Neiedvesmojošs ceļojumu blogs par draņķīgākajām pieredzēm biroja ceļotāja karjerā

Neesmu arī liels ceļotājs. Nepārprotiet, man patīk reizi pa reizei aizlidot uz kādu citu valsti. Šad tad izbaudu sava ziemas mēnešos biroja gaismas izbalinātā ķermeņa pasildīšanu un neganti pārcenotas pastas apēšanu kādā no tām vietām, kur tiek apčakarēti tūristi. Tās, starp citu, vienmēr var pazīt pēc ēdienkartes sešās valodās, kas izkarināta pie durvīm. Ja pie maltīšu saraksta ir vismaz četru dažādu valstu karodziņi, zini, ka šī vieta no tava maka pratīsies izslidināt ārā pat pēdējo šekeli.

Spēlējot lumpeņu ceļojumu galamērķu bingo, es noteikti varētu pacīnīties par uzvaru, jo manā azotē ir gan Ēģipte, gan Turcija, gan Grieķija, gan Tenerife un citi biroju piedzīvojumu meklētājiem raksturīgi galamērķi. Vienlaikus es nekad neuzdrošinātos "Instagram" biogrāfijā pierakstīt vārdu "Traveler", jo tad es nespētu paskatīties acīs Kārlim Bardelim vai Kristīnei Liepiņai.

Savā ziņā ceļojumu klasifikatorā varbūt ieskaitītos izbraucieni ar grupu Eiropas turnejās, kuru ietvaros vairākkārt paviesojāmies aptuveni desmit valstīs, taču to varētu darīt vien ķeksīša pēc, jo Berlīne, Budapešta, Amsterdama vai Vīne no busiņa iekšpuses izskatās vienādas, turklāt nelieli klubi un koncertvietas arī pārāk neatšķiras. Tāpēc raksta turpinājumā piemērus no šiem braucieniem neapskatīšu. Varbūt kādu citu reizi.

Tā vietā vēlos uzrakstīt savu pirmo ceļojumu blogu par draņķīgākajām pieredzēm, ko esmu piedzīvojis biroja ceļotāja karjerā. Vai tās būs noderīgas un pamācošas? Iespējams, ne. Vai tās būs atklātas un skaudras? Jā, pilnīgi noteikti. Ar selfijiem un redzes gleznām no šīm pieredzēm es nevienam "Daniel Wellington" pulksteni sociālajos tīklos nevarētu iesmērēt.

Karaliskais delfīns un seksa tests