Lai gan 35 gadus vecais Roberts dzimis Rīgā, līdz pilngadībai viņš fiziski dzīvojis, kā pats saka, mazā lauku ciematiņā ar četriem tūkstošiem iedzīvotāju – Skrīveros. Viņa sirds šajā laikā gan tāpat esot piederējusi galvaspilsētai. Tā kā pēc vidusskolas Roberts iestājies Banku augstskolā, varētu domāt, ka viņu interesējis darbs tieši šajā jomā. Realitāte gan izrādās citāda. "Man ļoti nepatīk, ja kāds saka, ko man darīt. Gribēju, protams, strādāt tikai sev. Bija arī sapnis par lielo biznesu, kas ātri vien izkūpēja," stāsta Roberts. "Man mamma no bērnības mācīja: "Dari to, kas tev patīk, pat neskatoties uz to, ko sabiedrība, citi par to domā." Labākās lietas cilvēki nesaprot. Vislabākie biznesi vai dzīvesveidi viņiem šķitīs jocīgi, bet tajos, manuprāt, dzīvo vislaimīgākie cilvēki."
Kā atklāj Roberts, dzīves laikā (vismaz līdz šim) viņam teju nekad nav nācies strādāt "pie" vai "zem" kāda. Piemēram, piecus dzīves gadus viņš veltījis profesionālai pokera spēlēšanai, dēvējot to par ātrās naudas laiku. Šajā dzīves posmā viņš pirmo reizi arī pamēģinājis ilgtermiņa dzīvi ārzemēs. "Pārcēlos uz Maltu, taču viss izgāzās jau pēc mēneša. Kāpēc? Jo nauda beidzās. Pavilkt bija grūtāk, nekā plānoju. Bet vismaz pamēģināju!" stāsta Roberts, kura profesionālā pokera stāstam tika pielikts punkts 25 gadu vecumā. Viņā pamazām iesakņojusies vēlme nodarboties ar ko tādu, kas nes cilvēkam labumu, nevis vienkārši "noslaukt" tam iereibušajam indivīdam otrpus ekrānam naudu.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
