaistākajām koloniālajām vecpilsētām Brazīlijā. Savulaik tas bija nozīmīgs centrs, kuru uzskatīja par visa reģiona galvaspilsētu. Tagad tā ir tikai maza pilsētiņa ar provinciālu gaisotni, kur atklājas bruģētu ieliņu labirinti, palmu ieskauti klosteri, baltas baznīcas pakalnu galā un daudzkrāsaini, galvenokārt, vienstāvīgi nami. Ja būtu jāizvēlas tikai viens no dievnamiem, ko Olindā apmeklēt, tad es izvēlētos vecāko Brazīlijas franciskāņu klosteri Convento do Sao Francisco, kura baznīcas un kapelas sienas bagātīgi rotātas ar zilām flīzēm.

Savukārt, ja jāizvēlas viens pakalns, ko iekarot, tad tas noteikti ir Alto da Se, kur atrodas arī pilsētas katedrāle. No tās terases paveras brīnišķīgs skats uz Recifes daudzstāvu namiem tālumā, uz Atlantijas okeāna ūdeņiem tuvumā, kā arī uz palmu mežos paslēpušos Olindas vecpilsētu apakšā – tikai baznīcu torņi atgādina, ka tur atrodas viena no Brazīlijas koloniālajām pērlēm. Stāvot Alto da Se pakalnā un noraugoties uz Olindu, diezgan grūti aptvert, ka šajā klusajā pilsētiņā notiek trešais lielākais karnevāls Brazīlijā (slavenākie ir Riodežaneiro un Salvadoras karnevāli). Karnevāla laikā pilsētas ieliņas pārņem ballītes, sambas ritmi un līksmu cilvēku pūļi.

Dienvidamerikas kontinentā ir trīs tālas un absolūti maģiskas salu grupas, kas apvītas ar īpašu gaisotni un unikālu ekosistēmu. Ja Lieldienu sala un Galapagu salas ir izdaudzinātas pa visu pasauli, un daudzi ceļotāji tās ierindo savu sapņu galamērķu sarakstu augšgalā, tad Brazīlijai piederošo salu arhipelāgu Fernando de Noronha (lasi – Fernando de Noronja) brazīlieši pārāk daudz neafišē, jo grib tās skaistumu saglabāt neskartu.

Ja zinātnieki, vēsturnieki, teologi un filozofi mūžīgi spriedelē, vai Bībelē pieminētais Ēdenes dārzs kaut kur eksistēja, tad brazīlieši neapšaubāmi pateiks, ka tas eksistē vēl šobaltdien. Viņuprāt, Ēdenes dārzs atrodas 360 kilometrus no Brazīlijas krastiem Atlantijas okeānā. Brazīlieši šo UNESCO mantojuma sarakstā iekļauto arhipelāgu uzskata par ļoti īpašu un rūpīgi sargājamu. Līdz astoņdesmito gadu beigām Fernando de Noronha salas bija slēgta militārā teritorija, bet pēc tam ļoti grūti sasniedzama vieta, kur varēja tikt vien ar speciālām atļaujām vai astronomiski dārgiem, turklāt retiem lidojumiem.

Tikai pēdējo pāris gadu desmitu laikā salas kļuva pieejamas ikvienam tūristam, tomēr arī tagad saglabājas dažādi ierobežojumi. Piemēram, tikai viena sala ir apdzīvota un atvērta tūrismam – tā ir arhipelāga galvenā un lielākā sala. Taču arī tā ir tikai daļēji atvērta, jo liela salas daļa ir iekļauta aizsargājamā zonā. Tāpat arhipelāgā ir tūristu skaita ierobežojumi – maksimums 400 ceļotāji var ierasties katru dienu. Vienīgie regulārie lidojumi ar nelielām lidmašīnām pieejami no 545 kilometrus attālās Recifes pilsētas. Tāpēc šo tropisko stūrīti var baudīt klusumā un tās pludmales vienmēr ir diezgan tukšas. Taču šis Brazīlijas "Ēdenes dārzs" arī prasa savu cenu – gan lidojumi, gan ēdiens un ļoti ierobežotās nakšņošanas iespējas ir vismaz divas reizes dārgākas nekā citur Brazīlijā. Vēl jāmaksā speciāls ekoloģijas nodoklis par katru dienu un jānokārto ļoti dārga atļauja jeb biļete Fernando de Noronha jūras nacionālajā parkā. Tāpēc daudziem brazīliešiem tas tā arī paliks tāls un neticams sapnis.

Lai gan maciņš kļūst plānāks, apmeklējot šo nomaļo arhipelāgu, tomēr, kad nonāc Fernando de Noronha, saproti, ka bija vērts. Šī sala ir slavena ar vulkānisko klinšu ieskautām pludmalēm. Tās regulāri cīnās ar Karību un Seišelu salu idilliskākajiem smilšu pleķīšiem par skaistākās pludmales godu vai vismaz vietu Top 10 labāko pludmaļu sarakstos. Piemēram, Baia do Sancho pēdējos septiņus gadus "Tripadvisor" vērtējumā atzīta par skaistāko pludmali pasaulē. Savukārt populārais un par "Pludmaļu Bībeli" dēvētais Brazīlijas ceļvedis "Guia Praia", maksimālo vērtējumu ir piešķīris tikai piecām valsts pludmalēm. Trīs no tām atrodas uz lielākās Fernando de Noronha salas. Baia do Sanco, Praia do Leao un Praia do Sueste ir trīs pludmales no šī saraksta. Savukārt starp manām favorītēm noteikti ir Praia de Conceicao pludmale, kuras fonā atrodas ikoniskā Morro do Pico smaile un Praia dos Porcos jeb Cūku pludmale ar citu arhipelāga simbolu fonā – vulkāniskajām Dois Irmaos dvīņu klintīm.

Turpretī Praia da Cacimba do Padre pludmalē pirmo reizi kļuvu par liecinieku īpašam notikumam – vietējie parka reindžeri saulrieta laikā palaida pludmalē iepriekšējās dienās izšķīlušos Ādaino bruņurupuču mazuļus, kas, aktīvi kārpoties uz priekšu, devās ūdens virzienā. Bruņurupucēni bija tik maziņi, ka tos viegli varēja paslēpt plaukstā, taču beigās viņi izaugs par teju divus metrus gariem un pustonnu smagiem milžiem, kas dzīvo uz šīs planētas jau kopš dinozauru laikmeta. Fernando de Noronha klusās pludmales ir īsts "bruņurupuču dzemdību nams", jo tās iecienījuši ne tikai paši lielākie Ādaino bruņurupuču milži, bet arī citas jūras rupuču sugas.

Pateicoties bagātajai jūras dzīvnieku pasaulei un lieliskajai zemūdens redzamībai, kas sniedzas pat 40 metru dziļumā, Fernando de Noronha tiek ierindota starp labākajām daivinga un snorkelēšanas vietām pasaulē. Snorkelējot tās ūdeņos, regulāri var redzēt lielos bruņurupučus, dažādu sugu nekaitīgās haizivis, visu krāsu zivis un delfīnus, jo Baia dos Golfinhos līcī patstāvīgi mājo viens no lielākajiem delfīnu bariem pasaulē, kuru skaits mērāms pāris tūkstošos. Šeit sastopami atraktīvie virpuļojošie delfīni, kuri tā iesaukti, pateicoties virpuļveidīgajiem trikiem, ko tie bieži veic. Bet, ja nu gadījumā delfīnus zem ūdens nesanāk redzēt, tad noteikti tos izdosies ieraudzīt izbraucienā ar kuģīti, pie reizes baudot lielās salas gleznainās piekrastes ainavas.

Interesanti ir arī džipu vai tradicionālo bagiju tūre. Tās laikā var apbraukt skaistākās Fernando de Noronha vietas, sākot no pludmalēm un džungļu takām un beidzot ar fotogēniskajām, vulkāniskās izcelsmes klintīm, kā arī Forte dos Remedios fortu.

Salu nosaukums radies kā atvasinājums no kāda turīga ebreju izcelsmes portugāļu tirgotāja vārda. Fernao de Loronha finansēja daudzas jūras ekspedīcijas Portugāles ziedu laikos. Savukārt 1503. gadā viņa sponsorētās ekspedīcijas laikā Amerigo Vespuči kļuva par pirmo cilvēku, kas izkāpa Fernando de Noronha krastā. Portugāles karalis kā pateicību Loronham piešķīra arhipelāga zemes, kur viņš izveidoja savu štābu koku izciršanas un tirdzniecības biznesam Brazīlijas kontinentālajā daļā. Vēlāk gan briti un franči uzsāka cīņu par stratēģiski svarīgajām salām, bet līdz 17. gadsimtam kontroli par Fernando de Noronha ieguva holandieši. Tikai vēlāk portugāļi padzina holandiešus, bet salu aizsardzībai izveidoja 10 cietokšņus vietās, kur iespējams izsēsties krastā. Tajā skaitā jau pieminēto Forte dos Remedios, no kura paveras viens no gleznainākajiem salas skatiem, bet vakarā viens no labākajiem saulrietiem.

Interesanti, ka lielāko daļu savas vēstures šis tropiskais "Ēdenes dārza stūrītis" bija vieta, kuru cilvēki sapņoja ātrāk pamest, jo no 17. gadsimta līdz pat 20. gadsimta vidum te atradās cietums, kur turēja noziedzniekus, vēlāk arī politiski represētos. Tā jau ir – elli no paradīzes šķir tikai viens solis.