Kā Izraēlas drošībnieki latvieti par teroristi pataisīja, un citas nebūšanas

Varētu uzreiz ķerties klāt galvenajam stāstam, tomēr, manuprāt, tam jādod neliels konteksts, kā arī jāizklāsta vēl dažas nebūšanas ar izraēļu dienestiem. Uzreiz gan piebildīšu, ka šī nebūt nav paredzēta kā Svētās zemes antireklāma, ja nu gadījumā kādam sāk rasties tāds priekšstats. Nē, nē. Izraēla un Palestīna ir brīnišķīgi ceļojumu galamērķi, kas paver skatu uz divām ļoti atšķirīgām, bet vienlīdz vilinošām pasaulēm, kultūrām un uzskatu sistēmām. Abās valstīs dzīvo bezgala atvērti, laipni un viesmīlīgi cilvēki, vienīgi savas labākās īpašības viņi reti vērš viens pret otru. Un daba! Kāda tur ir daba – nebeidzami tuksneši, kas laistās visās varavīksnes krāsās, un citi brīnumi. Tikai maksimāli jāizvairās no jebkādas saskares ar varasiestādēm.

Pirmā sastapšanās

Pirmā neizbēgamā sastapšanās ar Izraēlas drošībniekiem sagaida, ielidojot valstī. Kā nu kuram paveicas – kādu iztaujā teju pusstundu, bet citiem palaimējas ar dažiem garlaikotiem jautājumiem. Pirmo reizi, kad abi ar draugu esam piezemējušies Telavivā, mums paveicas. Kā savu viesošanās mērķi minam apņēmīgo plānu noiet tūkstoš kilometru garo Izraēlas Nacionālo taku, bet, kad drošībnieks jautā, cik ilgi grasāmies uzturēties Izraēlā, atbildu, ka labi zinām par deviņdesmit dienu termiņu un to pārsniegt negrasāmies. Latvieši bez vīzas Izraēlā var uzturēties līdz deviņdesmit dienām, tikai nedrīkst pazaudēt lidostā iedoto lapiņu, kas pēc tam jāuzrāda pie izbraukšanas. Drošības pārbaudē ar gudru ziņu noklusēju to, ka galvenais iemesls manai vizītei Izraēlā ir apmaiņas semestris Jeruzalemes Ebreju universitātē, bet, tā kā man vēl nav uztaisīta studentu vīza, tas nevienam nav jāzina. Ātri tiekam no drošībnieka vaļā un varam soļot pretī savam grandiozajam piedzīvojumam.

Vīza: būt vai nebūt?

Kad piecdesmit vienā dienā esam pārčāpojuši pāri visai Izraēlai, draugs dodas atpakaļ uz Rīgu, bet man laiks pievērsties universitātes gudrībām. Skaidrs, ka ar atlikušajām trīsdesmit deviņām bezvīzu režīma dienām semestrim būs krietni par maz. Turklāt, ņemot vērā to, ka studiju stipendija ir precīzi tādā pat apjomā kā maksa par vietu divvietīgā studentu kopmītņu istabiņā Jeruzalemē, esmu apmetusies uz dzīvi Ramallā, Palestīnā, kur dzīve ir daudz lētāka un, manuprāt, krietni aizraujošāka. Tā nu mani dokumenti tiek pārbaudīti ik reizi, kad dodos uz Jeruzalemi, tāpēc nevaru atļauties dzīvot bez vīzas, jo kādu dienu varu netikt atpakaļ uz Ramallu. Neatliek nekas cits, kā doties uz Iekšlietu ministriju Jeruzalemē un censties nokārtot studentu vīzu.

Pirms kāds viszinis iespraucas ar jautājumu – bet kāpēc nenokārtoji vīzu Latvijā? – paskaidrošu, ka par savas kandidatūras apstiprināšanu studiju apmaiņai uzzināju laikā, kad divus mēnešus pavadīju mazmazītiņā Pamira kalnu ciematā Tadžikistānā. Starp viesošanos Centrālāzijā un došanos uz Izraēlu es Latvijā pavadīju trīs dienas. Tik vien sanāca, kā pārkrāmēt somas.

Jau agrā rīta stundā dodos uz Jeruzalemi. Palmu lapas liegi šūpojas rudenīgā vējā. Mazliet apmaldījusies senatnīgajās ieliņās, pēc brīža atrodu Iekšlietu ministriju. Pie durvīm jau sastājusies gara rinda. Iespraucos iekšā un cenšos atrast kādu darbinieku, lai noskaidrotu, kā šeit viss strādā. Man asi attrauc, ka šodien cilvēku skaits sasniedzis maksimālo apjomu, tāpēc man jādodas prom un jānāk citu dienu.

Pēc pāris dienām esmu atpakaļ. Kad esmu izstāvējusi šķietami bezgalīgi garu rindu, beidzot nonāku pie atbildīgā ierēdņa galdiņa. Jau no paša sākuma saruna noris augstos toņos, un neiztiek bez rupjībām no ierēdņa puses.