Eiropas gada koks Latvijā: kādus stāstus nes dižkoki, kuri balsojumā guva lielāko atbalstu

Konkurss Eiropas Gada koks citās Eiropas valstīs notiek no 2002. gada. Latvijā to organizē Latvijas Mežu sertifikācijas padome un Latvijas Meža īpašnieku biedrība. Konkursa mērķis ir izcelt vecos kokus kā nozīmīgu dabas un kultūras mantojuma daļu, kas ir pelnījusi rūpes un aizsardzību.

Atšķirībā no citiem līdzīgiem konkursiem, Eiropas Gada koka konkurss nefokusējas uz koka skaistumu vai vecumu, bet gan uz koka stāstu un tā saistību ar cilvēkiem. Konkursā tiek meklēti koki, kas ir kļuvuši par daļu no kopienas. Tad nu ir laiks iepazīties, kādus stāstus pasaulē nes dižkoki, kas šogad balsojumā ieguva visvairāk balsis!

Kā vēstīts "Eiropasgadakoks.lv" mājaslapā, Sējas dižozols varētu būt iestādīts 1567. gadā, kad muižu savā īpašumā ieguva Juhans Zeige (Johan Seyge jeb Zöge). No muižnieka uzvārda cēlies arī Sējas muižas latviskais nosaukums.

"Tagadējā parka vietā kādreiz bijusi tautas likteņlēmēju, krīvu, svētbirzs. Pirms svarīga jautājuma izlemšanas vai pirms kaujas tur pulcējušies senlatviešu kunigaiši, un svētnīcas priesteri līdzējuši pieņemt pareizākos lēmumus. Vēlāk, kad svētnīca izpostīta un "pāri palicis" tikai dižozols, mūsu senči gājuši pie tā piesaukt dievus," šāds teksts atrodams uz zīmes pie ozola.

Ozols ir Sējas pagasta simbols, tam piešķirts Latvijas dabas pieminekļa statuss. Koks ir ne tikai vairākus simtus gadu vecs un savā vērtē varens, tam tiek piedēvētas arī maģiskas spējas.

"Katru gadu vasaras saulgriežos 21. jūnijā novada ļaudis pie ozola ir aicināti pulcēties, lai pateiktos ozolam par viņa diženumu, par mūsu novada sargāšanu, par spēku, ko katrs var smelties no tā. Skaista tradīcija iedibināta saulgriežu rītā, kad ozola pakāji pušķojam ar ziedu rotu, cilvēki nes no savām sētām ziedu klēpjus un piedalās ziedu raksta tapšanā. Vakarā pie sapostā dižozola jauktais koris "Sēja" kopā ar sanākušajiem novadniekiem ielīgo vasaras saulgriežu svētkus," tā reiz "Rīgas Apriņķa Avīzei" par dižozola svarīgumu apkārtējiem ļaudīm pastāstījusi Sējas novada kultūras nama vadītāja Agita Ozoliņa.

Tas, cik labi Sējas dižkokam veiksies starptautiskajā balsojumā, atkarīgs no tā, cik aktīvi paši balsosim. Eiropas apbalvošanas ceremonija norisināsies martā vai aprīlī Briselē.

Ozolus stādījis mācītājs Ernests Gliks, noslēdzot darbu pie Vecās un Jaunās derības tulkojuma latviešu valodā. Šie ir vieni no retajiem ozoliem Latvijā, kas ir pietiekami veci un tiem skaidri zināms stādīšanas gads.

Pie vecās Ciemgaļu klēts drupām aug dižkoks Ciemgaļu mežābele, ko sauc arī par brīnumkoku. Kādēļ brīnumkoks? Pirmkārt, tā ir vecākā Latvijā zināmā mežābele, koka mūžs skaitāms vairāk nekā 333 gadu garumā. (Parasti ābeles mūžs ir ap 100 gadu.)

Otrkārt, deviņmetrīgais nolūzušais žuburs guļ uz zemes, balstīdamies uz atlūzušā zara gala, iesakņojies, zied un ražo. Nolūzušā zara mizas josla palikusi kā savdabīga nabassaite ar veco ābeli. Pēc dabas pētnieka Gunta Eniņa domām, šī apstākļa dēļ Ciemgaļu mežābele jāieskaita brīnumkoku vai savdabīgo koku grupā.

^{Foto: Sandra Brantevica}

Ciemgaļu mežābeli 1986. gada vasarā atklāja sikspārņu pētniece Ināra Buša (Rūce). Profesors Voldemārs Langenfelds apstiprināja, ka dižkoks patiešām ir mežābele (Malus sylvestris). 2016. gada 26. maijā Gunta Eniņa veiktais mērījums Ciemgaļu mežābeles apkārtmēru rādīja 3,67 m lielu. Vainags savu skaistumu zaudējis, zari aplūzuši, toties atlūzušā zara atvases ir varenas.

2022. gada maijā pagasta iedzīvotāji jau sesto reizi rīkoja dižkoka godināšanas pasākumu "Ciemgaļu mežābeles performance". Pasākuma mērķis ir Ciemgaļu mežābeli saglabāt, popularizēt un iemūžināt daiļdarbos.

Mežābelei veltīti vairāki dzejoļi un dziesma. Diriģents Edgars Račevskis, mācīdamies Turlavas pamatskolā, dzīvojis vecajās Ciemgaļu mājās, pie kurām mežābele aug. Sajūsminoties par dižkoka dzīvotgribu, viņš savā 80. dzimšanas dienā sarakstījis dziesmu "Ciemgaļu dižā mežābele".