Pudelē notvertās augu dvēselītes. Vita par ziedūdeņiem un pelnīšanu ar sirdsdarbu

Braucu ogās, dabūju arī sēnes – tā varētu raksturot manu braucienu uz Burtniekiem pie ziedūdeņu "Saules rasa" gatavotājas un saimnieces Vitas Ozerinskas. Izmantojot mūsdienu tehnoloģijas, telefonā ir ierakstīts galamērķis, taču, tam tuvojoties, mērķis galīgi neizskatās pēc tā, ko esmu izpētījusi mājaslapas bildēs. Pagalmā stāv sieviete plandošos lina svārkos ar ziedu batiku, apsauc suni Ledu un platu smaidu apliecina, ka galamērķis ir pareizais. "Te ir manas mammas māja un dārzs, kur daudz ziedu un augu tiek ievākts ziedūdeņiem," saka Vita. Pati viņa dzīvo citā sētā, kas ir viņas miera osta un patvērums. Tur arī top viņas ziedūdeņi jeb, kā pati tos dēvē, "auga dvēselīte". Taču ziedūdeņu testēšana notiek šeit, dārzā, kur izaug lielākā daļa pārvērtībām domāto augu.

Vēl viens mirklis, un es saprotu, ka esmu nonākusi leģendārā dārzā. Tas ir Skrastiņu Zentas dārzs. Dārzs, kas slavens visā Valmieras novadā un pat tālu aiz tā. Dārzs, ko, rakstot par dārziem vai vērtējot skaistākās lauku sētas, esmu dzirdējusi pieminam daudz. Savukārt dārznieci Zentu par paraugu min ne viens vien dārznieks un dārza entuziasts. "Zenta teica tā!", "Šo es pēc Skrastiņu Zentas metodes", "To stādu es pie Zentas nopirku!", es varētu veselu sarakstu izveidot ar citātiem no Zentas fanu teiktā. Lūk, un te nu es esmu – dārzā, kur līdz šim dažādu iemeslu dēļ nebiju bijusi.

Uzsākot savu rūpalu, protams, vienmēr ir satraukums, bet Vitas ziedūdeņiem bija un ir liela piekrišana, jo sevišķi karstā vasarā. Viens pūtiens – un cilvēku kaut uz brīdi pārņem patīkams svaigums un smarža, kā arī sajūta, ka āda neizžūst kā rozīne karstā saulē.

Vita, pirms uzsākt sarunu par ziedūdeņiem, aicina mani mazā ekskursijā.

Kā ozoli par parketu netapa