Rudenīgos toņos krāsojas LU Botāniskā dārza vienaudzis – ražīgais Eiropas dižskābardis

Dižskābardis Botāniskā dārza datu bāzē ir minēts 1936. gadā: tas tika atvests kā stāds no Špēta kokskolas (Späth'sche Baumschulen), tāpēc mēs pieņemam, ka koka vecums ir ap simts gadiem, norāda LU Botāniskā dārza pārstāve Ilze Donova.

Kā pastāstīja LU Botāniskā dārza Kokaugu laboratorijas vadītāja Madara Lazdāne, koku vecumu var noteikt arī pēc gadskārtām, ieurbjot koka serdē. Bet, ja koks ir jau sens un iztrupējušu vidu, tad jāmeklē visas citas iespējas, lai uzzinātu tā vecumu.

Pavisam botāniskā dārza kolekcijā ir četri dažādi dižskābarži. Pats jaunākais, Fagus sylvatica 'Laciniata', ir iestādīts kā dāvinājums Botāniskā dārza 100. jubilejā.

Latvijā Eiropas dižskābardis ir sastopams gan savvaļā, gan arī apstādījumos, ir pietiekami ziemcietīgs, lai maijā priecētu ar savu ziedēšanu, bet tas var ciest no vēlajām pavasara salnām. Eiropas dižskābardis ir tipiska ēncietīga koku suga. Toties labā ziņa ir tā, ka to nebojā slimības un kaitēkļi un tie ir vēja noturīgi.

Dižskābardis prasa labu, valgu, trūdvielām un minerālajām barības vielām bagātu augsni. Rudenī no nobirušajam lapām veidojas ar minerālvielām bagātīgs rupjš meža trūds, kuru var izmantot apstādījumos kā vērtīgu apdobju mulčējumu.

Apzīmējums 'Fastigiata' tiek lietots vairākām formām ar zaļām, normālām lāpām un kolonnveida vai šauri konisku augumu un augšup virzītiem zariem. Fagus sylvatica f. purpurea būs ar dažādas nokrāsas karmīnsarkanām lapām. No dižskābaržiem dārzā var izveidot lielisku kolekciju, tikai katram ir jāizvēlas savs dižskābardis. Un, nejauciet to ar skābardi, kam arī ir gluda, pelēka miza un vārpstveida pumpuri, bet tie ir stipri zemāki koki vai krūmi no bērzu dzimtas.

Rudeņos dižskābarža koka stumbri vizuāli atgādina ziloņa kājas, kas iebridušas nobirušo rudens lapu paklājā. Dižskābarža augļi – trīsšķautnaini riekstiņi – nogatavojas oktobrī. Īpatnējos, sarainos un koksnainos augļpavalkus bieži izmanto floristikā.

^{Foto: LU Botāniskais dārzs}

Vērtīgo dižskābarža koksni, kurai faktiski nav specifikas smaržas, izmanto mēbeļu, grīdas segumu, sērkociņu, mājsaimniecības priekšmetu, finiera un papīra ražošanā. Dižskābarža sēklas satur barojošu eļļu, ko Francijā lieto mājputnu uzbarošanai, cepšanai un eļļas lampās.

Lai arī dārzs lēnām gatavojas ziemas sezonai, kamēr vēl nav sākušās rudens lietavas, LU Botāniskajā dārzā iespējams aplūkot skaisto rudens lapu parādi – viskrāšņāk iekrāsojušies vasaras rododendri un valriekstu koki. Oranži sārts ir Amerikas pīlādzis un mūsu pašu pīlādžu koki, lai gan augļu tiem šogad ir mazāk. Rokdarbu pratējiem vēl ir iespēja vākt dižskābarža augļapvalkus, kas tik dāsni ir sabiruši Botāniskā dārza vienaudža dižskābarža pakājē.

Savukārt "Tauriņu mājā" bagātīgi zied Ķīnas roze un pelargonijas, un arī pa kādam acāliju krūmam.