Ceļotāja Jāņa Kreicberga rakstu sērijā "Neizzinātā Brazīlija" jau varēji uzzināt vairāk par "Ēdenes dārzu", Olindu un Sarkano kanjonu, Peruacu alu nacionālā parka pazemes kanjonu, nacionālo parku "Lencois Maranhenses", "Ubajara" un "Sete Cidades". Pirms došanās uz valsts dienvidiem ceļotājs šoreiz aicina iepazīt vēl vienu Ziemeļbrazīlijas štatu – Baiju (Bahia) – un tajā apslēptos dabas dārgumus.
"Brazīlijas dabas dimants"
Daudziem ierašanās mērķis šajā štatā ir pludmales, bet ne man. Es pa taisno dodos uz tā galveno dabas dārgumu Čapadas Diamantinas (Chapada Diamantina) nacionālo parku un plānoju to pamatīgi izložņāt.
Pāris gadsimtus Čapadas Diamantinas ziemeļdaļa bija Brazīlijas galvenā zelta un dimantu ieguves vieta, no kā arī cēlies tās nosaukums, kas tulkojumā nozīmē Dimantu plato jeb Dimantu augstiene. Patiesībā gandrīz visu 19. gadsimtu tā bija galvenais dimantu donors pasaulē, līdz Āfrikas dienvidos sāka atklāt daudz bagātākas raktuves, atstājot Čapadu Diamantinu tikai kā ļoti reto melno dimantu (carbonado) ieguves vietu. Savukārt mūsdienās Čapada Diamantina ir "Brazīlijas dabas dimants" ar valsts mērogā iespaidīgām ainavām, kur parka pilnvērtīgai apskatei nepieciešamas vismaz dažas dienas, jo tā teritorijā un tuvējā apkaimē ir daudz ko darīt.
Viena no parka vizītkartēm ir tā saucamie "Galda kalni", kuriem nav izteiktu virsotņu, bet raksturīga galda forma ar lēzeniem plato. "Morro Pai Inacio" ir tūristiem vieglāk pieejamais kalns, no kura paveras lieliska panorāma pār "Galda kalniem" un apkārtni, īpaši saulrieta laikā, kad pēdējie saules stari klintīm piešķir nedaudz oranžu nokrāsu.
Vēl viens parka simbols ir daudzās grotas ar hipnotizējoši zilu ūdens nokrāsu. Skaistākā no visām man likās "Poco Encantado" grota, jo zilā ūdens nokrāsa šeit bija pavisam sirreāla, īpaši, kad saules stari caur atvērumu iespīdēja alā un izgaismoja šo pazemes ezeriņu. Tobrīd bija grūti noticēt, ka šī vieta ir reāla un tūlīt nezvanīs modinātājs. Otra favorīte bija "Poco Azul", jo tās apbrīnojami dzidrajos ūdeņos var gan peldēt, gan snorkelēt, vērojot zemūdens klinšu arku, arī to, kā saules stari laužas dziļi alas bezdibenī un maģiski izgaismo zilo ūdeni.
No visām zilajām grotām, kas redzētas dažādās pasaules malās, šīs divas, neapšaubāmi, bija pašas labākās. Sliktas nebija arī "Gruta Azul" un "Gruta Pratinha", kur pēdējai atšķirībā no pārējām ūdens nokrāsa bija citāda, kaut kas starp safīrzilo un tanzanīta toni – atkarībā no tā, vai grotā iespīd saules stari.
Foto: Jānis Kreicbergs
Un trešā lieta, ar ko Čapadas Diamantinas parks lepojas, ir latviešiem tik mīļie ūdenskritumi; to te ir ļoti daudz – lielāki un mazāki, platāki un šaurāki. Jārēķinās gan, ka visi parka ūdenskritumi prasa lielāku vai mazāku piepūli, jo pie tiem nevar vienkārši tikt un fiksi nofotografēties, kā esam pieraduši to darīt Eiropā.
Vieglāk pieejamais no visiem ūdenskritumiem parkā ir 70 metrus augstais "Cachoeira do Mosquito" jeb "Moskītu ūdenskritums", kur tikai nieka 20 minūtēs nokļūsti kaskādes pakājē, kas izveidojusi nelielu kanjonu. Tā nosaukums kādu varētu biedēt, bet patiesībā tam nav nekāda sakara ar odiem un knišļiem – senos laikos te bieži varēja atrast mazus dimanta gabaliņus, kas bija tik mazi, ka vietējie tos bija iesaukuši par moskītiem.
Viens no neparastākajiem un arī vieglāk pieejamiem nacionālā parka ūdenskritumiem ir "Riberao de Meio", kur ūdens plūst pa lēzenu prāva izmēra dzelteni oranžu klinti, ko var izmantot arī kā dabisko slidkalniņu. Tūristi šeit prātīgi šļūc uz dibena, bet internetā redzētajos video vietējie to dara, stāvus sērfojot, līdz ieveļas dabas baseinā.
Daudzie dabas baseini, kuri vietām izskatās kā apaļas ūdens vannas, ir vēl viena pievienotā vērtība "Riberao de Meio" kaskādei un lieliska atveldzēšanās vieta karstā dienā. Tomēr visu Čapadas Diamantinas ūdenskritumu karalis ir "Cachoeira de Fumaca", kura augstums tiek minēts robežās no 340 līdz 385 metriem. Pieļauju, ka izmērs atšķiras no tā, vai rēķina tikai galveno brīvā kritiena kaskādi vai kopā ar mazajām kaskādēm, kas atrodas ūdenskrituma pakājē. "Cachoeira de Fumaca", kas tulkojumā nozīmē "Dūmojošais ūdenskritums", ilgu laiku tika uzskatīts par augstāko Brazīlijā, un tikai pirms dažiem gadiem noslēgtā Amazones apvidū atklāja mazliet augstāko un pagaidām maz pētīto "Cachoeira do El Dorado", kuram ir 353 metrus augsts brīvais kritiens, pabīdot karali "Chapada Diamantina" uz otro vietu.
"Cachoeira de Fumaca" nav nemaz tik viegli ieraudzīt. Pirmkārt, jāieplāno garāks pārgājiens, kas vienā virzienā aizņems aptuveni divas stundas, un jāgatavojas, ka tas prasīs lielāku fizisko piepūli. Otrkārt, jārēķinās, ka ūdens daudzums tajā ir mainīgs. Īpaši sausajā sezonā bieži var gadīties, ka ūdenskritums ir izžuvis vai tajā ūdens ir ļoti, ļoti maz. Es šeit biju ieradies sausās sezonas sākumā, turklāt izskatījās, ka sen arī nav lijis, jo apkārt viss bija izkaltis un sauss, tāpēc kāpienā devos bez gaidām ieraudzīt ūdenskritumu. Tomēr man veicās – pienākot pie kraujas malas, vispirms pavērās iespaidīgs 420 metrus dziļš kanjons, kas pats par sevi bija pārgājiena vērts, un tad atklājās arī neliela tērcīte, kas gāzās lejup no klints. Turklāt vienā no skatu punktiem tā, saules staru izgaismota, skaisti vējā "plīvoja" vai, es pat teiktu, "dejoja".
Galvenais ūdenskrituma skatu punkts gan ir cits – pāri klints malai nedaudz pārkāries akmens bluķis, kas atklāj varenu, adrenalīna bagātu skatu ar 420 metrus dziļo kanjonu lejā un tam blakus brīvi krītošo "Fumaca" ūdenskritumu. Viena lieta ir skatīties kanjonu labi iekoptā, nožogotā skatu punktā, bet pavisam cita – to darīt bez jebkādiem drošinājumiem uz akmens bluķa, pabāžot galvu tam pāri un ieraugot zem sevis brīvo kritienu. Tas ir burtiski elpu aizraujošs skats. Lai gan "tikai" 420 metrus dziļš, man "Fumaca" kanjons sajūtu ziņā likās iespaidīgāks nekā izdaudzinātais Kolkas kanjons Peru, kas tiek uzskatīts par dziļāko pasaulē.
"Brazīlijas Šangrila"
Izpētes ceļojums pa Baijas štatu turpinās, un pēc ūdenskritumiem, "Galda kalniem" un pasaulē labākajām zilajām grotām palikusi tikai viena īpaša vieta, ko Čapadas Diamantinas nacionālajā parkā vēl apmeklēt un izpētīt, – "Vale do Pati" ieleja.
"Vale do Pati" ir no modernās pasaules noslēgta ieleja, kas paslēpusies dziļi Čapadas Diamantinas kalnos. Skaistu, stāvu klinšu ieskauta, tā ir kā cita pasaule bez civilizācijas labumiem – tāda kā vietējā Brazīlijas Šangrila*, jo uz ieleju neved neviens ceļš. Viss nepieciešamais tiek nogādāts ēzeļu mugurās pa kalnu takām, bet "Vale do Pati" dzīvot atļauts tikai iezemiešiem no vietējās indiāņu cilts.
Lai gan tā ir Čapadas Diamantinas parka vismazāk apmeklētā daļa, jo parasti prasa grūtu vairāku dienu pārgājienu, četru dienu trekinga maršruts, kas šķērso ieleju, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem Dienvidamerikas kontinentā. Bildēs tas izskatās labi, bet laika trūkuma dēļ meklēju iespēju, kā to izdarīt vienas dienas laikā. Rezultāts izdevās vairāk nekā labs – vienā dienā apvienoju divus no trim galvenajiem un fotogēniskākajiem skatiem šajā trekinga maršrutā. "Mirante Vale do Pati" skatu laukums ir "Vale do Pati" ikona, jo paver labāko panorāmu pār lielu daļu šīs plašās, noslēgtās ielejas un tās stāvajiem kalniem.
Otru vietu sauc "Cachoeirao" (tulkojumā no brazīliešu valodas – ūdenskritums), kas lietus sezonas vidū vai īsi pēc lietus paver grandiozu skatu ar aptuveni 20 nepilnus 300 metrus augstām ūdens kaskādēm, kas kā aizkars graciozi gāžas aizā. Internetā redzētajā video tas izskatījās, maigi sakot, iespaidīgi. Tomēr ko līdzīgu sausās sezonas laikā necerēju redzēt, jo vairāk tādēļ, ka viss bija izkaltis un kādu laiku lietus nebija bijis. Un tā arī bija – redzama bija tikai viena maza tērcīte, kas tecēja lejup no klints un kuru bildēs pat grūti saskatīt.
Tomēr nevis ūdenskritumi, bet pārkārušās klintis ir galvenais iemesls, kāpēc trekinga laikā ceļotāji šo vietu apmeklē. Brazīlija, līdzīgi kā Norvēģija, ir bagāta ar akmeņiem, kas pārkārušies pār klints krauju, jeb "troļļu mēlēm", par ko "Instagram" blogeri sajūsminās, bet vecāki mājās nošausminās, skatoties, kā atvases pozē, uzlīdušas klints malā. "Cachoeirao" paveicies ar veselām divām šādām "Troļļu mēlēm", kas paceļas pār vienu no "Vale do Pati" atzariem – 350 metrus augstu kanjonu. Arī es nelaidu garām iespēju uzrāpties (prātīgi!) uz abiem akmens bluķiem. Tas, kurš atrodas aizas kreisajā pusē, ir daudz mazāks un šaurāks, turklāt ar negludu virsmu. Dažās bildēs biju redzējis, ka ir pārgalvīgie, kas stāv uz tā kājās pašā galā, kur knapi var salikt kopā abas pēdas. Šādas bildes laikam arī mājās palikušajiem, pat dīvānā sēžot, var radīt adrenalīnu.
Arī nākamais pieturas punkts Baijas štatā, "Cachoeira do Buracao", nav nekāda pastaiga parkā. Patiesībā varētu teikt, ka tas ir vesels piedzīvojums un viens no interesantākajiem ūdenskritumiem pasaulē. Tas atrodas Espelhado dabas parkā, pabraucot nelielu gabaliņu uz dienvidiem no Čapadas Diamantinas. Lai tiktu līdz pirmajam skatu laukumam, kas ļauj palūkoties uz 85 metrus augsto ūdenskritumu un tā izgrauzto 100 metrus dziļo kanjonu no augšas, jādodas vieglā, apmēram stundu garā pastaigā. Šajā vietā "garlaicīgā" daļa beidzas un sākas mazais piedzīvojums – viens variants ir kā galda spēlē "Cirks" – pa taisno ar virvi nolaisties lejā ūdenskrituma pakājē. Otra, ne tik ekstrēma, iespēja ir kāpiens lejā kanjonā pa taku, kas turpinās ar kāpelēšanu gar aizas klints sienu līdz pašai kaskādei, pēc kuras apskates atpakaļceļš ir peldus ar glābšanas vestēm pa gandrīz melnas krāsas upīti, kas izved no fotogēniskā kanjona ar interesantām dīvainas formas klintīm.
Ne Čapadas Diamantinas, ne Espelhado parkā nav daudz dzīvnieku, jo dārgmetālu meklētājiem gribējās ēst, tāpēc tie stipri paretināja zvēru rindas. Bez visur esošajām ķirzakām vienīgie faunas pārstāvji, ko šeit satiku, bija melnausu kalitriksi (Black-tufted marmoset). Tie ir mazi, piemīlīgi pērtiķīši ar kuplām ausīm (kalitriksi) vai frizūrām (tamarīni) – atkarībā no sugas.
Divas interesantas 19. gadsimta zeltraču un dimantu mednieku pilsētiņas ar labi saglabājušos tā laika arhitektūru (Lencois, Mucuge) kalpos kā labas bāzes vietas Čapadas Diamantinas parka un tā apkārtnes iepazīšanai. Tomēr, ja ir vēlme redzēt labāko koloniālās arhitektūras paraugu Brazīlijā, tad jādodas tālāk uz Baijas štata galvaspilsētu Salvadoru. Šeit Atlantijas okeāna krastā, "Baia de Tofos os Santos" jeb Visu svēto līcī, atrodas "Brazīlijas koloniālā pērle" – viena no skaistākajām un labāk saglabājušajām vecpilsētām Dienvidamerikas kontinentā. 1501. gadā Amerikas kontinenta atklājējs Amerigo Vespuči bija pirmais eiropietis, kas Portugāles karaļa uzdevumā noskatīja šo vietu Visu svēto līča malā, bet pusgadsimtu vēlāk te jau atradās Portugāles Jaunās pasaules kolonijas galvaspilsēta ar gubernatora rezidenci un nelielu armiju, lai atgaiņātos no uzmācīgajiem frančiem un holandiešiem.
Jaunās kolonijas un galvaspilsētas bagātību pamatā nebija zelts vai sudrabs kā daudz kur citur Latīņamerikā, bet, lai cik tas dīvaini nešķistu, cukurs. Salvadoras apkārtnē izveidojās viena cukurniedru plantācija pēc otras, lai remdinātu pasaules pieprasījumu pēc tā laika dārgās deficīta preces un cilvēku vēlmes saldināt skarbo dzīvi. Baltais saldais pulverītis noteica Salvadoras likteni gan arhitektūrā, gan kultūrā, gan etniskajā sastāvā – tās vecpilsētā turīgie plantatori un pilsētas galvas izveidoja krāšņus laukumus, uzcēla zelta altāriem rotātas baroka baznīcas un cukura tirgotāju rezidences. Savukārt, lai plantācijas varētu zelt un neaptrūktos darbaroku, plantatori deva zaļo gaismu vergu tirdzniecībai, padarot Salvadoru par galveno Brazīlijas vergu ostu.
Līdz 19. gadsimta vidum aptuveni pieci miljoni afrikāņu no Angolas un Rietumāfrikas tika piespiedu kārtā atvesti uz Brazīliju, un liela daļa nonāca Salvadoras apkārtnē, tāpēc nav brīnums, ka šī ir afrikāniskākā pilsēta Dienvidamerikā, kur 80 procenti iedzīvotāju mūsdienās ir vergu pēcteči. Tas atstājis neizdzēšamu iespaidu uz pilsētas seju un kultūru – Salvadorā gadsimtu gaitā izveidojusies un uzplaukusi tā saucamā afrobrazīliešu kultūra ar savu unikālo virtuvi, mūziku, festivāliem, reliģiju, kur tiek praktizēti "Candomble" rituāli, un slaveno cīņas mākslas deju kapoeiru, kuru pēdējos gados arī Rietumu pasaulē sāk praktizēt. Tādēļ Salvadora nav tikai dzīvs brīvdabas vēstures muzejs, kur ienirt 17.–18. gadsimta vecpilsētā, bet arī vieta, kur sajust Brazīlijas saikni ar Āfriku tās ēdienos, dziesmās, dejās, karnevālā, ko daudzi uzskata par labāku un autentiskāku nekā Riodežaneiro, un afrobrazīliešu sejās, kas uzsmaida.
Šangrila* – no ārpasaules noslēgta, leģendām apvīta mistiska ieleja Himalaju sirdī, kur valda absolūta harmonija un miers, cilvēku prāts un dvēsele ir tīrāka par tīru, bet kalnu ainavas skaistākas par skaistu. Mītiska vieta, kā zelta pilsēta Eldorado vai budistu karaliste Šambala, ko daudzi pētnieki mēģinājuši atrast.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
