Starp Santorini pērlēm: pārgājiens no Firas uz Oiju

Santorini sala bija īstais iemesls, kāpēc jau vairākus gadus mani urdīja sajūta, ka vajadzētu aizbraukt uz Grieķiju. Baltās mājiņas, zilie jumti un Egejas jūras vilinājums: kā gan tas var neinteresēt, vai ne? Es gan nezināju, ka šie smukumi meklējami tieši Santorini, jo pārāk lielu vērību grieķu zemes apmeklējumam nebiju paguvusi pievērst. Grieķija rātni sēdēja ceļojumu galamērķu plauktiņā ar nosaukumu "kaut kad". Tā gadījās, ka agrā pavasarī ar draugu izlēmām doties pārgājienā pāri Grieķijai. Par to varbūt pastāstīšu citu reizi, bet secinājums ir viens – man vajadzēja nokļūt Santorini salā, lai beidzot piedzīvotu "īsto" Grieķiju, ko kāroju redzēt. Iespējams, tur vainojami ceļojumu fotogrāfiju radītie stereotipi. Gaidīju, ka Santorini mums ik uz stūra pavērsies varen glīti skati (un sagaidīju!), tomēr pat nevarēju iedomāties, ka šī sala izrādīsies piemērota arī pārgājieniem. Par to pirmo reizi izdzirdējām no Grieķijas kalnos satiktiem skautu vadītājiem, kuri to ieteica kā skaistāko un pārgājieniem atbilstošāko salu Grieķijā. Ja reiz kāds kaut ko zina par pārgājieniem, tad tie ir skauti.

^{Foto: Solveiga Kaļva}

Kā pirmo maršrutu izvēlējāmies aptuveni desmit kilometrus garo taku, kas savieno Santorini "galvaspilsētu" Firu, ko citi lingvistisku peripetiju dēļ dēvē arī par Tiru, un Oiju, slavenāko Santorini ciemu ar vienu no pasaulē skaistākajiem saulrietiem. Vismaz tā mēļo ļaudis internetā, un tā sola ceļmalu plakāti pašā Santorini. Varētu pastrīdēties, ka desmit kilometri nav nekāds pārgājiens, bet nežēlīgi cepinošā saulē arī šāda kilometrāža spēj pamatīgi nogurdināt.